Atceros, kad mazotnē pavadīju garās vasaras laukos, tad viena no labākajām nekā-nedarīšanas lietām bija "Lielās spēļu grāmatas" lasīšana. Šajā pasenajā krājumā bija visdažādākās rotaļas – gan galda, gan kustību, gan viesību, kā arī "pieaugušo" (tas gan tad nozīmēja ko citu nekā mūsdienās). Tā kā man īsti nebija ne kompānijas, ne arī intelektuālās apjēgas, kā spēlēt šos laika kavēkļus, tad lielākoties vienkārši iztēlojos, kā tas varētu notikt – un tas jau bija gana interesanti. Viena no pašām noslēpumainākajām instrukcijām bija "Šarādes" – uz papīra rakstītas, mistiskas pieturzīmju, pusaprautu simbolu virknes. Vārdnīca gan aukstasinīgi skaidro, ka tās ir "Mīklas, kur atminamais vārds sadalīts daļās, no kurām katrai ir patstāvīga vārda nozīme, kas jāatmin pēc nosauktajām pazīmēm". Izaugu liela, ballīšu spēles tika aizstātas ar pašām ballītēm, un tā arī līdz šim brīdim nekad neesmu šarādes izmēģinājusi.
Šobrīd Dundagas Kultūras pilī, kuras iekšējie korpusi celti vēl 13. gadsimtā, redzama gleznotājas Lienes Rumpes pirmā personālizstāde "Gleznotāja Nindzjas vingrinājumi". Tā apbalvota ar vietējiem mērogiem prestižo "BDO jauno mākslinieku balvu 2022" (kas tiek piešķirta Latvijas Mākslas akadēmijas absolventiem turpmākas radošas darbības veicināšanai). Attiecīgi šis darbs bijis skatāms gan konkursa finālistu izstādē galerijā "Pilot", gan arī pirms tam, iepriekšējās vasaras plašajā diplomandu skatē "Lai dīgst!". Tur ar šo ekspozīciju iepazinos pirmo reizi. Savukārt uz tumšo, drūmo Dundagu nindzju ir atvilinājusi gan mākslinieces pašas vietējā izcelsme, gan arī kuratores Ievas Kalniņas vērīgais skats. Mākslas zinātniece Ieva Kalniņa, kura kādreiz galvaspilsētā radījusi un vadījusi virkni vērienīgu mākslas projektu (kā, piemēram, leģendāro "Brīnišķīgo ceļojumu" VEF korpusos vai starptautiski zvaigžņoto "Horizontu meklējot"), pirms salīdzinoši neilga laika ir nobāzējusies dundžiņu galā. Arī šeit, savdabīgajā vietas kontekstā, viņa jau paspējusi atklāt vairākas iespaidīgas izstādes – izcelšu sensacionālo Zentas Loginas un Elīzas Atāres gobelēnu kolekciju un Miķeļa Fišera solo šovu "Debesis pār Palanku 6 dienas". Iespējams, un ļoti ceru, ka viņai nākotnē izdosies pilnībā izmantot plašo senās pils potenciālu, kuras mūri aptver gan romantiski kinematogrāfisko iekšpagalmu, gan arī idejiski piepildāmu un labiekārtotu telpu spēcīgam kultūrpunktam Ziemeļkurzemē.
Taču atgriežamies pie nindzjas nelielajā izstāžu telpiņā kaut kur varenā nama labirintos. Jūs, iespējams, būsiet pārsteigti, jo šoreiz nekur nemanīsiet filmās redzēto, melnā tērpto tēlu, kam atsegtas vien acis un uz muguras divas sakrustotas katanas. Patiesībā Japānas nindzjas bija maskēšanās meistari, kas spēja pārtapt ikdienā sastopamos un šķietami nemanāmos personāžos – kā garāmgājējos un mūkos, lai pēc iespējas piekļūtu tuvāk savam mērķim – slepenajai informācijai vai upurim. Tā arī šajā instalācijā – izstādē ir redzami objekti, kas šķietami paši sevi neatklāj.
Māksliniece anotācijā stāsta, ka viņu interesē kara vizualitāte, un te patiešām redzamas vispārējas un militāri universālas atsauces uz dažādiem ar armiju saistītiem grafiskiem motīviem un atribūtiem.
Tā ir šī viscaur izmantotā zaļi brūnā toņu gamma un dažādu plakņu ņirbošais ritms, kura uzdevums kaujas laukā ir nojaukt potenciālo mērķu siluetu robežas.
Ienākot telpā, skatītāja ceļu aizšķērso zaļš avārijas trijstūris. Sākotnēji nedaudz apraujos, jo, vai tā ir zīme, ka tālāk iet nav ieteicams (māksliniece vēlas, lai visu pētu no šejienes?), bet, nē, es, protams, dodos tālāk.
Uz grīdas saburzīta karte – glezna. Tās topogrāfiskajam skatam pa vidu liels, melns virpulis – varbūt tā ir aktuālākā cīņu zona vai no kara tehnikas izlijis piesārņojums. Apkārt dažādos augstumos piekārti divpusēji apdrukāti PVC baneri – te kamuflāžas rakstā paslēpta figūra – stereoskopisks, telpisks attēls, ko iespējams saskatīt tikai ar īpaši fokusētu skatienu (vienkāršoti sakot – atbilstošā veidā šķielējot). Es mēģinu manipulēt ar savām acīm, lai ieraudzītu šo vizuālo zemtekstu, bet lielo laukumu formāta dēļ tas ir sarežģīti, un ir krietni jāatkāpjas un jāložņā starp iekārtojumu, lai manas acis beidzot ieraudzītu to, ko māksliniece nodēvējusi par šaha zirdziņu (jāatzīst, to tobrīd tā nenolasu). Te arī aizslietnis ar astoņiem gleznojumu paneļiem. Šajos sirreālajos, melnbaltajos fragmentos redzams Lienes Rumpes īpatnējais, tēlainais rokraksts, ko viņa izkopusi jau savos iepriekšējos darbos. Tie ir stiepti un izplūstoši līniju un laukumu ritmi, kas, šķiet, turpina lēni kustēties un intuitīvi ko atgādina, lai, nofokusējot uzmanību, atkal izšķīstu rēgainā baismā. Šie astoņi darbi patīkami kontrastē ar iepriekš minētajiem trijiem, sintētiski drukātajiem baneriem. Tāpat novērtēju, kā, no dažādiem rakursiem vērojot, laukumi pārklājas viens pār otru, un, atšķirībā no iepriekš redzētā "Lai dīgst!", centrālā ekspozīcija savienojas vienotā veselumā.
Tam visam pa vidu ir zāles baltā kolonna – liecība par to, ka tomēr atrodamies senlaicīgā pilī. Tā augšpusē sazarojas astoņās velvēs, ar šiem izteiksmīgajiem lokiem ļoti labi papildinot kompozīciju. Šis arhitektoniskais elements efektīvi pastiprina anotācijā lasāmo par apslēpšanu un maskēšanu – tas vienmēr aizsedz daļu no skatu lauka. Savukārt otrā līmenī – pagriežoties pret instalāciju ar muguru – pie sienām novietotas atsauces par kara un cīņas elementiem popkultūrā – zaļi spīdoša VHS kasete kā nodeva deviņdesmitajiem par Nindzjām Čerepaškām, glezna ar atomsēni (te gan dziļāka doma – šī ir reprodukcija, jo oriģināls glabājoties drošā seifā, kā parasti tas notiekot ar agresorlīderu personiskajiem dārgumiem), kā arī vēl kāds zaļš elements un attēls ar mirdzošu pusloku, kura nozīmi tā arī nespēju iztulkot.
Es vairākkārt izeju no izstādes un atkal ienāku tajā atpakaļ. Kas īsti domāts ar šo visu stilīgumu? Tas nedaudz atgādina modes industrijas interpretācijas par karu, tajā laikā, kad mēs nemaz nezinājām, kas karš īsti ir. Kā man jāsaliek kopā šīs šarādes daļas, lai es izlasītu tās vēstījumu, un varbūt ir iespējami pilnīgi pretēji zilbju minējumi un attiecīgi vārda – kopēja konteksta variācijas? Vai nosaukumā pieminētā nindzja ir pati autore, kas, kā pati saka, šajā izstādē apzināti slēpusies, neizsakot nekādu personīgu viedokli par militāro konfliktu morālo vai dokumentālo pusi? Tādu tuvāku viņas klātbūtni var redzēt tikai 8 melnbaltajos gleznojumos. Zinot, ka nindzjas jeb spiegi, jeb izlūki nekad nedarbojās aktīvās kara zonās, bet gan aizmugurē, tā tas varētu būt. Bet kāpēc nepieciešami šādi vingrinājumi (atsaucoties uz izstādes nosaukuma otro daļu) laikā, kad viss jau notiek pa īstam? Es nespēju izvairīties no Krievijas-Ukrainas kara, nosaucot to vārdā, pieminēšanas.
Vai arī šī vieglā un tādēļ šī brīža un laikmeta kontekstā neiederīgā koķetērija par kara tēmu ir veltīta tiem augsti stāvošajiem gudriniekiem, kas domā, ka šos viņu ievārītos mēslus varēs izbrist ar sausām kājām?
