Visu laiku ir pārsteigumi pašam sev
Ieva Nagliņa: Leonard, lūdzu, pastāsti, kāpēc tu sāki nodarboties ar mākslu?
Leonards Laganovskis: Droši vien tā kā visiem bērniem man bija interese par kaut ko, bet par ko citu, par zinātni. Man interesēja eksaktās lietas, un tad, kad man palika 16 vai 17 gadi, tad es pēkšņi izjutu, ka es varu izdarīt kaut ko vairāk.
Vairāk nekā citi?
Vairāk nekā tad, ja es būtu citā jomā, ja būtu strādājis kādā sistēmā. Tā izjūta, ka tomēr brīvs cilvēks, tā brīvība ir ļoti svarīga cilvēkā.
Un mākslinieka profesija piedāvā šo brīvību?
Jā, absolūti.
Kas ir tās kvalitātes, kuras sevī saredzēji un kurām ir jābūt māksliniekam?
Māksliniekam jābūt individuālam, pilnīgi. Man patīk kaut ko pētīt, skatīties, reaģēt uz apkārtējiem apstākļiem, es sekoju kaut kādiem notikumiem, atklājumiem. Es vienkārši jūtu, ka esmu viena daļa no cilvēces, no progresa – es nebaidos no tā vārda –, un ka es kaut ko varu izdarīt.
Cilvēks, būdams brīvs, var daudz ko panākt.
Tādu piemēru ir ļoti daudz, piemēram, kad ir kāda sadarbība starp mākslinieku un zinātnieku, tad zinātnieks strādā pēc metodoloģijas un viņam ir kompanjons mākslinieks, kurš var uz visu paskatīties pilnīgi savādāk. Piemēram, bija tāds Semjuels Morze, kurš izdomāja saziņas veidu, un tas bija milzīgs pozitīvais atklājums pasaulē, un viņš bija gleznotājs. Tāpat, piemēram, Aleksandrs Flemings, kurš atklāja penicilīnu, kļuva par mākslinieku. Viņš ar visiem mikrobiem, baktērijām, traukos sāka veidot bildītes, saliekot to visu kaut kādā formā.
Vai mākslinieks ir tāds cilvēks, kuram varbūt ir vieglāk mainīt savas darbības jomas vai vieglāk pielāgoties citiem apstākļiem?
Tas ir ļoti individuāli. Man, piemēram, ir kaut kāds periods, kad es daru kaut ko, un tad es jūtu, ka tur viss ir izsmelts. Tad varu pievērsties kaut kam citam, un tad pēc kāda laika tie mistiskie četri gadi paiet un atkal kaut ko gribas, kaut ko savādāku. Tas neapstājas, visu laiku ir pārsteigumi pašam sev.
Tu esi absolvējis scenogrāfijas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, bet tava darbības joma ietver gan fotogrāfiju, zīmējumu, gan eļļas glezniecību, gan vides objektus un sienas gleznojumus. Iespējams, es nenosaucu visu.
Jā, bija vēl plakāti, izstādes dizains, – ar to pietiek, es domāju.
Kāpēc scenogrāfija? Tā tomēr nav tik individuāla mākslas forma un paredz sadarbību ar citiem.
Tas ir pareizi, bet tur ir arī otra puse, ka, piemēram, gleznotājam vajadzēja gleznot pēc noteiktā uzdevuma, bet scenogrāfam vajadzēja taisīt scenogrāfiju un viņam bija jāizlasa literatūra, jāizlasa par autoru, jāzina vēsturiskie notikumi un arī tā vide jāzina, kurā tas notiek. Ja mākslinieks ir reālists, tad to var uztaisīt viens pret vienu, bet, ja viņam ir fantāzija, tad viņš var radīt pilnīgi kaut ko citu, citu skatu uz tām pašām problēmām.
Tātad ir svarīgs konteksts un jau esošais materiāls, ar kuru strādāt un kuru interpretēt.
