„Mēs esam savā valstī unikāla iestāde, atrodamies Polijas vidū nelielā ciematā. Var teikt, ka tā ir skulptūru paradīze." - Tā par Oroņsko ciematu, kur atrodas Polijas tēlniecības centrs, saka tā pārstāve Eulalia Domanovska. Ar valsts atbalstu centrs izveidots 1981. gadā, un tā kodols ir slavenā 19.gadsimta poļu gleznotāja Jozefa Branta ārpilsētas muižas komplekss.
Interesanta ir šī saspēle starp klasisko gleznotāja memoriālo muzeju un turpat blakus esošo mūsdienu mākslas elpu, jo plašo teritoriju piepilda vides objekti, instalācijas, skaņas un gaismas skulptūras un arī dažādas ar mūsdienu mākslu saistītas norises.
Polijas tēlniecības centra kolekcijā šobrīd ir ap 2000 darbu, kas aptver pēdējo 100 gadu laika posmu, un izstādē Rīgā no tiem redzēsim 40, par tajos nolasāmajām tendencēm stāsta kuratore no Latvijas puses Vita Birzaka: „No formveides viedokļa tie darbi ļoti labi uzrāda 20. un 21.gadsimta mākslas tendences, bet tajā pašā laikā, ja mēs runājam par saturisko aspektu, tad tas, kas man šķiet ļoti izteikts – autori ir ļoti nacionāli patriotiski noskaņoti, šī tēma ir nolasāma daudzos darbos, un, protams, es jūtu arī ļoti spēcīgu šo katolicisko, reliģisko aspektu."
Par izstādes kopējo lielo zīmi izvēlēts vidējās paaudzes mākslinieka Miroslava Balkas 80. gados radītais darbs „Kains”.
„Tas ir viens no visu laiku fantastiskākajiem poļu ekspresionisma piemēriem," par Miroslava Balkas darbu saka Eulalia Domanovska, „Kains” ir dramatisku pretrunu pilns darbs. To veido dabīga izmēra sava brāļa slepkavas figūra, darināta no melna auduma un apvienota kompozīcijā ar trauku kā simbolisku altāri no akmens, uz kura nopilējusi asins lāse.
Senākie ekspozīcijā ir Augusta Zamojska un Kataržinas Kobro darbi, kas vairāk pārstāv klasisko skulptūru, bet viens no jaunākajiem – Magdalēnas Abakanovičas darbs „Mutanti”, kas darināts no sametinātām metāla loksnēm un atveido tapīriem vai skudrulāčiem līdzīgas radības, raisot dažādas asociācijas.
Eulalia Domanovska: „Magdalēna Abakanoviča ir ļoti ievērojama poļu māksliniece, varbūt pat vairāk zināma ārzemēs nekā pašā Polijā. Viņas darbs „Mutanti”, kas ir dīvaini dzīvnieku un mītisku būtņu hibrīdi, ir atgādinājums par mūsu ciešo saikni ar dabu, un bīstamību, ko mums rada attālināšanās no tās."
Līdzīgu tēmu savā hiperreālistiskajā darbā „Mīlot dabu/Diāna” risina arī jaunā māksliniece Mihalina Bigaja. Darbs ir pašas autores pašportrets, kaila, pilna auguma skulptūra, kas sēž uz bērnu barošanas krēsliņa un kurai rokās ir plastmasas stirnu mazulis Bembijs. Darbs interesants ar to, ka skatītājā raisa apjukumu, jo mēs nezinām, vai mākslīgā plastmasas stirniņa , kura tiek lolota kā mājas mīlulis, nozīmē šāda veida kultūras noliegumu, akceptu vai varbūt - samierināšanos.
Ļoti spēcīgs savā izteiksmē ir Silvestra Ambrožiaka „Īzaka upuris”, kuru aplūkojot, gandrīz vai fiziski sajūtamas Īzaka sāpes un bailes, tas ir arī viens no Latvijas kuratores Vitas Birzakas favorītiem:
„Sākot ar tajā risinātājām tēva un dēla attiecībām un beidzot ar šo upurēšanu idejas vārdā – darbā tas atklāts tā, ka liek pilnīgi nodrebēt."
Darbu izlasi izstādē papildina foto dokumentācija ar objektiem, kurus nav iespējams pārvietot no Oroņsko brīvdabas tēlniecības parka uz Rīgu, to vidū ir, piemēram, Jaroslava Kozakēviča darbs „Pāreja” un Maceja Šankovska „Ielaušanās telpā”.
Izstādi „Artistry. Polijas tēlniecības 100 gadi” mākslas muzejā "Rīgas birža" būs iespēja aplūkot līdz aprīļa vidum.
