Tie, kas pazīst Heinrihsonu, zina, ka mākslinieks glezno zirgu, klavieres un baletu. Tās ir tās atpazīstamās zīmes. Šī izstāde ir visaptveroša – te ir gleznas, zīmējumi un printi. Izstāde radās, gatavojoties Madrides mākslas mesei. Ivars ļoti laipni atvēra savus krājumus mājās. Atbraucot no Madrides, sapratu, ka būtu grēks neizrādīt šos darbus Latvijas publikai,” par izstādes tapšanu stāsta kuratore Baiba Morkāne.
No vienas puses, viņa darbi ir viedli uztverami, no otras – šie darbi, tas ir pats mākslinieks, tā ir viņa būtība. Tāpēc ir arī šis nosaukums. Ceļš uz zīmi – patiesībā tā ir abstrakcija – no sarežģītā uz vienkāršo. Izstādē var apskatīt agrīna perioda darbus, tapušu pirms 10-15 gadiem, kas ir ļoti romantiski, tai pašā laikā var apskatīt arī tādus darbus, kur galvenais ir līnija – abstrakata zīme, ar ko mēs atpazīstam mākslinieku.
Pats mākslinieks par zīmi un tās ceļu izteicies šādi:
Tā ir izteiksme: esence, koncentrāts, demonstrējums, pozīcija. Līdz tai ir jānonāk. Tas ir radošs process: posmi, periodi, sānceļi, atklāsmes. Ceļš nebeidzas, jo ir radošuma jēga. Lielākā daļa zīmējumu ir ar vēsturi un nozīmi. Savā ziņā tie ir unikāli – pat ja neskaita, ka ikviens zīmējums jau ir unikāls, kā rokas pieskāriens. Vērtība ir tajā, ka zīmējums ir kā ceļš uz kaut ko vēl nozīmīgāku.”
Ivars Heinrihsons (1945) ir spožs neoekspresionisma pārstāvis latviešu mūsdienu glezniecībā ar izsmalcinātu ahromātisku krāsu paleti, kur melna līnija vai laukums ir pamatu pamats – gan ekspresija, gan stabilitāte. Pretmetu izmantošana aptver visu Heinrihsona daiļradi – gan izmantotajā tēlu sistēmā, gan krāsu pielietojumā, gan otas žestā. Baltais un melnais, gaišais un tumšais, miers un kustība kā ieelpa un izelpa – viss ir pulsējošs un savstarpēji nomaina viens otru, savstarpēji pievelkas, savijas un atgrūžas.