Jā, bet tas nenotiek kā pingpongā, kad lido bumbiņa un uzreiz jāatsit. Tas notiek tā, ka tas viss krājas, krājas, ir visādas zināšanas. Jūs saprotat, es jau nepretendēju uz kaut kādu zinātnes grādu, es vienkārši paņemu no vēsturiska notikuma tikai to, kas man interesē, un man sanāk to savienot ar pilnīgi citām lietām, no kādas citas sfēras. Tas notiek pat tādā intuitīvā līmenī, tāpēc es arī neesmu zinātnieks, kuram ir metodika, tas viss notiek brīvā formā. Nav arī nekādas lielas atbildības par tiem materiāliem, kas manā laboratorijā stāv, es varu iesākt un tad to izmest ārā, bez sirdsapziņas pārmetumiem… Nē, ir gan sirdsapziņas pārmetumi. Un trigers tam visam var būt vēl kāds pilnīgi cits moments vai mirklis. [..]
Mākslai ir svarīgas emocijas
Vai tev bija kāds apzināts veids, kā tu nonāci vai izveidoji savu rokrakstu? Vai tu par to domā?
Katra ideja prasa savu izteiksmes formu, un līdz ar to savas garās dzīves laikā esmu paspējis pastrādāt ar visādiem materiāliem.
Tas zināmā mērā man ir grūtākais – izvēlēties formu. Tad man tur ir vajadzīgs konkrēts izmērs, visi materiāli un, ja izmantoju šriftu, tad man jāzina arī par to kaut kas un kāpēc tieši tāds. Notiek formas meklēšana, lai varētu kaut ko paveikt.
Mākslas vēsturnieki par tevi raksta, ka darbu galvenais instruments ir teksts un valoda. Vispirms es gribēju jautāt tieši par valodu, jo tavs sākotnēji aktīvais darba periods bija padomju laiks, kad, visticamāk, tā bija krievu valoda, arī latviešu un kādā brīdī arī vācu valoda, kad dzīvoji Vācijā. Vai vari raksturot, ko maina valoda?
Ir kaut kādas specifiskās lietas, kas ir raksturīgas, piemēram, vācu kultūrai. Kad lieto angļu valodu, tas nozīmē, ka tu strādā tādā internacionālā tirgū un tur viss ir kārtībā. Bet arī krievu un latviešu valodai katrai ir sava specifika, un savulaik es dzīvoju valstī, ar kuru es biju neapmierināts un man nepatika ļoti daudz kas. [..] Ar latviešu valodu ir tāda problēma, ka tas tirgus ir maziņš un, ja kaut ko izdari, tad cilvēki nesaprot vai gribas varbūt smukāku bildīti. Tagad vispār ir tāds periods, kad estētika, tā saucamais smukums, pazūd no darbiem un parādās tā ideja, tas ir ļoti svarīgi, koncepts. [..]
No vienas puses, valoda ir tāds spēcīgs instruments, no otras – var būt ierobežojošs, jo, kā jau tu minēji, latviešu valodā var uzrunāt to auditoriju, kas saprot latviešu valodu. Angļu valoda ir universālāka, un vācu ir populāra.
Spilgts piemērs, kas mani savā laikā iedvesmoja, bija Leipcigā, un tur bija muzejs sakarā ar Napoleona karu. Tur stāvēja divas pavēles par komandanta stundu, apmēram tā, ka pēc desmitiem nedrīkst iziet ārā, cilvēku var apcietināt. Franču valodā tas bija uzrakstīts kaligrāfiski tik skaisti, īsts kaligrāfijas šedevrs, un vācu valodā bija tādā gotiskā "bam, bam, bam", bet saturs ir viens. Tas vizuālais arī ir tāda mākslas neatņemama sastāvdaļa, līdz ar to tas daudz ko paskaidro. Tāpat arī valoda mainās – manā jaunībā krievu valoda bija literāri pareiza, tagad tajā "Youtube" runā tā.. tā valoda ir nenormāli izmainījusies. Visi inteliģentie un gudrie cilvēki ir pametuši savu dzimteni un tur palikuši tie, kas citādi nemāk runāt. Ir arī tāds homeopātijas princips, ka, lai cilvēks uz lietu varētu paskatīties savādāk, tad to vajag stipri palielināt, hiperbolizēt un padarīt tādu agresīvu, lai viņš pēkšņi saprastu – nē, te kaut kas nav tā, kā vajag. Mākslai ir svarīgas tās emocijas.
