24. jūlija vakarā Botāniskajā dārzā bija pulcējušies daudzi, kas vēlējās uzzināt Jāņa Baltvilka balvas šī gada laureātus. Starptautiskās laureātes – rakstniece Jurga Vile, ilustratore Līna Itagaki un tulkotāja Dace Meiere bija jau zināmas, bet noslēpumā tobrīd vēl bija pārējie laureāti.
Bērnu un jauniešu literatūrā uz šo godu pretendēja gan Osvalds Zebris, gan Inese Zandere, Arno Jundze, Agnese Vanaga, arī Juris Kronbergs, bet balvu galu galā ieguva Rasa Bugavičute-Pēce par grāmatu "Puika, kurš redzēja tumsā". Tā uzrunā ar iejūtīgu oriģinālas tematikas un problemātikas risinājumu, jo lasītājiem jāiejūtas neredzīgu cilvēku ikdienā. Tas ir gana sāpīgs stāsts. Zēnam tas ir pieaugšanas stāsts.
Vai un kā brīvdienu rīti atšķiras no darbadienu rītiem?
Nekā! Vairāk vai mazāk tie nekā neatšķiras. Nupat gan ir beidzies atvaļinājums Liepājas teātrī, tāpēc darbdienu rīti tomēr atšķiras ar to, ka eju uz darbu, bet, ja esmu atvaļinājumā vai arī ja darbs notiek attālināti, tad lielas atšķirības nav. Jebkurā gadījumā pirmās pāris rīta stundas tiek pavadītas ar bērniem, ap bērniem un risinot visādus viņu jautājumus. Tad viņi tiek novesti lejā pie manas babiņas, un es varu doties uz savu darbistabu un mēģināt iekustināt smadzenes.
Kurā virzienā tās tagad kustas? Kurš žanrs jums ir tuvāks?
Šobrīd viss top paralēli: top gan luga, gan scenārijs seriālam, gan grāmata. Pasākumi šobrīd ir apklusuši visiem zināmo iemeslu dēļ. Bet par tādu tuvāku žanru nekādi īsti nevaru sakarīgi atbildēt, jo man patīk papeldēt tajos visos – arī paralēli. Labāk, protams, ja tas ir tā secīgi un ja darbi nav stāvgrūdām cits citam virsū, bet dažādība noteikti atsvaidzina spēju paskatīties uz tām lietām atšķirīgi, neievelties vienā grāvī un neiestigt tikai vienā tēmā, vienā formā vai vienā publikā, kurai tu raksti. Dažādība un atšķirība ir ārkārtīgi svarīga.
Mēs visi esam līdzīgi
Tikko kā saņemtā Baltvilka starptautiskā balva, kas ir divām lietuvietēm un arī mūsu Dacei Meierei par "Sibīrijas haiku", arī parāda to, ka par ļoti smagām tēmām var runāt tā, ka tev neliekas, ka uzreiz jānomirst... Tā tas ir arī ar jūsu grāmatu par puisi, kuram jādzīvo līdzās cilvēkiem, kuri neredz. Cik apzināti bija tas, ka nevajag uzvelt milzīgu emocionālu rūpju akmeni tam virsū?
Manuprāt,
mēs ļoti bieži dzīvojam, nepievēršot uzmanību atsevišķām tēmām, sabiedrības slāņiem vai dažādām dzīvēm tik tālu, lai aizdomātos, ka mēs visi lielā mērā esam ļoti līdzīgi.
Un tā pārspīlētība, kaut kādu priekšstatu, aizspriedumu, baumās saklausītā informācija mūs ļoti bieži ietekmē nepareizā virzienā. Jebkurā tēmā, kurā cenšos iedziļināties, man ļoti patīk meklēt to, ko varu saprast – kas man kļūst skaidrs caur kaut kādām līdzībām ar pašas pieredzi, caur asociēšanās iespēju. Šajā gadījumā tas noteikti bija galvenais veids, kā vēlējos šo stāstu stāstīt. Jo ļoti lielas atšķirības jau nemaz nav – mēs no ārpuses nez kāpēc tikai iedomājamies, ka ir. Un man šķiet, ka tas ir tas apbrīnojamākais un skaistākais, ka to atšķirību nemaz nav.
