Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominantus portālā LSM.lv apskata balvas iepriekšējo gadu pretendenti, laureāti un žūrijas dalībnieki.
Latvijas Literatūras gada balvas prozas kategorijā šogad četri nominanti – tieši tikpat daudz, cik apokaliptisko jātnieku un viņu zirgu. Ja asociācija liekas aiz matiem piestīvēta, atgādināšu, ka
literatūra caurcaurēm ir apokaliptiska padarīšana.
Vispirmām kārtām tāpēc, ka, lai kaut kas jēdzīgs sanāktu, autoram katrā grāmatā vēlams drusku nomirt un, ja tas veiksmīgi izdodas, nākamo grāmatu viņš sāk no absolūtā nullpunkta, jau citā skatā un, vēlams, iejuties citā ādā. Ja rakstnieks nespēj vai negrib nomirt, bet visu dzīvi lēnprātīgi griež literārās leijerkastes kloķi, vienmērīgā plūsmā producēdams uzbāzīgi līdzīgus tekstus, viņu neviena žūrija Literatūras gada balvai nenominēs un labi vēl, ja neieklasificēs grafomānu kategorijā. Otrkārt, literāra teksta uzmanības centrā parasti ir lielāka vai mazāka mēroga apokalipse. Nē, runa nav par tiem siseņiem ar skorpionu astēm, kas gāžas pāri pasaulei un noēd visu pa tīro, bet par mūžīgi blakusesošo, tomēr joprojām neizdibināmo nāvi. Jebkura cilvēka nāve ir kādas pasaules gals, viņa personīgā apokalipse, bet nāve ir viena no literatūras centrālajām tēmām, kas to interesējusi jau kopš Homēra un pavisam mītiskiem aizlaikiem.
Ja balts un vēl zirgs, kas cits, ja ne Ingas Ābeles stāstu krājums “Balta kleita” (“Dienas Grāmata”), jo viņa bez zirgiem nespēj iztikt, un arī “Baltā kleitā” tie pazibinās piecos stāstos gan reālā, gan frazeoloģismu skatā. Tomēr šoreiz ne par zirgiem un pat ne par kleitām. Pirms daudziem gadiem, apcerot Ingas Ābeles debijas stāstu krājumu “Akas māja” (1999), viņas prozas poētikas raksturošanai lietoju jēdzienu “maiga apokalipse”. Šādā toņkārtā ieturēta arī “Balta kleita”. Deviņas sievietes, deviņi stāsti, katrs nokrustīts tajā iemitinātās sievietes vārdā (kaut arī, piemēram, stāsts “Sandra” vismaz daļēji rakstīts no vīrieša skatpunkta). Grūti pateikt, vai deviņi šai gadījumā simboliski apzīmē pilnību, tomēr skaidrs, ka “Baltas kleitas” stāsti, lai arī intonatīvi atšķirīgi, veido vienotu ciklu.
Ābeles īsprozā aprakstītas akcentēti ikdienišķas situācijas, darbojas ikdienišķi personāži, taču tas viss kopumā atstāj tādu kā grūti formulējamu “sliekšņa sajūtu”.
Šaipus slieksnim – viss labi pazīstams un zināms, taipus – melns mutulis, balta gaisma, maiga apokalipse. Šo “šaipus” padarīšanu viegli var reducēt uz “sīkumiem”, kas “saēd dzīvi caurumos kā kodes vilnas deķi” (kā izsakās Alise tāda paša nosaukuma stāstā), tomēr ārkārtīgi daudz nepateiktā paliek ārpus stāstu robežām. Ugunsgrēks gruzd, teju, teju uzšausies liesmas, viss saspringumā vibrē, draud ar nāvi, piedzimšanu vai atklāsmi (“Lindā” teikts: “Tāds nemaz nevar nomirt, kam pieder debesis”), tomēr vēstījums aizvedina līdz slieksnim un tur apraujas, paliek vien miglaina apjausma, kas varētu būt aiz tā.
