Dzejnieks Imants Ziedonis 60. gadu sākumā rakstīja: "Nedāviniet bērniem sudraba karotes, dāviniet fotoaparātu! Lai mācās skatīties, atšķirt, fiksēt lielo brīnumu – pasauli!"
Ne gluži bērna vecumā, bet jaunības gados, pašā 60. gadu sākumā, fotoaparāts nokļūst Gunāra Bindes rokās. Tolaik viņš ir elektriķis Alūksnes rajona kolhozā "Gaišais ceļš". Gunāra Bindes fotomākslinieka ceļš ir no pašmācībā apgūta vienkārša padomju fotoaparāta "Fed-2" līdz zelta medaļām starptautiskajos mākslas fotosalonos. Viņš ir viens pirmajiem latviešu fotogrāfiem, kam Starptautiskā Fotomākslas federācija piešķīra izcila mākslinieka titulu. Nu jau leģendāra ir Gunāra Bindes fotogrāfija ar teātra leģendu Eduardu Smiļģi. Padomju gados, kad viss tiek piesegts, viņš atļaujas fotografēt un izstādēs rādīt kailfoto, pārliecinot cenzūru, ka arī tā ir māksla. Viņš reiz īsu brīdi ir strādājis arī kā apgaismotājs Valmieras teātrī un Jaunatnes teātrī Rīgā un kādā intervijā septiņdesmitajos gados teicis: "Manas labākās bildes ir sanākušas ar labu gaismas sakritību. Gaisma – tā ir pirmā mācība fotogrāfijā."
Gunārs Binde šo pasauli ar foto un savām acīm gaismā dokumentē nu jau 90 gadu garumā.
Brīnumi caur fotoaparātu
Arnis Krauze: Kas ir jaunākais kadrs, kuru esat fiksējis ar fotoaparātu vai varbūt ar telefonu?
Gunārs Binde: Pēdējais bija aizvakar, kad gulēja mana kundze Taņa un kaķītis, abi divi blakus, es viņus fotografēju un noliku uz galda stūra krūzīti, kur rakstīts "Soni". Krieviski tas nozīmē tādas miegamices. Tur nav nekādas mākslas, dabīgi. Tā ir tāda amizanta būšana, šodien tik daudz redzam, ka cilvēki priecājas par iespējām visādus brīnumus darīt caur fotoaparātu vai kinokameru.
Cik bieži ar profesionālajiem aparātiem vēl bildējat un cik bieži ar telefonu?
Vispār fotogrāfijā tāpat kā jebkurā mākslā var ar jebko panākt rezultātu – var ar pirkstu mālēt uz audekla, var ar cirvi, kā [skulptors] Koņenkovs cirta koka klučus. Fotoaparatūra arī var būt gan šāda, gan tāda. Bez šaubām, labāk jau, protams, ja aparatūra ir augstas kvalitātes, tātad profesionālām vajadzībām. Īpaši tāpēc, ka pret mākslu ir uzstādītas tādas prasības kā pret profesiju.
Māksla nav kā amatniecība, bet gan augstas kvalitātes mākslas darbs, tāpēc arī labāk, ja ir kārtīga kamera.
Bet tie, kas bildē ar telefonu, tos arī saucat par fotogrāfiem?
Es to pašu esmu darījis. Man pašam pagājušajā gadā arī bija izstāde, kur bija tikai ar telefonu fotografēts. Fotoaparāta galvenā misija ir galaprodukts – fotogrāfija, kuru var paņemt rokās, var skatīt no abām pusēm, pie sienas piespraust. Tas, manā izpratnē un fotogrāfijas kā mākslas izpratnē, ir tas galaprodukts.
Kā vērtējat tās telefonu fotogrāfijas, kuru ir tik daudz mums apkārt?
Visa tā digitālā pasaule, kas tagad ir tik populāra, bez šaubām prasa no radītāja lielu piepūli. Lai izveidotu galaproduktu – fotogrāfiju, tad tās bildes, kas uzņemtas ar telefonu, ir pamatīgi jāapstrādā. Tur it kā optiskā kvalitāte ir laba, taču ir daudzi tādi trūkumi māksliniecisko izteiksmes līdzekļu laukā, kuri jāpanāk ar datoru. Tas ir liels darbs. Tad jāizgatavo labs galaprodukts – kopija uz laba papīra, ar labu tinti, un tas jau vairs nav indivīda darbs. Man ir tāda pusprofesionāla kopējamā aparatūra, un arī es pērku fotopapīru, tā saukto galerijas papīru, kas ir ļoti dārgs, un arī tinte ir laba.