To vajadzētu sabiedrībā pabrucināt mazliet nost un visiem atjēgties, ka cilvēks, neatkarīgi no tā, vai viņam ir abas rokas vai tikai viena, kaut ko grib, un viņš uz to iet.
Kaut kas viņam izdodas, kaut kas neizdodas, viņš pieļauj kaut kādas kļūdas, no kaut kādām viņš savukārt izvairās, un tas viss reizi no reizes pierāda, ka mēs visi esam normāli cilvēki ar sapņiem, vēlmēm un visu pārējo. Tā kā tas nebija pašmērķis, bet tas noteikti ir veids, kā man patīk skatīties uz pasauli.
Uz rūpēm – no izejas pozīcijām
Jā, un šis jūsu skats ir tik interesants, ka tas cilvēkus vienkārši uzrunā un liek aizdomāties tiem, kas dzīvē iet pa virsu un kas neielien dzelmēs, neiet dziļumā. Un te nu laikam ir tas, ka mūsu sabiedrībā ir izplatīts uzskats – ja tu ej dziļumā, tad tu noteikti esi drūms.
Es piekrītu. Kaut kādā mērā mani ļoti uztrauc mēģināšana šobrīd rakstīt literārus darbus un grāmatas, jo tajā visā es esmu tāds zaļknābis un jauniņais, jo rakstīt lugas ir kaut kas pilnīgi cits. Un, ja tā pavisam godīgi, tad mani parasti ļoti uztrauc tieši otrā grāmata – arī tiem autoriem, kuri jau sevi pierādījuši ar pirmo grāmatu, otro grāmatu parasti pērku ar zināmām bažām, jo nez kāpēc bieži vien gadās tā, ka pats autors aplīp ar domu, ka nu tik viņš ir baigais rakstnieks – drūmais, nopietnais, nu tik jāsarauc piere un jāraksta kaut kas filozofisks un neaptverams.
Un tas ir tas, no kā es baidos gan kā lasītāja, gan kā rakstošs cilvēks – es ļoti gribētu saglabāt iespēju spēt izvairīties no iegrimšanas baisajās rūpēs, jo no tām jau nevari izvairīties un izbēgt nevienā jomā – tās ir un eksistē katru mīļu dienu, katrā situācijā, kurā tu nonāc.
Jebkurā rakstu darbā ir kaut kādas bažas, rūpes, izvēles un smagās lietas, bet es ļoti negribu uz tām tā dikti koncentrēties, jo visiem jau pašiem pietiek visa kā.
Varbūt ir jaukāk un vērtīgāk paskatīties uz to rūpi no izejas pozīcijām.
Kāda ir būtiskākā atšķirība – rakstīt lugu vai grāmatu?
Tēmas, manuprāt, neatšķiras nekādā veidā, un tiešām gandrīz visu, kas ir literatūrā uzrakstīts, ir iespējams pārveidot skatuvei, ja vien labi grib. Lai gan ne vienmēr to vajag.
Bet pats rakstīšanas process atšķiras ar to, ka grāmata ir mana atbildība no pirmās lapas līdz pēdējai – absolūti un totāli. Savukārt, ja ir jāraksta luga, tad es vienmēr zinu, ka nāks kāds, kurš paņems un, ja vajadzēs, aizpildīs tukšos caurumus vai liks man to darīt, vai arī novāks lieko.
Un tad nāks vēl nākamie, kas to atkal pārlāgos pēc sava prāta, un tikai tad – tādā ļoti deformētā veidā – materiāls nonāks pie skatītājiem. To paturot prātā, ir citādāk rakstīt un visā iejusties. Tajā pašā laikā absolūti izbaudu grāmatu rakstīšanas procesu tieši tāpēc, ka es tur varu ierakstīt visu, kas uz skatuves pazūd un vienkārši nav vajadzīgs. Nerakstīšu taču lugā varoņa iekšējo monologu par kaut kādu tēmu, kas varbūt viņu ir "kustinājusi" pirms trim gadiem. Grāmatā - gribu un rakstu. Un vēl man ļoti patīk iespēja, ka
grāmatās es varu uzburt konkrēto vietu un situāciju līdz mazākajām detaļām – smaržām, garšām, asociācijām, taustei. Lugās es to nevaru.
Ko iemāca dramaturģija
Jūs esat studējusi dramaturģiju. Ko īsti tā iemāca?