Apokaliptiskajiem jātniekiem ne vienmēr nepieciešams zirgs. Reizēm pietiek arī ar tīģeri. Ja pieņemam, ka autoram grāmatā tiešām ir drusku jānomirst, tad jāsaka – visveiksmīgāk tas izdevies Jānim Joņevam. Jo – Jāņa Joņeva stāstu krājumu “Tīģeris” (“Dienas Grāmata”) ar debijas romānu “Jelgava '94” (2013) nesaista pilnīgi nekas. Arī Joņevs “Tīģeri” iecerējis kā vienotu veselumu, par ko liecina krājuma ievads “Intro” un izskaņa “Outro”, t. i., grāmatai ir gan “ieeja”, gan “izeja”, gan arī telpa pa vidam. Tomēr “Tīģeri” diez vai var uzskatīt par stāstu ciklu. Drīzāk – tie ir stāsti, kas tapuši pēc ļoti līdzīgiem principiem, kurus, ja patīk, var uzskatīt par Joņeva “rokrakstu”. Autora metode ir puslīdz skaidra. Pirmkārt, absolūti reālistisks ievadījums. Visos stāstos vide ir atpazīstama un ticama, ļauži lāgiem varbūt drusku ķerti, tomēr arī neliekas sveši, un arī sižets sāk ritēt gluži loģiski un pašsaprotami. Otrkārt, kad nu ar šo uzticību raisošo ievadījumu lasītājam tiek aizmālētas acis, sākas trakas, vēl trakākas un brīžiem arī apokaliptiskas lietas. “Metodē” Ervīns nonāk pasaulē bez Latvijas, “Spēlē” “Melnā kvadrāta” autors izrādās nevis Maļēvičs, bet Matiss, “Citā aģentūrā” kopīraiters pa savas reklāmas aģentūras logu pretējā mājā skata citu aģentūru, kurā realizējušās dažas viņa apziņas un arī bezapziņas izpausmes utt. Treškārt, sižets, eleganti uzšvirkstējis, vai nu klusi apdziest, vai arī autoram izdodas piemetināt tikpat elegantu beigu mezglu. Tas var notikt gan ar loģisku atrisinājumu kā “Komponistā”, gan ar absurdā pieņēmuma kulmināciju kā “Spēlē”.
Dažs kritiķis vieglu roku Joņevu ir ieklasificējis absurdistu plauktiņā. Zināmā mērā to varētu pieņemt, kaut gan, manuprāt,
Joņeva stāstos realizējas tīri klasiskā tradīcija, kas aizsākās ar Jāni Ezeriņu un Kārli Zariņu, turpinājās Erika Ādamsona īsprozā un kurā sižets balansē uz neiespējamā, taču iedomājamā un izstāstāmā robežas.
“Komponistu” būtu varējis sarakstīt Ezeriņš, bet “Durvju” Šmita kungā reinkarnējušies Ādamsona ar savām iedomām apmātie personāži. Saistībā ar absurdu – Joņeva absurds drīzāk ir uzjautrinošs, bet ļoti tāls no eksistenciālisma filozofijas, ar ko parasti mēdz saistīt absurda literatūras poētiku. Ja ikdienišķā loģika saskaras ar valodas aplamas lietošanas izpausmēm, ko reizumis dēvē par iztēli, – un tieši uz šīs taciņas uzkāpis Joņevs, darinot savas neiespējamās iespējamības –, tad nekas cits neatliek, kā uzjautrināties par priecīgu tīģeri, kas ir tik saprātīgs, ka neprātīgas lietas dara uz vella paraušanu.
Iespējams, melnais zirgs varētu asociēties ar Lauras Vinogradovas garstāstu “Upe” (“Zvaigzne ABC”), gan paturot prātā, ka, lai arī stāstā aprakstītās upes dzīles šķiet pagalam tumšas un neizdibināmas, melns ne vienmēr ir tik melns, kā viņu mālē. “Upe” iemitusi kaut kur žanriski neskaidrajā zonā starp garstāstu un īsromānu, ja 21. gadsimtā vispār ir kāda jēga prozu skaldīt smalkākos žanros. Sižets ir pagalam nepretenciozs un uzsvērti ikdienišķs. Šādā aspektā “Upē” var saskatīt attālu radniecību ar Ingas Ābeles īsprozu, lai gan Ābele raksta metaforiski izšķērdīgāk. Rute, šķiet, gluži labi nodrošināta sieviete, kurai dzīvē “viss ir, ko un kā vajag”, no iepriekš nekad nesastaptā tēva manto lauku mājas. Tur rāmā pieticībā tiek pavadīta vasara, Rute plunčājas blakusesošajā upē, iepazīst kaimiņus, noņemas ar sadzīviskām lietām, bet domās raksta vēstules savai pirms gadiem desmit mīklaini pazudušajai māsai Dinai. “Upes” trumpis ir tieši šis kontrasts starp īsajās nodaļās aprakstītajām piezemēti sadzīviskajām norisēm un ļoti emocionālajām, taču vienlaikus apvaldītajām vēstulēm Dinai, kas reizēm pārtop autores vēstulēs lasītājam. Tāpat kā Ingai Ābelei arī Lauras Vinogradovas prozā nekas netiek pateikts līdz galam vai par daudz – viss svarīgākais noris ārpus teksta robežām. Vai – lasītāja iztēlei tiek ļauta brīva vaļa katram sacerēt pašam savu stāstu. Tostarp – “Upes” pirmajā nodaļā gan aprakstīts, ka Rutes māsu uz viņsauli aizgādājuši kādi mīklaini ļaundari, taču netiek darīts zināms, kādu iemeslu dēļ. Pieļauju, tas ir bezmaz principiāls žests, jo, meklējot atbildi uz šo jautājumu, saveidotos pavisam cits stāsts, bet ne vairs “Upe”. Gluži tāpat – nav pateikts, kādu iemeslu dēļ Rute pameta tik ērto pilsētas dzīvokli un būtībā aizbēga no mīlošā un, kā var noprast no garstāsta beigu gala, arī mīlamā vīra. Acīmredzot viņa savā rīcībā vadījās pēc kaut kāda neskaidra iekšēja konflikta, bet tiklab iespējams, ka Rute piederīga tām sievietēm, kuras, prasti izsakoties, pašas nezina, ko grib. Tāpat iespējams, ka pilsētas sabiedrībā viņa bija it kā pazaudējusi sevi, taču sevis meklēšana “skarbajā pirmatnībā” lāgiem pārvēršas sevis mocīšanā. Vai noslēgumā Rute sevi atrod? Varbūt vienkārši atgriežas “zelta krātiņā” un samierinās ar līdzšinējo esamību, jo saprot, ka šādi meklējumi reizēm ir bezjēdzīgi? Galu galā – kā pārvarēt sāpes (psihologi to reizēm dēvē par eksistenciālo izmisumu, kuram visbiežāk nav racionālu cēloņu) un vai to vispār vajag darīt? Nepārprotamu atbilžu nav, bet, lai vai kā,
ja literatūra vismaz kaut kādā mērā ir arī terapija, “Upe” ir ļoti iedarbīga tabletīte.
Var būt dažāda attieksme pret Ivandes Kaijas prozu un arī dzīvesstāstu. Kaiju var uzskatīt par savulaik ārkārtīgi populāru lubeņu autori, jo viņas darbos, ja uz tiem paraugās no mūslaiku skatpunkta, melodramatiskās putas tiek kulstītas pārpārēm, bet vienlaikus pieņemt viņu kā Latvijas kontekstā nozīmīgu sabiedrisko darbinieci un sieviešu tiesību cīnītāju. Nepārspīlēju, nokrustot viņu par cīnītāju (nevis, piemēram, tikai par aktīvisti), jo 20. gadsimta sākumā atklāti pasludināt, ka esi sieviete un tavas tiesības nebūt neaprobežojas ar ģimeni, māju, virtuvi un baznīcu, – tas patiesi bija radikāls solis, un šai ziņā Kaija bija krietni pārāka par mūslaiku Eiropas feministēm, kuras pie labākās gribas nav iespējams uztvert nopietni. Tāpēc, manuprāt, Kaijas romāns “Iedzimtais grēks” pelnījis novērtējumu ne tik daudz literārā, cik sociālā un ideju vēstures kontekstā, kur tas noteikti ieņem ļoti cienījamu vietu.