Bet daudzi tās fotogrāfijas jau nemaz tagad vairs nedrukā, tā arī tās glabā diskos, mākoņos…?
Tās nav fotogrāfijas. Tie ir attēli. Tikai attēli. Tie atrodas virtuālā laukā vispirms. Kur ir? Vajag, lai to visu pārvērstu redzamajā.
Esat arī teicis, ka, šos attēlus ar telefonu uzņemot, tas neprasa cilvēkam domāt.
Tur jau tas trakums, ka tajā procesā, kad man nācās no filmas izveidot galaproduktu, bija ļoti daudz jāpiestrādā. Tur bija galvenais – prast [objektu] iecentrēt, pakļaut perspektīvai skata virzībai, lai tas uztvertos kā galvenais. Tālāk novākt visu lieko, iekopēt varbūt to, kā tur nav. Negatīvs – tas ir viens, bet lai uztaisītu galaproduktu, ir jāizceļ, lai debesīs tie mākoņi būtu spilgti, lai tas galvenais tur būtu labi redzams. Tā ka nav tā, ka pa taisno var kopēt no negatīva. Tā var darīt, bez šaubām, bet tad tie arī ir tikai attēli, nevis līdz galam nostrādāts darbs.
Gunār, kā jūs vērtējat savus jaunos kolēģus, šī laika fotogrāfus, fotomāksliniekus. Kaut kur lasīju, ka esat bijis arī gana kritisks, sakot, ka jaunajiem fotogrāfiem neesot saite ar to, kā dzīvojot cilvēki, kā dzīvojot tauta.
Par to es brīnos, kā es tā varēju teikt, bet katrā gadījumā viss jau notiek tāpat, kā notika pirms manis un kā notika manā laikā.
Īstenībā jaunie – tas ir burvīgi. Cilvēku jaunā paaudze – tā ir mūsu nākotne, tie ir mana nākotne. Tie būs tie, kas turpinās manu domu.
Kaut gan tagad tas mankurtisms arī ir parādījies, tas ir tāds blakusprodukts tam jaunajam cilvēkam, bet talanti tur ir – bez šaubām.
Kuri ir tie, kas jums pirmie nāk prātā, kuru darbus jūs novērtējat?
Man bail tagad nosaukt, jo es pārāk labi viņus nepazīstu. Es varu nosaukt kādu, par ko jaunajai paaudzei šķitīs, ka esmu dumjš un neko nesaprotu. Tāpēc es negribētu nosaukt uzvārdus, tagad jau vispār nesauc uzvārdus vairs. Ir mainījies daudz kas. Vispirms jau visa tā tehnoloģija ir mainījusies. Ir mainījušās pasaules sajūtas. Iet vaļā briesmu lietas. Šobrīd karo vairs ne vienā vietā, bet jau pa visu pasauli. Tas viss ir jāņem galvā, ar to ir jādzīvo. Es savā bērnībā tāpat pārdzīvoju to, ko tagad droši vien tie jaunieši pārdzīvo, bet viņi pa savam to pārdzīvo un savādāk uz to visu skatās.
Karš savām acīm
Jūs pieminējāt karu. Jūs esat dzimis 1933. gadā, kas nozīmē, ka karu esat redzējis savām acīm. Ja runājam par karu Ukrainā, saprotu, jūsu sieva Tatjana Latvijā savulaik ieradās no Harkivas 80. gadu beigās.
Jā, viņas tēvs bija ukrainis. Es karu ļoti labi atceros. Man bija septiņi gadi. Tajā 1939. gadā vēl no kara varbūt neko nesajēdzu, bet tad, kad laidās lapās šitie staļinieši no Litenes gar manām mājām, gar "Tiltiņiem", cauri prom uz Alūksnes, Apes pusi, prom uz Pleskavu, tad es redzēju un atceros ļoti spilgti, kā tas izskatījās. Viņi brauca ar tādiem ratiem ar lieliem riteņiem. Tie bija tādi pamatīgi rati ar diviem zirgiem priekšā. Kājās stāvēja zaldāts un tikai vicoja, zirgus aulēkšiem dzina, aulēkšiem bēga. Ceļš bija vienos putekļos. Gāja viens pajūgs pēc otra, piekrauti ar tādām koka kastēm. Tās kastes tajos ratos gāja pa gaisu un krita ārā no tiem ratiem. Es pat vienu kasti pēc tam, kad viņi aizbrauca, vilku uz mājām, par ko es no tēva dabūju tādu brāzienu…
Kas tajā kastē bija?
Rokas granātas.
Tas taču varēja traki beigties.