Visādā ziņā man šķiet, ka lielākā vērtība, ko noteikti ieguvuši ne tikai tie, kas turpina rakstīt, bet arī tie, kas neturpina darboties dramaturģijā, ir spēja analizēt cilvēku rīcību un saprast viņu motīvus, vajadzības, mērķus tajās situācijās, kad tev liekas – ak, nu, kā viņš tā?! Tad tu vienkārši apsēdies un saproti, kāpēc viņš tā izdarīja un kādu iemeslu dēļ viņam tas bija vajadzīgs.
Vislielākā vērtība ir arī tajā, ka tu jau no pirmās dienas tiec iemācīts, ka nav labo un ļauno. Vienkārši nav –
pēc fakta visi cilvēki ir vienādi, un tas ļoti palīdz gan uztvert pasauli, gan saprast līdzcilvēkus, gan rakstīt jebko citu. Vēl dramaturģija noteikti iemāca atteikties no liekā – brutāli un ārkārtīgi drastiski, bet pārlasīšana un svītrošana ir viens no pamatrīkiem, ar ko ir jāsaskaras, rakstot lugas. Tādā veidā teksts top tīrs un brīvs no dažādām nevajadzīgām lietām.
Tas nozīmē, ka principā jums nebūs biezu grāmatu, jo jūs ļoti daudz ko izsvītrosit... Arī jūsu iepriekšējās grāmatas ir gana maziņas.
Jā, tieši tā, viennozīmīgi (smejas)! Es pati, katrreiz nopērkot grāmatu, kurai ir 500 lapas, skatos uz to kluci un apbrīnoju cilvēku, kurš to ir spējis izdarīt, uzrakstīt un paveikt, bet tajā pašā laikā – ja es, piemēram, pārskatu savus darbus, kurus lieku dažādās digitālajās mapēs, un paskatos, cik failu, piemēram, katrai lugai tapuši, kopā saliekot, tās 500 lapas tur sanāk katru reizi... Tā kā tas apjoms top ļoti liels, bet filtrs arī ir dikti smalks.
Cik daudz un kāda ir jūsu muzikālā izvēle, kādu mūziku klausāties?
Pirmkārt, ļoti lielā mērā viss ir atkarīgs no tā, kas man ir jāraksta un cik ļoti man patīk tas, kas man ir jāraksta, vai konkrētajā brīdī esmu tajā posmā, kad man viegli rakstās vai ne tik viegli rakstās.
Kad man ir dusmīgais garastāvoklis, klausos diezgan agresīvu 80. un 90. gadu hiphopu vai elektronisko mūziku. Valodai ritms ir ļoti svarīgs – pieļauju domu, ka tur ir tā īpatnība, kāpēc man tas hiphops ir mīļš.
Ar Liepājas Universitātes aktiermeistarības studentiem vienbrīd runājām, ka tas būtu brīnišķīgs uzdevums rakstniecības studentiem – likt viņiem rakstīt rīmes: ātras, daudz, konkrētā ritmā, lai viņi uztrenētu valodas ritmu, jo tas ir ļoti svarīgi. Tad man ir posmi, kad dzirdu kādu dziesmu, kas pilnīgi absolūti neatbilst manai personiskajai gaumei, bet pēkšņi sapratu – ak, šis ir tāāāds kinogabals, kā es gribētu, lai tas skan kaut kur kaut kādā brīdī. Ļoti haotiska tā mana muzikālā gaume (smejas).
Kā ir ar prototipiem gan jūsu lugās, gan grāmatās?
Bez prototipiem nevar. Tajā pašā laikā vienmēr cenšos izvairīties no ļoti konkrētiem, ''viens pret viens'' prototipiem. Visbiežāk tas ir gadījumos, kad tu kādu cilvēku pazīsti tik labi, ka tu vairs nevari par viņu uzrakstīt neko citu kā tikai to, ko tu par viņu zini. Tur ir ļoti, ļoti trausla un smalka robeža. Es ļoti cenšos prototipus pludināt kopā dažādos veidos – piemēram, vienā cilvēkā mierīgi var būt pieci mani draugi un viņu un arī mans viedoklis par kaut kādām lietām. Bet, ja uzstādījums ir tāds, ka rakstu viens pret viens par konkrētiem cilvēkiem, tad es to daru.