Ingas Gailes romāns “Rakstītāja” (“Dienas Grāmata”) izdots sērijā “Es esmu…”.
Ķerties klāt tik sarežģītai un gan savulaik, gan joprojām stipri neviennozīmīgi vērtētai personībai – arī tā zināmā mērā ir uzdrīkstēšanās,
turklāt jāatceras, ka pat akadēmiski ievirzītos literatūrvēsturiskajos pētījumos Kaijai tiek veltītas labi ja dažas rindiņas, pieminot viļņošanos, ko 20. gadsimta otrajā desmitgadē sacēla “Iedzimtais grēks”. Citiem vārdiem, viņa it kā ir izbīdīta ārpus literatūrvēstures “maģistrālā sižeta”, jo Kaijas darbi neiederas literatūras augsto plauktu smalkajā sabiedrībā.
Varētu rasties jautājums – kāpēc Gaile romānu ir nokrustījusi par “Rakstītāju”, nevis tradicionālā manierē par “Rakstnieci”? Pieļauju, arī viņa nepieskaita Kaiju rakstniecības dižgariem. Kaija vienkārši rakstīja tautā populārus un pieprasītus romānus. Taču jēdzienam “rakstīt” ir arī cita, mūslaikos daļēji piemirsta nozīme – izrakstīt, margot, rotāt, ornamentēt. Šādā skatījumā Kaija ar visu savu esamību ierakstīja ārkārtīgi sarežģītu ornamentu pasaules tekstā-audumā. Tāpēc arī romāns veidots kā personāžu savstarpējo attiecību tīmeklis, kurā gluži sadzīviskām un tātad no “lielās vēstures” viedokļa nebūtiskām norisēm atvēlēta vismaz tikpat liela vieta kā, piemēram, Kaijas attiecībām ar Raini un Aspaziju. Pārsteidzoša ir romāna stilistiskā daudzveidība. Runa nav par ačgārno laika ritējumu (“Rakstītāja” sākas īsi pirms Kaijas nāves ar nodaļu “Beigas”, bet beidzas ar nodaļu “Sākums”), kas 21. gadsimta prozā ir itin bieži izmantots paņēmiens, bet gan par daudzajām un it kā savstarpēji nesaskanīgajām rakstībām, kādas Gaile izmantojusi. Ir gan iekšējie monologi, gan gluži tradicionāli dialogi (kaut gan vietumis nav skaidrs, kuram no vēstītājiem attiecīgā balss pieder, jo vēstītāji nemitīgi mainās, bet, iespējams, šāda skaidrība nemaz nav nepieciešama), gan vēstules, gan dienasgrāmatas, gan citāti no pašas Kaijas un arī citu autoru tekstiem; vietumis vēstījums pāriet dzejprozā – kā tas notiek nodaļā “Bērni”, kurā vairākas lappuses aizpilda teksti, kas sākas ar “Es esmu…”, – tā patiesi ir augsta līmeņa smalki ritmizēta dzejproza, kur autore likusi lietā savu dzejnieces ķērienu. Dīvainā kārtā visa šī stilistiskā daudzveidība nerada haosa iespaidu. Drīzāk gan to varētu uzskatīt par jau piesaukto esamības tīmekli, kas nosaka personības vietu šaisaulē.
Tātad – četri zirgi, četras prozas grāmatas. Arī šī situācija jau apcerēta raksta sākumā minētajā senajā un cienījamajā Grāmatā: “Un es redzēju citu varenu eņģeli nonākam no debesīm; tas bija tērpts mākonī, un varavīksne bija virs viņa galvas; viņa vaigs bija kā saule un viņa kājas kā uguns stabi. Viņa rokā bija maza atvērta grāmata.” Kas rakstīts šajā mazajā grāmatā – to uzzināsim 30. aprīlī, kad tiks pasludināts LALIGABAs žūrijas lēmums un nosaukti Latvijas Literatūras gada balvas ieguvēji.