Tu pieminēji skaisto, un tevi raksturo, ka tu neveido skaistu mākslu, tava māksla galvenokārt ir konceptuāla. Tu esi konceptuālists, pieņemu, ka tu tam piekrīti. Kāpēc koncepcija tev ir svarīgākais? Vai tas ir arī tas, ko tu meklē citu mākslinieku darbos?
Jā, es meklēju un tā strādāju, tur es jūtos kā zivs ūdenī. Man tā valoda ir saprotama un, protams, tur ir ietītas arī visādas politiskās lietas. Jāzina vēsture, vācu, angļu, amerikāņu, latviešu, krievu, lai varētu orientēties. Tagad mēs esam Eiropā un, teiksim, angļu vai vācu valoda ir primārā. Piemēram, izstādē man bija darbu sērija ar kino plakātiem, ko es izvilku no padomju laika, un tur bija divās valodās. Jebkurš ārzemnieks neko tur nesapratīs, kas tur ir, un to es sapratu, ka viņš nezinās, bet man gribējās to divvalodīgumu. Es ieviesu vēl trešo elementu, kas neatbilst filmas nosaukumam. [..]
Tad mērķis nebija aizsniegt plašu, bet specifisku auditoriju?
Jā, man nekad nav bijis mērķis kaut kā izmantot mārketinga zināšanas, lai patiktu kādam vai nepatiktu, es vienkārši esmu tāds, kāds esmu, un tā arī strādāju. Es arī atbrīvojos no domām par divvalodību un no tām filmām un visa, tas ir gatavs darbs un lapaspuse ir pāršķirta.
Filmas beigas un kadmijs oranžais
Tev piedēvē to, ka tev ir raksturīga reālistiska laikmeta dokumentalitāte, respektīvi, tu mēģini reaģēt un runāt par parādībām, kuras tev liekas interesantas vai par kurām tev ir svarīgi runāt. Cik ilgi tas, kas ir tas dokumentālais un šī brīža aktualitāte, vispār ir aktuāli, un vai nav tā, ka pēc kāda laika tas vai nu iegūst citu kontekstu, vai varbūt zaudē aktualitāti?
Bieži ir tā, ka tas atkārtojās, viļņveidīgi nāk atpakaļ. Savā laikā, kādā deviņdesmitajā gadā, es uztaisīju tādu bildi "Filmas beigas" ar Kremli fonā, tādu melnbaltu un dramatisku, ka varētu saprast, ka tiešām filma ir beigusies, bet redziet, filma nav beigusies un jātaisa ir kaut kas cits. Tās domas par nākotni ir, tā vecā bagāža, no kuras es daļēji gribu atbrīvoties, tā arī mani velk uz priekšu.
Tavi darbi esot nesaudzīgi aktuāli un sociāli kritiski; kas, tavuprāt, vispār ir šī sociālā kritika un kāpēc to ir svarīgi mākslā lietot?
Pirmkārt, sociālā kritika ir svarīga visādos medijos un visādās opozīciju sapulcēs, visur mēs to televīzijā dzirdam un redzam. Tā kā māksla ir dzīves sastāvdaļa, tā parādās arī tur. Viens skatītājs akceptē vienu tēmu, otrs citu, viens nesaprot un negrib iedziļināties. Skatītāji atrod savus māksliniekus, kas viņus uzrunā vai uzrunā lielākas cilvēku masas. Es nerunāju tagad par estētiski smukām bildēm, kas patīk miljoniem cilvēku, bet gan konkrētām sadzīves, kultūras un politikas lietām, kas mums apkārt.
Tu jau minēji, ka, lai izveidotu šādu konceptuālu darbu, ir svarīgi zināt vēsturi, saprast un izprast notiekošos procesus. Kas ir nepieciešams skatītājam, lai viņš šādu darbu varētu uztvert, saprast?
