Dāvis Eņģelis: "Satori" intervijā Ilmārs Šlāpins tevi izvaicāja par pirmo dzejoļu krājumu, un vienā brīdī tu teici, ka otrajā vajadzētu būt sajūtai, ka raksti savādāk un ka pirmais dzejoļu krājums vairs neatrodas tajā realitātē, kurā atrodies pašlaik. Vai tavas domas ir mainījušās vai arī palikušas apmēram tādas pašas, kad otrais dzejoļu krājums jau iznācis?
Katrīna Rudzīte: Jā, šī ir krietni citādāka grāmata nekā mans pirmais dzejoļu krājums. Pirmkārt, zināju, ka rakstu dzejoļus grāmatai, kā tas nebūt nebija ar manu pirmo krājumu, jo tur ir teksti, kas uzrakstīti kaut kad pusaudzībā, kad man vispār neienāca prātā, ka tie jebkad varētu tikt izdoti krājumā.
Man arī šķiet, ka otrajā krājumā esmu daudz vairāk klātesoša realitātei un mazāk mēģinu slēpties poētiskās abstrakcijās,
kas vairāk raksturīgi tiem gadiem – jo pirmā krājuma teksti uzrakstīti no piecpadsmit līdz divdesmit divu gadu vecumam.
Krājuma redaktore Anna Auziņa tavu rokrakstu raksturo kā jūtīgi improvizējošu. Bet, lasot tavus dzejoļus, ik pa brīdim man acu priekšā parādās visādas struktūras un paterni. Vai tu varētu raksturot savu sajūtu, kā tu savā dzejas rakstīšanas procesā redzi improvizācijas un formas saspēli?
Tas noteikti ir kaut kas tāds, kas ir mainījies. Agrāk vairāk rakstīju intuitīvi – galvā parādījās kaut kāds tēls, ideja vai rindiņa, un es mēģināju to kaut kā virpināt. Protams, arī tagad tas tā mēdz būt, bet šajā grāmatā noteikti vairāk ir tādu tekstu, kuru sakarā man bijusi vai nu ideja, ka gribu uzrakstīt par to un to, vai konkrēti citāti – jo tur ir trīs dzejoļi ar moto, un tas nav nesvarīgi. Un tad vismaz dažos gadījumos to tekstu esmu būvējusi racionāli, zinot, ko gribu uzrakstīt. Man liekas, ka struktūru kļūst arvien vairāk.
Vai to var teikt arī par dzejoļu izkārtojumu kopējā kompozīcijā?
Nevienai no savām grāmatām neesmu veidojusi dzejoļu izkārtojuma kompozīciju, to darījusi redaktore Anna Auziņa, jo ne vienā, ne otrā gadījumā man nav bijis skaidrs, kā tas izskatītos kopainā. (..) Tā bijusi savstarpēja sadarbība. Anna man atsūtīja satura versijas, kā tas varētu izskatīties, un tad es kaut ko par to teicu... Sūtot manuskriptu Annai, biju drīzāk vadījusies pēc hronoloģijas principa.
Viena no man tuvām tēmām, kuru tavos darbos esmu piefiksējs, ir indivīda attieksme pret valodu un kā ar to iespējams komunicēt. Arī savā publicistikā – piemēram, esejā "Visneredzamākais", esi uzsvērusi, ka šobrīd mums kā sabiedrībai nav valodas, lai mēs varētu cilvēcīgi sarunāties par invaliditāti, savukārt es savā darbā visu laiku domāju, kā ir iespējams saprasties, runājot par mūziku kā par kaut ko ļoti abstraktu. Kad rakstu recenzijas par mūziku, mazliet apskaužu dzejas kritiķus, jo dzejas kritikai uzreiz ir metodoloģija, un jebkuru vērtējumu, kas savā iedabā var būt vispārīgs, uzreiz var pamatot ar konkrētu piemēru, kas nav tik viegli izdarāms ar mūziku. To metodoloģiju gan piesaucu kā vērotājs no malas, bet vai tev pašai kā dzejas kritiķei ir stabila sajūta par to, vai arī tas nav tik viennozīmīgi?
Mani nevajadzētu dēvēt par dzejas kritiķi, jo ar recenziju rakstīšanu par dzeju vairs nenodarbojos un droši vien to arī vairs nedarīšu. Bet nu – ja jākomentē tieši attiecības ar valodu šajā krājumā, tās šajā grāmatā ir ļoti svarīgas. Valodai ir vismaz trīs līmeņi, kā to šajā krājumā var uztvert. Divi ir ļoti apzināti. Viens, par ko tiešām esmu domājusi, rakstot tādus tekstus kā "Valodas aptumsums" un vēl dažus, kuros attiecības ar valodu iezīmējas ļoti konkrēti – tur valoda ir drīzāk metafora kaut kam citam.
Tas ir racionāli grūti aprakstāms iekšējs stihisks spēks, ko vienmēr esmu jutusi – kas mudina vai liek darīt kaut kādas lietas un ar ko ir jāslēdz tāds kā darījums: ja tu darīsi šo, tad es tevi likšu mierā un tad tu varēsi elpot. Dzejoļu rakstīšana man noteikti ir viena no šīm lietām, ko daru, lai kaut kā tiktu galā ar iekšējo sajūtu spēku.
Otrs līmenis valodai ir literārā teksta faktors – katru reizi, kad mēģinām uzrakstīt kādu tekstu, tiekam konfrontēti ar to, ka ir kaut kādas lietas, ko nav iespējams pateikt vai arī pateikt ir ārkārtīgi grūti un sarežģīti, un tad notiek tāda kā cīņa vai process. Un trešais, par ko esmu mazāk domājusi krājumā, bet vispār par to domāju ļoti daudz – tas, ka valoda jau patiesībā nav tikai realitāti izsakoša kategorija: valoda lielā mērā veido mūsu sociālo realitāti un to, kas ap mums. Tam, kādus vārdus izvēlamies un kādas intonācijas lietojam, ir milzīga nozīme, kā veidojas procesi ap mums.
Un tas, ka, runājot par dažādām marginālām grupām sabiedrībā, ieskaitot cilvēkus ar invaliditāti, mums joprojām nav atbilstošas terminoloģijas, kā par to runāt cieņpilni, lai tas nebūtu aizskaroši, – tā man šķiet milzīga problēma.
Argumenti, ka "beidziet piesieties vārdiem, svarīgi, lai mēs visi varētu saprast", ir pilnīgās muļķības, jo valodai nav tikai virspusēja komunikatīva funkcija. Bet tā nav tēma, par ko reflektēju šajā grāmatā. To esmu darījusi citos savos tekstos un citās izpausmēs.
Lasot vienu no tavām recenzijām, man patika, ka tur bieži parādās pirmā persona – ka es izdaru vērtējumu, es redzu, ka šis krājums ir tāds vai savādāks. Vai tu apzināti veido gradācijas, cik izteikti izmanto pirmo personu un pozicionē sevi kā teksta autori?
Tas lielā mērā atkarīgs no tradīcijas. Varam mēģināt uz to skatīties tā, ka rakstām trešajā personā un maksimāli mēģinām kaut kā distancēties no savas personiskās pozīcijas, jo citādi tas nav objektīvi. Bet man liekas, ka tā ir liela ilūzija. Protams, ja veicam zinātnisku izpēti, mums jāvadās pēc noteiktas metodoloģijas un jādara viss iespējamais, lai mūsu dati un pētījumu rezultāti būtu ticami. Bet pirmām kārtām jau tas, kādēļ mēs vispār nonākam pie konkrētām tēmām, kas mūs interesē kaut kādā akadēmiskajā izpētē – tam ir milzīga saistība ar mūsu personisko situāciju, notikumu fonu, ar to, kas mums dzīvē ir aktuāls, ar kaut kādiem apstākļiem.
