Staļina ideja tiekties pēc ideālas, bezgrēka sabiedrības Padomju Savienībā veicināja lēmumu aizliegt dzīvot un strādāt galvaspilsētās varai "netīkamiem" elementiem. Aizdomīgajiem indivīdiem tika noteikta uzturēšanās teritorija - ne tuvāk par 101 kilometru no galvaspilsētas.
Milicija Rīgā uz ielām tvarstīja cilvēkus, pārbaudīja viņiem dokumentus. Ja nebija dzīves vietas pieraksta vai darba izziņas, sēdināja cilvēkus "bobikos" un veda vismaz 100 kilometrus ārpus pilsētas, kur viņus izsēdināja ceļa malā.
Rakstniecei Gunai Rozei bērnībā vecāki vairījās stāstīt par notikumiem, kas iespaidoja visu dzimtas nākotni. Impulss par tiem rakstīt radies, atsaucot atmiņā bērnībā piedzīvoto, un vēlme atgādināt sabiedrībai par laiku, ko tik daudzi atceras ar kaunu.
"Sanāk, ka stāsts par to vietu - simt pirmo kilometru - lielā mērā ir manas ģimenes likteņa stāsts. Tagad, pētot to - jo man vairs nebija ne tēva, ne mammas, kam pajautāt -, kad sāku rakstīt, nācās runāt ar svešiem cilvēkiem, lai uzzinātu kaut ko par saviem vecākiem, kāpēc viņi tur bija," stāsta grāmatas autore Guna Roze.
"Būs mazliet politnekorekts stāsts, no mūsdienu viedokļa skatoties, jo ne vienmēr viss ir tā, kā tas izskatās. Ne visi krievi ir okupanti, kas te ir ienākuši ar melnajiem zābakiem un grib mūs sabradāt; būs daudzas detaļas, kas pierāda, ka viņi ir atvesti šeit ar asarām acīs. Un ne visi latvieši ir tie labie," norāda Guna Roze.
Pieminot aktuālo sabiedrības diskusiju par mākslinieciskām izpausmēm literatūrā, rakstniece brīdina, ka grāmatā ir arī rupji vārdi: "Rakstot par "zekiem", par tādu kontingentu, kā tur ir, netīrības ir ļoti daudz. Tur ir viss, ko varat iedomāties, ne tikai sasmirduši zābaki un piedzērušies ģīmji. Iedomāties, ka to visu viņi saka daiļiem vārdiem, kas viņiem bija jāpasaka, es nezinu - lai kāds tad pamēģina to uzrakstīt, kā tas notika."
Gunas Rozes vēstījums par cilvēku dzīvi aiz padomju laikos publiski noklusētās robežas aicina padomāt arī par mūsdienu pasaules attiecību problēmām.
