Pats Viktors Freibergs to dēvē par fiktīvu dienasgrāmatu, ko viņš sāka rakstīt, kad viņa dzīvē iestājās ļoti smags posms, un izrādījās, ka šī rakstīšana ir dziednieciska.
Grāmatā viņš atklāti runā arī par savu cīņu ar slimībām, bet kopumā grāmatas intonācija ir gaiša un iedvesmojoša, ar melnā humora piedevu, kas tik raksturīgs Viktoram Freibergam.
Viktors Freibergs atzīst, ka grāmatas nosaukumam ir divējāda nozīme: “Slimības vēsture burtiskā nozīmē - tur ir tā vairāk fragmentāri. Bet vairāk vai mazāk kino kā sava veida aizraušanās”.
Lai arī viņš neraksta par kino, bet savu personīgo dzīves izjūtu, kinomāksla kā viņa lielā mīlestība tāpat šajā stāstā ir neizbēgami klātesoša.
Autors atzīst – viņam nav ne jausmas, kādu žanru grāmatai varētu piedēvēt. Tā nav ne romāns, ne stāsts, drīzāk asociatīvi vēstījumi, ko raisījuši kādi notikumi, atmiņas, tēli, citkārt skaņa vai smarža.
“Tā ir sava veida tāda fiktīva dienasgrāmata. Fiktīva tādā ziņā, ka es nerakstīju to kā dienasgrāmatu pa datumiem, šodien tas un šodien tas. Un es vispār to nerakstīju tādēļ, ka man būtu kāda doma, ka es varētu kādam pēc tam piedāvāt un pēc tam izdiedelēt, lai kāds to publicē. Tas notika tā nejauši, bet tur ir daudz no personiskās dzīves,” stāsta autors.
Šos personiskos vēstījumus Viktors Freibergs sāka rakstīt pirms aptuveni sešiem gadiem, kad viņa dzīvē iestājās neziņas pilns un ļoti smags posms:
Viktors Freibergs atklāj, kā viss sākās: “Es braucu uz Jelgavu, un vilcienā es zaudēju samaņu.
Un tad pēc kādām dažām dienām mani “aizstiepa” uz Stradiņa slimnīcu, man tur pateica, ka neko man nevar konstatēt, nekas akūts nav. Taču paiet es nevarēju, man drausmīgi sāpēja. Un tad es nolēmu – es sākšu kaut ko rakstīt, nu, tādā pusfiktīvā veidā, un tas man kaut kā iepatikās, un tagad ir tā grāmata.”
Pēc samaņas zaudēšanas un sliktās pašsajūtas, saprazdams, ka ir nopietnas veselības problēmas, apmēram pusgadu Viktors Freibergs tika sūtīts un staigāja no viena ārsta pie cita, un neviens nevarēja pateikt, kas viņam ir par slimību. Līdz 2013. gadā viņš atrada ārstu, kas viņam noteica diagnozi un sekoja operācija.
Gan tajā laikā, gan arī vēlāk brīžiem bija ļoti grūti un smagi, bet tuvie cilvēki, mīlestība uz dzīvi un darbu, uz kino, arī šī rakstīšana kā sava veida terapija viņam palīdzēja to pārvarēt. Viņš ļoti cer, ka ar grāmatu dos iedvesmu arī citiem.
“Jebkurā gadījumā es ļoti ceru, ka varbūt dažiem tas varētu mazliet palīdzēt nejusties tādiem galīgi vientuļiem un bezcerīgiem,” pauž Freibergs.
“Es ceru, ka tas iedvesmos cilvēkus. Man nepatīk pārāk vārds „cīnīties” ar vēzi, bet savā ziņā tā ir tāda savdabīga cīņa, jo ir dienas, kad tu nevari un nekur negribi iet, nav spēka, pa trepēm nevari uzkāpt vienā piegājienā no visām tām zālēm un visa pārējā. Bet tad kaut kā tas ir jāpārvar.”
Lai arī vēsta par sarežģītiem dzīves pārbaudījumiem, grāmata nav depresīva, Viktors Freibergs tajā ļoti lieliski saglabājis viņam raksturīgo melno humoru un dažbrīd slēptāku, dažbrīd neslēptāku ironisku skatījumu.
Viktors Freibergs uzsver: “Es negribētu, ka cilvēkus atbaida doma, ka – es negribu lasīt kaut ko tādu vēl, man jau tā ir grūti dzīvē. Bet savā ziņā varbūt sākotnēji zemapziņā, pēc tam vēlāk jau diezgan apzināti es mēģināju to rakstīt tā, lai tas būtu salīdzinoši gaiši par drūmām lietām un lai tas varētu iedvesmot, kādam līdzēt.”
Par drosmīgu un ārkārtīgi personisku Viktora Freiberga veikumu dēvē grāmatas redaktore Kristīne Matīsa, viņasprāt, no grāmatas var mācīties ļoti veselīgu attieksmi pret dzīvi.
“Droši vien, kas var būt smagāk, kā cīnīties ar ļoti nopietnām slimībām, bet, ja par to ir iespējams rakstīt tik viegli, paironizēt par slimnīcām un vizītēm pie ārstiem, tur visā ir tāda abstrahēšanās no tā, ka tas varētu būt kaut kas ļoti mokošs. Tas vienkārši ir tāds vērojums uz sava paša dzīvi ar to visu humoru, ko mēs pazīstam no Viktora Freiberga. Man liekas, šī grāmata patiesībā iemāca mieru,” uzskata Matīsa.
Viktora Freiberga grāmatas “Kinomāna slimības vēsture” atvēršanas svētki notiks 20. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgas Starptautiskā kinofestivāla laikā. Viktors Freibergs ir arī vieskurators festivāla programmā – viņš izvēlējies filmas programmai “In Techno Veritas”.