Te jāuztaisa kāds solis atpakaļ. Es neesmu iedziļinājies tajā, vai skolās šobrīd tiek skaidrots, kas ir māksla, lai tie kaut vai pusmūža cilvēki varētu saprast, kas tas tāds ir. Citādi bieži ir sajūta, ka cilvēkam tiešām vajag smuku bildīti un tā ir māksla. [..] Cilvēks tomēr ir domājoša būtne, cilvēks taisa visādus atklājumus, visa zinātne, kas pavada cilvēces attīstību, mākslinieki izmanto zinātni. Krāsas tūbiņu izdomāja apmēram 1840. gadā, un tā bija revolūcija, ko izmantoja mākslinieki, uzreiz parādījās kaut kādi impresionisti, kas paņēma padusē visas tās tūbiņas un kastes, gāja ārā dabā un sāka gleznot pa taisno, bez filtriem. Tāpat arī visas krāsu tehnoloģijas, [..], organiskie materiāli, ko ķīmiķi izdomā, var lietot arī dabiskos materiālus. [..] Tagad, piemēram, var viegli atšifrēt viltojumus, ir tāda krāsa, ko bieži mākslinieki izmanto, tās saucamais titāna baltais vai titāna oksīds un to izmanto kā balto krāsu. Tā krāsa parādījās tikai kādā 1920. gadā apmēram, tas nozīmē, – ja, taisot analīzi, var atrast titāna balto, tad ir skaidrs, ka tā ir gleznota pēc 1920. gada.
Par krāsu runājot, šobrīd galerijā "Māksla XO" apskatāmajā izstādē ir viens cikls, kas ir veltīts krāsai, ja tā var teikt. Tajā ir viena un tā pati krāsa, kas ir nosaukta dažādos vārdos.
Es paskaidrošu.. Dažādu sakritību dēļ man no padomju laikiem ir palikusi oranžās krāsas tūbiņa, kadmijs oranžais. [..] Man bija žēl to izmantot kopā ar citām krāsām, jo tas ir tāds vēsturisks artefakts, vēsturiski industriālais. Tad es izdomāju, ka vajag nokrāsot un paskatīties tajā politiskajā vidē, kurā dzīvojam, kas tajā notiek krāsu līmenī. Es nokrāsoju audekla vienu pusi ar to padomju kadmiju oranžo, un otrā pusē es nopirku mūsdienu krievu kadmija oranžo. Un iedomājieties, kāds man bija pārsteigums, ka mašīnas tādas pašas, cilvēki, iespējams, tādi paši, bet krāsu toņi atšķiras un līdz ar to kaut kas ir mainījies. Ne tikai vara valstī, bet arī materiāls priekš māksliniekiem tika nomainīts. Tad es nopirku arī franču kadmija oranžo un var trīs bildes un tos toņus salīdzināt. Tur nav nekādu standartu.
Šī asprātība, jokošana un paskatīšanās caur paradoksu ir, pieņemu, ka apzināti, bet vai tas notiek viegli?
Tas tā diezgan spontāni atnāk. Ne vienmēr tā ir, bet ir arī tā.
Māksliniekam ir ļoti svarīgi neko neizdomāt
Gatavojot interviju, piefiksēju faktu, ka esi piedalījies topošā Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja kolekcijas veidošanas ekspertu komisijā, pareizi? Vai tev ir viedoklis par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju un tā nepieciešamību, pareizāk sakot – neesamību? Lai gan kolekcija jau top un tiek papildināta.
Es nezinu, vai to var nosaukt par kolekciju, kaut kādu darbu apkopojums noliktavā. Kolekcija tā ir tad, kad ir muzejs un var aiziet apskatīties. Un kāpēc es runāju par to, ka cilvēkus vajag izglītot mūsdienu mākslā, jo tas ir ļoti krass pagrieziens kultūras attīstībā un, manuprāt, tas ir nepieciešams process.
Muzejs ir kā zivij ūdens, un muzejs – tas ir mākslinieka augstākais sasniegums.
