Rudens pirmās vētras pievakarē devos uz Daugavgrīvas cietoksni. Tā ir īpatnēja vieta. Ar aizsargkanālu apjozts un darba dienās aiz metāla vārtiem nepieejams cietoksnis, 17. gadsimta relikts, kurā vēlāk slāņu slāņiem pārklājušies visi Latvijas teritorijas militārie periodi. Pēc padomju armijas aizvākšanās vieta ir tikusi pamesta dabas un vandālisma varā. Lai arī plašāku atpazīstamību (proti, par to uzzinājuši arī cilvēki no Rīgas centra) šis punkts guvis pāris pēdējo gadu laikā, kad te epizodiski notikuši vairāki festivāli, cietoksni vairāk nekā divdesmit piecus gadus rūpīgi, saudzīgi un diskrēti kopj tieši biedrība "Bolderājas grupa", kas ar dažādu radošu un izzinošu projektu palīdzību mēģina aptvert šīs vietas nepanesami vērienīgo vēsturisko mantojumu un atšifrēt, kā ar to sadzīvot mūsu nesaprotamajos laikos. Izstāde "Tihans, Žaki un Buks Neimindē" ir viens no šādiem eksperimentiem, kurā šoreiz mākslinieki cietokšņa teritorijā atrastus priekšmetus padara par metaforām cilvēka prātam grūti uztveramajam laika plūsmas ritmam.
Tovakar ieejot cietokšņa mūros, likās, ka vēsajā, mitrajā piejūras gaisā ir iespējami augstākā rudens melanholijas koncentrācija. Lielie koki ar zariem skrāpē atmosfēru, saulrietošās debesis pamazām krāsojas rozā un pa gaisu traucas zeltītas bērzu lapiņas. Ja nedaudz pievērtu acis, tad liktos ka esmu kādā iepriekšējo gadsimtu romantiķu gleznā. Mani no pārliekas grimšanas sentimentālās noskaņās paglābj pāri visam skanošie ostas un pilsētas trokšņi, un drīz jau esmu klāt pie "izstāžu zāles". Kādreiz te bijušas cietokšņa saimniecības daļas un arsenāls, taču tagad tās tikai ir sienas un jumts, ar tukšām, melnējošām durvju un logu ailēm. Varbūt es esmu atnākusi nedaudz par vēlu, jo ir diezgan tumšs – krēslas satīns jau pārklājies pār izstādes darbiem –taču, šķiet, tas ir efekts, ne defekts. Bolderājas grupas brīvprātīgo talkās šīs telpas ir pamatīgi izmēzusi, caurvējā skrien jūras spirgtais gaiss, tāpēc te neplēn pēdējos gados ierasto "pamesto telpu formāta" izmisuma aromāts.
Prožektoru nav. Izstādē piedalās Vilnis Putrāms, Liena Bondare, Jēkabs Nīmanis un Maksims Šenteļevs, Ineta Sipunova, Ieva Jakušonoka, Gundega Evelone, Andrejs Strokins, Paulis Jakušonoks, Māris Subačs un pati "Bolderājas grupa". Ekspozīcijas dīvainais nosaukums pamazām atklājas darbu anotācijās. "Žaki" – tas ir pie ieejas stiklotā rāmī ievietots padomju laika deficītkafijas kastes izklājums.
Tā kā es kafiju nedzeru, tad mani vairāk piesaista tālāk redzamās grafikas, kas ir Ievas Jakušonokas ar roku daudzkārt palielinātie, cietoksnī atrastie konfekšu "Ļubimije" papīrīši. Tie atsauc prātā miglainas, tālas sajūtas par ciemošanos pie kādas vecas krievu tantes un tām jau apbaltējušajām šokolādes konfektēm kristāla bļodiņā. Es it kā vairs neskaitos no tā –padomju – laika, bet kaut kas agrīnajā bērnībā manī tomēr iezīdies. Tāpat arī "Bolderājas grupas" darbs "Konstruktors" blakus kabinetā – pie sienas saliktās un reiz ar tādu pašu sienas krāsu bezjūtīgi numurētās armijas krēslu sēžamplākšņu apakšiņas. Turpat no pretējās sienas uz mani raugās tablo, kur izklāstītas nu jau abstraktas militāristu instrukcijas, bet izcelts vien viens īsti netulkojams vārds "Živučestj". Man liekas, ka tas varētu nozīmēt izdzīvotspēju, dzīvelību, kāda piemīt nezālēm un tarakāniem, un patiesībā arī cilvēkiem ar viņu neticamo spēju pielāgoties dažādiem laikiem un apstākļiem.
Eju dziļāk. Nelielā zālē, virs izlauztas grīdas, pie griestiem piekārts izārdīts transparents (tāds horizontāli garš, sarkans plakāts, uz kura rakstīja slavinošus tekstus, un nesa gājienos vai lika rūpnīcās pie sienām). Starp tā daļām mākslinieks Vilnis Putrāms pierakstījis "Bezlaiks. Bezvieta". Viņa mazais uzrakstiņš tikai atkārto lielās lozungu lentas pausto noskaņu. Iespējams, ka tas kādreiz ir bijis kāds komunistisks, asinis uzdzenošs sauklis, bet tagad sarkanā lenta tikai skaļi stostās "A, G, HO..." Šis ļoti atgādina 20. gadsimta sākuma krievu supremātistu burtu spēles. 100 gadus ilgais vēstures loks te tādā īpatnējā veidā ir noslēdzies.
