Pilsētas naktsdzīve, ormaņi, klaidoņi, ielasmeitas un trūcīgo priekšpilsētu iemītnieki – šie un vēl daudzi citi iepriekš dzejā neaprakstīti tēli ir Aleksandra Čaka daiļrades centrā. Īsti viņa garā jubileju būtu svinēt pilnasinīgi un bohēmiski, piekrīt Čaka memoriālā dzīvokļa–muzeja galvenā krājuma glabātāja Solvita Elerta: "Aleksandram Čakam noteikti patika svinēt dzimšanas dienas, jo, man liekas, ļoti daudz jau izskanējusi informācija par šo 20., 30. gadu bohēmu un to, kā svinēja. Ne jau tikai dzimšanas dienas svinēja – svinēja arī vārda dienas, svinēja honorāru saņemšanas, trakulīgi svinēja. Es domāju, ka mūsdienās tā nesvin."
Čaka dzeja iedvesmojusi daudzus, tā joprojām ir aktuāla un kļuvusi par veiksmes atslēgu daudzu komponistu dziesmām.
Elerta par Čaku stāsta: "Viņš bija ļoti patiess, bet viņam varbūt drusku patika, tāpat kā mums visiem, nedaudz melot, būt labākam… Mums visiem gribas būt labākiem, bet šis patiesums, tā realitāte, kas ir izlasāma gan viņa dzejā, gan stāstos, gan īsprozā – tur redz viņa sirdi, to sirdi, kas ir nolikta uz trotuāra, un tai mēs visi, kā Ojārs Vācietis teica, slampājam pāri. "
Svarīgajai Čaka gadskārtai par godu bija plānoti vairāki piemiņas pasākumi. Šobrīd apturēta izstāde “No Aleksandra līdz Čakam” Rīgas Mākslas telpā, uz nezināmu laiku pārcelti literārie un mūzikas vakari, tāpat savu pasniegšanas ceremoniju gaida Čaka balvas laureāti. Taču dzejnieka muzejā atzīst, ka šī tomēr ir īpaša diena, un aicina atkal vai no jauna iepazīt Čaka dzeju: "Tie ir pirmie dzejas krājumi, kad dzejnieks tiešām, viņš saprata, ka viņš būs dzejnieks. Un tas ir “Apašs frakā”, un tas ir “Es un šis laiks”.
Un nevajadzētu tieši rudens vakaros aizmirst arī “Mūžības skartos” un vēlreiz varbūt to [poēmu] pārlasīt tieši novembrī, tad, kad ir mūsu valsts dibināšanas diena, jo no šīs dzejas nāk tā realitāte, kas vairs nav sastopama."
Viena no Čaka balvas laureātēm Olga Pētersone paveikusi ļoti nozīmīgu darbu – pirmo reizi krievu valodā pilnībā atdzejojusi Čaka poēmu “Mūžības skartie”, balvas žūrija to atzīst par izcilu veikumu.
Oktobra vidū pie nama Lāčplēša ielā 48, kur Čaks ar ģimeni dzīvoja no 1937. līdz 1950. gadam un šobrīd vairāk nekā divdesmit gadus darbojas muzejs, tika atklāts mākslinieka Aivara Vilipsōna veidots piemiņas cilnis Čakam. Par vadmotīvu tam izraudzītas dzejnieka rindas no dzejoļa “Pilsētas zēns”: "Es no torņiem un skursteņiem mācījos/Vēl pirms miršanas debesīs kāpt".
Savukārt "Audiopastaigu" veidotāji piedāvā Aleksandru Čaku iepazīt, izstaigājot dzejniekam nozīmīgas vietas RĪgā. "Audiopastaigas.lv" idejas autors Dāvis Freibergs atklāj, ka Čakam veltītais maršruts sākas Ģertrūdes un Brīvības ielas krustojumā, dzejnieka pēdējā dzīvesvietā, tad ceļš turpinās uz Blaumaņa ielu, kur Čaks dzimis un audzis, un pēc tam uz dzejnieka iemīļoto Vērmaņdārzu: "Šeit mēs varam noklausīties mazu stāstu par pazudušu puiku, kurš meklē savu aukli Vērmanes dārzā, un tad mēģināt nonākt mazliet tajā Vērmanes dārzā, kurš te bija pirms 100 gadiem, kad orķestris spēlēja uz skatuves un apkārt notika liela rosība."
Šobrīd kopumā ir izveidoti četri audiopastaigu stāsti – divi Rīgas centrā un pa vienam Pārdaugavā un Liepājā. Dodoties pastaigā, nepieciešams telefons ar interneta pieslēgumu un austiņas. Tās ilgst aptuveni stundu vai pusotru.