Šajā ziņā tāda absolūtā objektivitāte ir ilūzija – bet tieši šajā ziņā, nevis tādā, ka zinātniskas metodes būtu ilūzija vai precīzi dati būtu ilūzija.
Līdz ar to nošķirt sevi kā tādu objektīvu pētnieku no savas personiskās balss vai attieksmes ne tikai nav nepieciešams, bet ir neiespējami. Mana bakalaura izglītība ir sociālantropoloģija, un antropologi par to arī diezgan daudz runā un reflektē. Protams, ir dažādi ētikas aspekti, kas ir būtiski, ja domājam par personisko iesaisti, īpaši tad, ja mūsu izpētes objekts ir citi cilvēki, kā tas antropoloģijā visbiežāk arī ir. Tas ir plašs un komplicēts jautājums, bet – jā, es neticu tādai absolūtajai objektivitātei arī zinātnē un akadēmiskajā vidē. Manuprāt, mēs ļoti bieži apzināti vai neapzināti mēģinām izvēlēties kaut kādu drošo un ērto ceļu, mēģinot palikt pie augstās un objektīvās balss, jo tad mums nav jāpauž sava personiskā pozīcija vai viedokļi. Bet tas nav ceļš, ko vēlētos iet es un kas man šķistu interesants.
Tas arī kaut kādā ziņā pārklājas ar tēmu par komunikāciju, saprašanos un nesaprašanos, jo bieži vien arī objektivitāti mēdz piesaukt gan vietā, gan nevietā, jo tas ir diezgan sarežģīts jēdziens – bet ir diezgan problemātiski, ja nepaskaidro, ko tieši tu saproti ar objektivitāti.
Jā, man liekas, ka svarīgs aspekts ir arī skatpunkti.
Dažādas lietas no dažādiem skatpunktiem izskatās ārkārtīgi atšķirīgi. Tas, ko mēdzam saukt par objektivitāti, pēc noklusējuma bieži vien izrādās tāds skatpunkts, kam šobrīd pieder varas pozīcijas.
Tā ne vienmēr ir absolūtā objektivitāte, kas tiešām būtu izpētījusi, ņēmusi vērā visus konkrētajā jautājumā vai problēmā iesaistītos skatpunktus un tad izvērtējusi, kas ir objektīvi vai tuvu tam. Nav jau problēmu ar šo vārdu, bet uz to jāskatās gana kritiski.
Vēl noslēdzot recenzijas tēmu – kāpēc tu vairs nevēlies rakstīt?
Vissvarīgākais iemesls –
Latvijas ļoti mazajā kultūrtelpā ir problemātiski, ja dzejnieki raksta viens par otru, īpaši tad, ja vairāk vai mazāk tuvāk pazīsti lielāko daļu no šiem cilvēkiem. Tad ir ļoti grūti distancēties no tā, ko tu domā par šo konkrēto cilvēku, lai gan būtu jāraksta par viņa radīto tekstu.
Un vēl arī tāpēc, ka recenzijas var rakstīt ļoti dažādā stilistikā. Es pati rakstīju recenzijas, pirms biju ieguvusi akadēmisko izglītību, un balstījos savā lasīšanas pieredzē, zināšanās, sarunās ar cilvēkiem. Tas bija diezgan intuitīvi. Nedomāju, ka tā nedrīkst darīt, un noteikti ir cilvēki, kuri izmanto šo pieeju un kuriem sanāk labas, kvalitatīvas recenzijas. Bet, tā kā savā akadēmiskajā ceļā esmu studējusi citas lietas, jūtos daudz pārliecinātāka par savām zināšanām sociālajās zinātnēs. Neesmu studējusi literatūrzinātni vai kritiku, un neesmu pati arī veltījusi tam tik daudz laika, lai attīstītu sevi. Un tad to īsti nevar darīt, lai tas būtu labi un kvalitatīvi. Literatūrkritika mani arī tik ļoti neinteresē, lai gribētu ar to nodarboties pati. Gribēju to pamēģināt, bet kādā brīdī sapratu, ka man to vairs nevajadzētu darīt.