Pārlaipojot pa šauru tiltiņu, un garāmejot Andreja Strokina darbam – cietoksnī atrastai grāmatai, kas kalpojusi kā slēptuve karavīru neatļautajiem dārgumiem – nonāku citā paslēptuvē – Arsenāla vecākajā daļā. Te skan "Skaņu vietu sanitāru manifests tagadnē" jeb "Kolektīva Bērnurīts" (Jēkabs Nīmanis un Maksisms Šenteļevs) tepat kādā pilnmēness naktī tapušais skaņu celiņš – tas dzirkstoši un ritmiski vitalizē (vai kā bija tad, kad šeit bija logi un paaudžu paaudzēs rosījās simtiem cilvēku?) biezējošo krēslu, kuras vistumšākajā kaktā es pamanu savādu koka priekšmetu. To te novietojusi Ineta Sipunova. Tas ir tas "Buks" no izstādes nosaukuma, un man no sākuma šķita, ka laikam uz tā cirstās nepaklausīgo kareivju galvas, bet nē – šī ir pēdējā taustāmā liecība par laikiem, kad te, Daugavgrīvā piestājušas zemūdenes, un ar šī četrkāja palīdzību kalibrētas kaujas torpēdas.
Cietokšņa ilgstoši neskaidrais juridiskais statuss to savulaik pakļāvis nesaudzīgai izlaupīšanai – ko nav aiznesuši metāla zagļi, to dedzinājuši bomži, un ar laiku mūri kļuvuši kā čaula aizgājušo laiku bezmiesīgajam garam, jo fiziski taustāmo liecību palicis pavisam maz. Tāpēc arī "TIHAN" – ķieģelis cietokšņa sienā, kur kāds 18. gadsimta kareivis iešvīkājis savu vārdu ir tik nozīmīgs. Šai mūžsenajai vēlmei sevi piefiksēt pievēršas arī Paulis Jakušonoks, kurš Tihanu mūsdienīgi ar spreju "ietagojis" uz PVC plāksnes.
Jau gaišākā blakus telpā redzams sāpīgi ironisks Bolderājas grupas darbs "Nomērīts" – fotogrāfijā tuvplānā kāds mūrējums un tā rūpīgi virsmas mēri. Mērīts, fiksēts, nodrukāts - tātad nozīmīgs un jāaizsargā. Patiesībā tā nav kāda augstdzimusi siena īpašā vietā, bet tepat grīda zem skatītāju kājām. Viegli ir ieraudzīt un aprakstīt detaļas, bet apjaust visaptverošo kopumu prasa pamatīgu piepūli.
Domāju, ka "Nomērīts" ir pagriezis stobru un tieši tēmē uz šīs teritorijas īstajiem likteņa lēmējiem – ierēdņiem un politiķiem. Laiks iet un cietoksnis pamazām drūp.
Blakus Lienas Bondares instalācija "Punkts top par līniju" – pār istabu pārvilkta smalka, tikai valdziņu bieza mežģīnīte. Es, pārlasot anotāciju par brutālo sadragāšanu un nolemtību, iespējams, pilnībā neuztveru autores ideju, bet priecājos, kā diedziņš vibrē vējā un "Skaņu sanitāru" ritmos.
Esmu beidzot atnākusi līdz savam pašas darbam "Stikla blokāde", kas veltīts vandālismam un vandāļu nepārvaramajai vēlmei atvēsināt savas kūpošās smadzenes, izdauzot kārtējo stikla bloku logailu. Lai nebūtu liekas pašreklāmas, piebildīšu vien to, ka pārsteidzošā kārtā mana stikla lausku pilsēta saglabājusies pilnīgi neskarta – par spīti tam, ka brīvdienās, kad cietoksnis atvērts apmeklētājiem, te caurgājuši neskaitāmi pūļi. Lai arī šeit nav ne prožektoru, ne izstādes uzraugu, ne signalizācijas – pat logu nav – izstādes darbi saglabājušies nesabojāti. Visdažādākā vecuma un nodarbošanās skatītāji attaisnojuši iekārtotāju uzticību un entuziasmu.
Tagad varu doties prom no Neimindes, kas ir pēdējais vārds savādajā izstādes nosaukumā. Kā rakstīts tās aprakstā: "Neiminde – viens no Daugavgrīvas cietokšņa nosaukumiem tā tapšanas laikā 17. gadsimtā, tas ir "Jaunais cietoksnis pie Daugavas mutes". Tolaik cietoksnis bija dzimstoša, mainīga un bagāta zvaigznes formas "pilsēta", kurā ik dienas uzturējās un kopīgam mērķim kalpoja no 250 līdz 2000 cilvēku. Neiminde šodien ir ideja par vietu cilvēkiem, kuri apzinās Daugavas grīvas vērtību, strādā kopīgam mērķim un bauda savu darbu un darba rezultātus."