Ja patiešām tā, bet es neesmu līdz galam pārliecināta, ka tāds patiesi bijis autores sākotnējais nodoms, tad šādi lasot izstādi – tās sterilitātē un spēles noskaņā – tā trāpa itin precīzi.
"Gleznotāja Nindzjas vingrinājumos" uzdotais un atbildētais jautājums par kara vizualitāti manī rada pretrunas.
Nesen šī paša iemesla dēļ devos uz "Artdocfest/Riga" noslēgumu, lai noskatītos Jevhena Titarenko un Vitālija Manska filmu "Austrumu fronte". Es uzskatu sevi par politiski aktīvu cilvēku. Vienlaicīgi es apzinos, ka šī brīža karš Ukrainā, iespējams un cerams, ir lielākais laikmeta tektonisku pārbīžu notikums manā dzīvē. Iepriekš iepazīstoties ar filmas sižetu, apzināti skatījos "Austrumu fronti", lai pēc iespējas uzskatāmāk un reālāk drošā vidē piedzīvotu karu no vizuālās un šī konkrētā kino darba specifikas pēc – arī no taktilās, sajūtamās puses. Tā tas arī notika – es saņēmu spēcīgu lādiņu ar vielisku, teju taustāmu, ārprātīgu, humānai loģikai nesaprotamu substanci ar šausmām, kas jau gadu risinās no mums dienvidaustrumu virzienā. Tas bija mazohistisks, bet lietderīgs un savā ziņā pārveidojošs gājiens no manas puses. Līdz ar to mana skatītājas priekšvēsture, apmeklējot "Gleznotāja Ninzjas vingrinājumus", ir savā ziņā samaitāta. Tāpēc man, no vienas puses, ir sarežģīti skatīties uz šo šarādi, paslēpju rotaļu, jo jūtu karu kā ļoti tiešu un nepastarpinātu cilvēka rīcības izpausmi. Tai vienmēr ir fiziskas vai mentālas sekas. Ja karu sāk spēlēt kā prāta spēli (un pat "Vikipēdijā" rodami neskaitāmi šķirkļi par dažādām militārām teorijām), tad tas kļūst jo nežēlīgāks un baisāks.
Vienlaicīgi atzīstu autores vēlmi un radošās tiesības apskatīt šo ietilpīgo tēmu "sausi" un abstrahējoties no materialitātes un emocijām.
Tādā veidā Liene Rumpe, kā pati raksta, attēlo militāro konfliktu vienmēr pavadošo diplomātisko un ekonomisko dimensiju. Taču tad man kā mīklas minētājai būtu gribējies vairāk neparastu norāžu un ar jomu sasaistītu un asprātīgu zilbju daļu, lai šarādes šifrēšanai varētu nodoties ar pieaugošu azartu. Kara apstākļos politika brāžas ar akselerējošu ātrumu un nereti tiek sanesta, ja ne apmesta otrādi, pavisam neparedzamos, asos pagriezienos.
Vēl es domāju par skatīšanos. Varbūt šajos "Gleznotāja Nidzjas vingrinājumos" nemaz arī nav iespējams ieraudzīt vairāk, nekā tur ir. Jā, es šķielējot, iespējams, pamanu šaha zirdziņu, kuram piemīt visiem zināms simbolisms, un es atpazīstu atsauces "uz" un "par", bet tālāk par pirmo līmeni tā arī netieku. Lai arī šie stereoskopiskie attēli tiek saukti par 3D bildēm, patiesībā tiem ir tikai 2 plāni – priekšējais, kurā izgrieztā siluetā es redzu aizmugurējo. Tā ir raiba, maskējoša siena, abstrakta un bezpersoniska. Tai nevar iziet cauri un nevar apiet apkārt. Es to visu redzu, bet neko nesaskatu. Varbūt lielākais apslēpjamais noslēpums ir tāds, ka nekas patiesībā nav apslēpts. Arī iekš vingrinājumiem svarīgākais ir nevis tūlītējs rezultāts, bet gan pats ilgstošais process, kura laikā locekļi pamazām automātiski apgūst vajadzīgās kustības. Es aizveru aiz sevis Dundagas pils izstāžu zāles durvis. Nindzja, ja arī tur ir bijis, jau sen man ir aizlavījies garām.
Izstāde "Gleznotāja Nidzjas vingrinājumi" apskatāma Dundagas Kultūras pilī līdz 22. aprīlim, iepriekš piesakoties pa tālruni 29141121.
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu projektā "Recenziju cikls par mākslas notikumiem reģionos". Tā laikā māksliniece Gundega Evelone dodas uz kultūrpunktiem vismaz 100 kilometru attālumā no Rīgas, lai apskatītu mākslas notikumus, kas ne vienmēr viegli un ērti sasniedzami.
