Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Jaunās mūzikas dienas strāvos pa vadiem un koncertus varēs klausīties arī pastaigā

Kultūras rondo

Latgaliešu kultūras gada balva "Boņuks": mūža balvas ieguvējs keramiķis Voldemārs Voguls

Sākam ciklu "Ceļā pie Aleksandra Čaka". 1.stāsts Aleksandrs Čaks un mīlestība

Ceļā pie Aleksandra Čaka: Dzejnieks un mīlestība

Šī gada 27. oktobrī atzīmēsim dzejnieka Aleksandra Čaka 120. dzimšanas dienu. Domājot par viņa radošā ceļa sākumu, nevar nepieminēt Leontīni Amāliju Rundeli. Mīļotā jaunajam Čakam ne tikai palīdzējusi ar eksakto mācību priekšmetu apguvi, bet arī vairojusi jaunā dzejnieka pārliecību par savām spējām un radošumu. Atšķirībā no Leontīnes, Čaka ģimene viņa izvēli par labu radošajam ceļam netiecās atbalstīt.

Ceļā pie Aleksandra Čaka

Gaidot Aleksandra Čaka 120. gadskārtu 27. oktobrī, Latvijas Radio raidījums "Kultūras Rondo" piedāvā raidījumu ciklu "Ceļā pie Aleksandra Čaka”.

Lai pieminētu izcilo pilsētas apdziedātāju, modernās dzejas pamatlicēju un prozas meistaru, Latvijas Radio raidījuma “Kultūras Rondo” veidotāji uzsāk ciklu "Ceļā pie Aleksandra Čaka”. Pirmais stāsts, pēc Aleksandra Čaka memoriālā dzīvokļa – muzeja direktores, arī Čaka dzīves un daiļrades pētnieces Antras Mednes ierosinājuma, ir par literātu un viņa pirmo mīlestību – Leontīni Amāliju Rundeli – kura atstājusi nozīmīgas pēdas arī Čaka radošajā darbībā. Leontīne nākusi no senas, slavenas Rundeļu dzimtas, no Piebalgas puses. Viņas tēvs bijis skolotājs, arī folkloras vācējs un pētnieks Jānis Rundelis.

Aleksandrs un Leontīne iepazinušies Rīgas 2. Valsts vidusskolā Pārdaugavā. 

Antra Medne stāsta, ka Čaka ceļš līdz šai skolai bijis ļoti garš: “Atgriezies pēc septiņu gadu bēgļu gaitām Krievijā, 1922. gadā viņš nolemj studēt medicīnu. Problēma bija apstāklī, ka Čaks Krievijā pabeidza humanitāro skolu un viņam nebija atzīmju tādos mācību priekšmetos kā ķīmija, fizika, matemātika. Nekas cits neatlika, kā meklēt iespēju vēl vienu reizi mācīties vidusskolā šeit, Rīgā.”  

Pirmajā piegājienā Aleksandrs iestājās Latvju Jaunatnes Savienības vidusskolā. Medne Čaka atmiņu pierakstos piefiksējusi, ka ar skolas apmeklēšanu viņš nebija aizrāvies. Galvenais aizbildinājums – pārgurums pēc tālajiem Krievijas ceļiem. Galu galā jaunekli no skolas atskaitīja. 

Sekoja otrais piegājiens – 1923. gadā viņš iestājās jau pieminētajā Rīgas 2. Valsts vidusskolā, kursā, kas tika radīts jauniešiem, kuri kara, bēgļu gaitu laikā nav varējuši nokārtot visus mācību priekšmetus.  

Ar Leontīnes palīdzību viņš šo skolu pabeidza un iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē.

Pēcāk Leontīne, kura pati šajā fakultātē nestudēja, vairs nevarēja pa vakariem Čakam palīdzēt ar gatavošanos studiju pārbaudījumiem. Aleksandra medicīnas studijas aprāvās jau pēc pirmā semestra. 

Antra Medne uzsver:

 “Leontīne bija viens no tiem impulsiem, kas pamudināja Čaku rakstīt savus dzejoļus. 1923./1924. gads ir ļoti radošs Čaka biogrāfijā. [..] Savus dzejoļus biezā kladē viņš pierakstījis ar roku. Vēlāk – 1925. gadā – viņš šo kladi uzdāvināja Leontīnei ar ierakstu – Ļoņai par labu piemiņu no Saškas."

1925. gada vasarā Čaks apmeklēja Izglītības ministrijas Tautskolu direkcijas obligatorisko skolu skolotāju sagatavošanas kursus. Pēc skolotāja eksāmena nokārtošanas tika nosūtīts darbā uz Cēsu apriņķa Drabešu bērnu internātskolu. Sākumā strādājis par skolotāju – audzinātāju, bet vēlāk par mācību pārzini. 

Drabešos paiet trīs gadi, un tie Aleksandram Čakam ir būtiski gadi, jo tieši tur viņš veidojās par dzejnieku, uzsver Antra Medne:

“Tālu no Rīgas, dziļos laukos tika uzrakstīti un sakārtoti pirmie pieci Čaka dzejoļu krājumi.

1928. gadā iznāca pirmie divi un 1929. gadā nākamie divi dzejoļu krājumi.” Protams, arī Drabešos dzīvojot, Čaka iedvesma ir Leontīne. Viņa ik pa laikam Čaku apciemojusi, tomēr biežāk viņi sazinājās ar vēstuļu starpniecību, viens otru saucot dažādos vārdos. Aleksandrs vēstulēs mīļoto uzrunā kā Loņu, Loncīti, mīļo Lonču, Lončuku. Dažu reizi Leontīni saucis par savu mazo sērkociņu.  

Medne atklāj, ka Leontīne ar Čaku vēlējās veidot ģimeni, taču dzejnieks tolaik tam neesot bijis gatavs un, kā mums šodien zināms, vēl ilgi nebija. Neskatoties uz to, abi saglabāja draudzīgas attiecības. Leontīne izveidoja ģimeni ar juristu Teodoru Freimani. Pēc uzvārdu latviskošanas Freimaņi kļuva par Ritumu ģimeni. 

1944. gadā Leontīne ar ģimeni no Latvijas aizbrauc. Padomju laikā viņa, kā jau aizbraucēja, saistībā ar Čaka dzīvi netika pieminēta.

Antra Medne atgādina, ka tieši Leontīne bija tā, kas jauno Aleksandru reiz iedvesmoja un atbalstīja viņa radošajos ceļos tad, kad paša ģimene bija pret. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt