Nesen viņa pabijusi arī Starptautiskajā Londonas grāmatu tirgū un tagad smej, ka piedzīvotais Londonā bijis kā kucēna iemešana ūdenī: "Kolēģi, kuri tur jau bijuši un strādājuši, visu zināja, taču man tas bija, kā piepeši uzkāpt paugura galā un ieraudzīt, ka atkal priekšā mākoņi, jauns horizonts, jauni draugi un iepazīšanās."
Vaicāta, ko īsti nozīmē latviešu rakstniekam nokļūt citā tautā, citā vidē, lai, neskatoties uz valodas atšķirībām, parādītu, kādi esam, Inga Ābele teic tā: "Drīzāk uz to skatos kā neierobežotu domu laukumu, kurā var iegūt sarunbiedrus. Un tas tā vienmēr arī notiek.
Un tad nav svarīgi, kādā valodā tu runā, jo tas viss notiek ļoti personiski – nav iespējams to padarīt par obligātu procesu.
Tas vai nu notiek, vai nenotiek."
Vai panākumi kaut ko mainījuši rakstnieces misijas apziņā? "Tā nevarētu teikt… Kaut arī iepriekš esmu bijusi grāmatu izstādēs Leipcigā un Gēteborgā, tāpat LALIGABAs balvu esmu saņēmusi arī par "Klūgu mūku”, nevaru pie tā pierast – katra reize ir kā no jauna, ikreiz ir neparedzamības sajūta. Nu, nevar iestaigāt to taku – tu ej to ceļu, kas rodas zem tavām kājām brīdī, kad tu to ej.”