Es jau toreiz biju liels vīrs, septiņi gadi. (smejas) Interesanti, ka tas viss notika vienas dienas laikā. Es vienmēr biju kopā ar tēvu visur, kur viņš bija, un viņš man lika arī strādāt jau tajā laikā. Es ganīju lopus un biju kā strādnieks tajā savā lauku sētā. Saulīte jau bija gabalā, kad mans tēvs gāja pa ceļu gar rudziem, un viens jaunietis brauc ar velosipēdu, un viņam uz kakla karājas gara šautene, un viņš brauc pa rudziem – pa rudzu tīrumu no meža. Pa rudzu tīrumu viņš brauc ar velosipēdu. Tēvs saka – kur, tu, Jāni? Jānis bija mans brālēns no mammas puses. Jaunietis, kuram droši vien bija vien 16–18 gadu, bet jau bija šautene. Viņš brauc un saka – nav laika, nav laika, ir jāpaspēj. Kas viņam bija jāpaspēj? Apbraukt tur pa meža ceļiem ar līkumu, lai būtu pretī [bēdzējiem], lai varētu pašaudīt, jo tas tā notika – kad tie laidās lapās, šitie jaunekļi viņus, nu, nevienu jau nenošāva, bet varbūt pabiedēja.
Sarkanos, ja?
Jā, jā. Tos – virsū puļķītis, apakšā muļķītis. Viņiem tādas cepures bija. Tie bija vēl tādi pavisam pirmsākumi, īstie boļševiki tie bija.
Vai "Tiltiņu" mājas vēl ir saglabājušās?
Ir saglabājušās. 1942. gadā, kara laikā, tur uzcēla dzīvojamo māju. 1939. gadā, kad māsa piedzima, mana dzimta bija turīga.
Sibīrija nedraudēja?
Nobijušies jau bijām, bet draudēja kaimiņam, kuram bija 30 hektāri, mums bija tikai 20. Tas acīmredzot izglāba. Nāgelim, Saldābolam, tiem [kaimiņiem], kas tika izvesti, tiem visiem bija zemes lielākas. Kaut kādus grēkus viņiem acīmredzot bija grūti piesiet, bet viņiem piesēja to, ka viņi ir budži, jo viņiem ir "milzīgas zemes". Milzīgas.. 30 hektāri – kas tad tā par zemi?
"Es esmu ekselence"
Gunār, jums patiesi ir, ko atcerēties, un pagājušā gada nogalē jūs svinējāt skaistu, apaļu 90 gadu jubileju. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pasniedza jums arī Cildinājuma rakstu. To pasniedzot, viņš teica: "Jūs esat Latvijas kultūras un mākslas izcilība, Latvijas fotomākslas meistars un augsto foto mākslas standartu pamatlicējs, kura vārds un veikums ierakstīts mūsu valsts vēsturē. Jūsu redzeslokā vienmēr ir bijusi cilvēka daudzpusība. Fotogrāfijās Jūs esat radījis savu pasauli, kur krāsas pārtop emocionāli bagātos melnbaltajos toņos, gaisma nonāk uz papīra, – no tēliem, no simboliem un mīlestības. Jūsu paveiktais ir paliekoša vērtība Latvijas fotomākslā un cilvēku prātos un sirdīs!" Saņemot šādu cildinājumu, kādas bija tās sajūtas, uzzinot, ka jums būs jādodas uz Rīgas pili?
Es nezinu, es laikam esmu kļuvis nejūtīgs, man tas īpaši neko neizteica. Es zinu, kas es esmu. Es augsti vērtēju mūsu prezidentu, pazīstu viņu no 1994. gada, jo man no 1994. gada gadījās strādāt Aizsardzības ministrijā, un tad jau es ar viņu biju pazīstams, viņu zināju, jo viņš bija valsts sekretārs.
Man ir tas vārds "ekselence". Kad prezidents saka – dāmas un kungi, un ekselences, – tad es lecu kājās, jo es esmu ekselence.
Man ir oficiāli dokumenti, ka es esmu AFIAP – Starptautiskās Fotomākslas federācijas ekselence. Man ir tāds dokuments, un vizītkartē man šis AFIAP ir jāraksta pie savām ziņām. Tāpēc mani nepārsteidz tāds prezidenta slavinājums. Neko darīt. Kāds liktenis ir, ar tādu jāsatiek.
"Atšifrējuši, ka rāvos prom no elektrotehnikas uz mākslu"
Tad turpmākajās minūtēs atskatīsimies, kāds ir bijis jūsu liktenis dažādās desmitgadēs. Pati pirmā publikācija ar jūsu vārdu ir laikrakstā "Padomju Alūksne" 1958. gadā. Tolaik jūs strādājat kolhozā par elektriķi un komjaunatnē bijāt pirmorganizācijas sekretārs. Raksta izskaņa ir diezgan kritiska – tajā teikts, ka pārāk daudz esat uzņēmies uz sevi, bet pārāk maz iesaistās pārējie komjaunieši. Tad nu jūs kā pirmorganizācijas sekretārs solāt laboties, ka nākamajā gadā visi komjaunieši strādās ar divtik lielu sparu.
Nu... es nezinu, man ir raibi gājis. Vispār esmu bijis ļoti negants bērnībā. Visur kur es esmu bijis un maisījies. Visu ko esmu gribējis zināt, vārdu sakot ziņkārīgs pēc vella un tāds nevaldāms acīmredzot. Tas nozīmē, ka nepagāju garām arī komjaunatnei un dabīgi kļuvu par sekretāru aiz šīs tieksmes kaut ko sasniegt... vai kā. Pēc tehnikuma man bija šis kolhozs "Gaišais ceļš", kurā bija vecas dzirnavas uz Alūksnes upes, un tur bija ierīkojuši jau elektrostaciju. Es kļuvu par šīs elektrostacijas direktoru, bet no komjaunatnes es aizlaidos gaužām skumji. Tās komiteja rīkoja ekskursiju, es vairs neatceros, vai uz Ungāriju vai Bulgāriju, un jaunos speciālistu, es taču jaunais speciālists biju, uzaicināja visus braukt ekskursijā. Mani arī tātad. Tad, kad tas brauciens bija gatavs, visi sēdās autobusos, bet man lika izkāpt no autobusa un neko vairāk neteica. Man tā jocīgi palika.
Jums jau koferis bija sakrāmēts un viss jau gatavs?
Nu, kā tad! Sapucējies biju, ka braukšu.
Kāpēc jūs nepalaida?
Nepalaida tāpēc, ka uz manām "Tiltiņu" mājām, uz manu adresi pienāca visi iespējamie foto žurnāli. No 1958. gada es pasūtīju visus iespējamos foto žurnālus – Ungārijā viens, Vācijā trīs, divi čehu žurnāli, poļu žurnāls, pat Ķīnas foto žurnāls. Es tos visus žurnālus saņēmu.
Tas bija iemesls, lai jūs nelaistu?
Acīmredzot. Vēl man bija arī sarakste. Vācu žurnālā bija viena adrese, uz kuru mudināja sarakstīties ar fotogrāfiem. Man tur bija vairākas meitenes, ar kurām es sarakstījos, un tās vēstules dabīgi pienāca. Es to uzzināju tad, kad man par draugu kļuva komjaunatnes komitejas instruktors. Viņš kā draugs man izstāstīja. Acīmredzot, viņiem pienāca tās ziņas no Rīgas par tiem cilvēkiem, kuri pārāk aktīvi ved tādu starptautisku [saziņu].
Pārāk šaubīgi.
Jā, pārāk šaubīgi. Tad es pamazām to biedra karti taisījos sadedzināt. Tad es tomēr to neiemetu plīti, jo domāju, – ej nu sazin, lai paliek kā tāds vēsturisks fakts. Pēc tam tā tomēr kaut kur pazuda. Bet tas bija tāds pirmais gājiens, kad es izjutu to briesmīgo barbarismu, kas faktiski bija uzplaucis.
Nākamā publikācija, kurā jūs atrodu, ir no 1959. gada – arī laikrakstā "Padomju Alūksne". Tajā jūs esat pieminēts kā pašdarbnieks Alūksnes teātrī.
Jā, tas jau bija gājiens, kad es kolhozu "Gaišais ceļš" pametu. Vienkārši nometu to savu darba grāmatiņu kolhoza priekšsēdētājam par to, ka mani neuzņēma kino institūtā, jo es nebiju nostrādājis vēl trīs gadus. Vajadzēja trīs gadus nostrādāt, bet man laikam bija pusotrs, kad es iesniedzu savas fotogrāfijas un tiku aicināts uz Maskavu likt eksāmenus. Es uz turieni aizbraucu 1959. gadā, lai iesniegtu dokumentus, bet Maskavā tā sekretāre, kas tos papīrus cilāja, teica – bet jums taču vēl nav nostrādāti obligātie trīs gadi. Es atbraucu atpakaļ uz kolhozu un teicu – ko tas nozīmē, ka es esmu vergs? Es nedrīkstu tālāk mācīties? Un nometu vienkārši tos dokumentus. Nu, viņi jau mani bija atšifrējuši, es pārāk rāvos prom no tās elektrotehnikas uz to mākslu.
"Žāvājoties" nofotografēts Smiļģis
Bet visam pa vidu vēl arī teātris.
Alūksnes teātrī es atradu darbu kā skatuves apgaismotājs. Tā bija mana pirmā skola.
Pēc tam sekoja arī Valmieras teātris, un pēc diviem gadiem darbs Jaunatnes teātrī Rīgā. Paralēli tam jūs fotografējat, un jau 1965. gada kino žurnālā "Padomju Latvija" ir stāsts par Gunāru Bindi, jo šajā gadā jūsu uzņemtais leģendārais Eduarda Smiļģa portrets uzvar izstādē Argentīnā. Par šo portretu daudz esat stāstījis, kā tas tapa, kā Smiļģis nokļuva līdz šim brīdim. Nesen arhitekte Zaiga Gaile teica, ka Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis ir nolēmis, ka šis attēls turpmāk nebūs uz atjaunotās teātra ēkas sienas, jo viņš uzskatot, ka Staļina prēmijas laureātam Smiļģim nav jābūt uz viņa teātra sienas, un arī varbūt Smiļģa izrādes, ar šā laika acīm skatoties, neesot bijušas tik izcilas.
Smiekls nāk. Es gan neticu, ka Hermanis var būt spējīgs uz tādu tik muļķīgu teicienu. Kā tad Smiļģi, kas radījis veselu skolu, inscenētāju skolu... Krieviem bija Meierholds, mums bija Smiļģis – izcils ar savu skolu. Ar Raiņa līdzdalību, ar Ģirta Vilka dekorācijām, tas viss ir labā atmiņā Latvijas teātra vēsturē. Kur tad tādu var iznīcināt? Smiļģim neko tur nevar izdarīt. Kāpēc es viņu fotografēju? Es patiesībā Smiļģi nefotografēju tādēļ, ka viņš ir Smiļģis, man viņš vairāk interesēja kā tāds tēls, cietuša cilvēka, aizvainota cilvēka tēls. Tā paceltā galva ar asarainām acīm vairāk runā par viņa ciešanām, ko viņš pārdzīvoja. Īstenībā tas ir viņš, tas tomēr ir dokumentāli. Viņš ir tik teatrāls, ka uz tās fasādes arī citādā formā varbūt viņu varētu veidot. Viņš jau ir teatrāls. Kas tad tas par teātri, ja tas bija viņa teātris? Vispār jocīgi.
To pat sauc par Smiļģa māju.
Jā, ar to pat varētu lepoties jebkurš teātris, kurš atrastos Smiļģa mājā.
Kādas bija pirmās sajūtas, kad izdzirdējāt Hermaņa teikto?
Es jau to biju dzirdējis. Man jau bija diezgan nicīga viņa izteikšanās, ka esmu fotografējis viņu [Smiļģi] no skatuves apakšas. Tas vispār nebija no skatuves. Viņš ir stāstījis to, ko viņš nezina, kāpēc vispār viņam tas bija jāstāsta? Bet par Smiļģi es varu pateikt tā, ka vienā žurnālā Maskavā bija raksts par žāvāšanos, un Smiļģa seja bija ielikta kā ilustrācija. Pat tādi pekstiņi tur varēja izskanēt! Ja Hermanis tā saka, tad viņam vislabāk būtu teikt, ka tas ir žāvājoties nofotografēts Smiļģis. (smejas)
Jums Smiļģis nav Staļina prēmijas laureāts?
Smiļģis bija latviešu izcilnieks teātrī, kas par Staļinu? Es droši vien arī būtu tajos laikos Staļina prēmijas laureāts. Vai no tā mana fotogrāfija būtu ko zaudējusi? Vai teātris no tā zaudēja? Labi, ka viņš tāds bija, tas vismaz viņam palīdzēja, bija līdzekļi izdzīvot. Par Staļina prēmiju viņš būvēja māju, kas tagad kalpo kā teātra muzejs. Lai tad tie, kas viņu tagad aprunā, pamēģina ko līdzīgu izdarīt, un tad varētu tā runāt.
Esat samierinājies, ka leģendārā portreta uz mājas sienas Lāčplēša ielā nebūs?
Esmu neitrāls. Es ar teātri biju saistīts, bet neesmu teātra cilvēks. Teātra siena nav manā, kā saka, laukā. Esmu lepns, ka Smiļģis tur piederējās. Viņš gan neizskatījās labi, kad krāsa sāka lobīties. Vajadzēja citādā formā to attēlu veidot uz sienas, bet tas jādomā speciālistiem. Jebkurā gadījumā šis Smiļģa tēls ir un paliek mums vispirms jau dokumentāls.