Tiek nodrošināta glabāšana, un pēc tūkstoš gadiem tie darbi būs un kaut kas no mākslinieka paliks. Gleznotājam ir vēl labāk, jo gleznās bieži paliek kaut kas no viņa bioloģiskā materiāla, teiksim bārda, mati, sviedri.
Muzejs ir labākā vieta mākslas darbam?
Fiziski jā, tur tiek uzturēti klimatiskie apstākļi, ko nodrošina tehnoloģijas. [..] Tagad daži darbi ir tādā stāvoklī, ka tos vairs nevar atjaunot, var tikai skatīties un domāt, kā tas izskatījās, kad materiāls bija svaigs. Tagad arī dzīvesveids ir paātrinājies un varbūt nemaz nevajag, ka mākslas darbs glabājās tūkstoš gadu. Tam varbūt ir funkcija kā salūtam un pēc laika pazūd.
Ko no tā iegūst sabiedrība? Vai esi noformulējis priekš sevis, kāpēc māksla ir svarīga sabiedrībai kopumā?
Iedomājieties, ka mākslīgais intelekts ir attīstījies, ka, ievadot pareizos datus, piemēram, būvvalde varētu atkrist vai, piemēram, Valsts ieņēmu dienestā 70% [darbinieku] vajadzēs atlaist. Mēs redzam, ka arī mašīnas bez šoferiem brauc un miljoniem cilvēku paliks bez darba, tad arī celsies tā individuālā rokdarbu vērtība. [..] Ko darīs tie cilvēki? Viena no nodarbēm varētu būt māksla, nevis tikai pirks rāmīšus un otas, bet tās mākslas formas varētu būt ļoti dažādas. Var strādāt ar zemi un baktērijām, tīklos… Tagad katrs ir arī fotogrāfs, un tie izpausmes veidi būs, un cilvēks atbrīvosies no ļoti daudz kā. Iestāžu "planktons" ir ierobežots savos rāmjos, bet mākslā tu vari darīt, ko gribi. Māksliniekiem arī ir ļoti svarīgi neko neizdomāt, vajag taisīt augšā to, kas ir, nedrīkst būt pašcenzūra.
Sanāk, ka ar mākslīgā intelekta attīstību pieaugs vērtība šai pievienotajai vērtībai, cilvēku unikālajām spējām un prasmēm.
Sanāk tā, ka muzejs nopērk darbu, piemēram, par tūkstoš eiro, noliek krājumā un mākslinieka vērtība ceļas, jo tas ir muzeja darbs. Mūsu valsts banka var pierakstīt, ka mēs esam par tiem tūkstoš eiro palikuši bagātāki, jo tas nav zelta klucis, kas stāv bankā, bet ar cilvēka rokām darināts darbs, kas paliek uz mūžiem, kā paraugs citiem. Valsts bagātība aug. Kur brauc tūristi? Viņiem ir svarīgi muzeji, jo, paskatoties mākslu, tu vari saprast, kādā ekonomiskajā līmenī mēs esam, par ko domājam, kā mums attīstīta rokdarbība. Arī kultūra, tantiņas, biļetes, atmosfēra. Tur rodas arī konkurence, jo Viļņā ir, Tallinā ir, visur kur ir, vienīgais, kur nav, tie esam mēs. [..]
Mēs dzīvojam tādā mediju vidē, tur visu ko redzam, bet ir tādas situācijas, kad gribas nokliegties un nolamāties pēdējiem vārdiem. Mākslinieki to var darīt, un to var likt muzejā. Cilvēki atnāks un sapratīs, ka es arī to gribēju teikt, bet bija publiski neērti to izdarīt. Viņš atradīs simpātijas.
Man ir vēl pēdējais jautājums, ņemot vērā, ka šodien ir valsts svētki, vai tev ir kāds novēlējums?
Mieru cilvēkam; cilvēkam vajag būt mierīgam un lamāties vajag savā laukā, kur tu strādā. Jūs esat radio, un jums vajag izdarīt jūsu darbu maksimāli labi, es darīšu savu darbu maksimāli labi, un kāds zemnieks lai dara maksimāli labi to, ko dara, un nelien politiskās diskusijās, kurās neko nesaprot.