Liepājas teātris nav interešu pulciņš
Nu pievēršamies Liepājai – vietai, kur dzīvojat. Šobrīd informācija, kas publiskajā telpā ir par Liepājas teātri, nav gaiša. Jūs Liepājas teātrī esat štata dramaturģe. Kāda ir jūsu iekšējā sajūta par to, kas notiek un kas būs ar Liepājas teātri?
Situācija, maigi sakot, ir absurda – notiekošais un iespējamība, ka Liepājas teātri nāktos slēgt, ir vienkārši birokrātisku aparātu strupceļš, kurā esam iedzīti! Jo no visām pusēm mums stāsta – paga, paga, jūs taču varat sniegt pieteikumus tādā un tādā konkursā, bet reāli mēs nonstopā to vien darām, kā meklējam variantus, kā šo laiku pārdzīvot, un tad arī lasām, protams, visus konkursa nolikumus, bet no pēdējiem trīs Kultūrkapitāla fonda izsludinātajiem konkursiem uz mums attiecas tikai viens, jo mēs esam pašvaldības kapitālsabiedrība, un visos nolikumos rakstīts, ka pašvaldību kapitālsabiedrības šajos konkursos pieteikties nedrīkst. Būtu arī briesmīgi un necilvēcīgi prasīt no Liepājas pašvaldības, lai tā aizņemtos naudu, kuru valsts ir ieguvusi no Eiropas Savienības fondiem!
Tas viss šķiet totāls murgs, turklāt vēl ņemot vērā to, ka problēmas, kurās esam ieslīguši, radušās tikai tāpēc, ka valsts mērogā bija pieņemts lēmums rīkoties visu iedzīvotāju veselības vārdā.
Es ļoti ceru, ka [Kultūras] ministrijas gudrie prāti sajēgs, ka šāda situācija ir nepieņemama. Absolūti piekrītu arī Jurim Žagaram, ka jāņem vērā – Liepājas teātris ir Kurzemes reģiona teātris, nevis vienkārši vienas pilsētas teātris kaut kur tālu projām. Mēs galu galā katru gadu konkurējam ar visiem Latvijas lielajiem teātriem, mums ir neskaitāmas nominācijas katru sezonu, ņemot vērā to, ka mums ir tikai viena zāle.
Tas būtu totāls vājprāts, ja teātri patiešām nāktos slēgt.
Bet es arī saprotu, ka no direktora puses raugoties, mums nebūs citas izejas – ja nedabūsim kādu atbalstu, jo nav iespējams tikt ārā no tās finansiālās bedres, kas ar katru dienu top arvien lielāka. Jo mēs nerunājam par interešu pulciņu – tas ir profesionāls teātris.
Saredzēt neredzīgos
Kā ir ar redzīgumu mūsu sabiedrībā? Vai kaut kā savādāk jums nācās aizdomāties arī par šo jēdzienu – redzīgums?
Varu runāt tikai par sevi, jo man ir bijusi arī pieredze Liepājā. Dzīvojam samērā netālu no Liepājas psihoneiroloģiskās slimnīcas. Vienvakar ar vīru ejam pa ielu, un pretī nāk sieviete, kura, manuprāt, kaut ko meklē. Mans vīrs saka – viņa neredz.
Un es nemūžam nebūtu iedomājusies par to, ka šī sieviete, kura kaut ko meklē, ir neredzīga. Es, iespējams, būtu padomājusi, ka viņa varbūt ir piedzērusies un nesaprot, kur viņa ir nonākusi, vai kaut kas cits nav kārtībā. Tas man bija tāds acis atverošs mirklis.
Mēs vienkārši piegājām pie viņas un jautājām, kas noticis. Sieviete meklēja psihoneiroloģisko slimnīcu, jo bija apmaldījusies – mēs viņu pavadījām līdz turienei. Pēc tam
kādu brīdi nespēju attapties no tā, cik ļoti bieži mēs vienkārši paejam garām, neiedomājoties, kādi ir īstie iemesli, kāpēc cilvēks uzvedas kaut kā neatbilstoši mūsu priekšstatam.
Tās ir ļoti lielas tēmas, par kurām mums vajadzētu domāt katru mīļu brīdi. Bet mēs esam pārņemti ar sevi, ar problēmām – re, kaut vai ar to, ka naudu neiedod. Un tad tu ej nodurtu galvu un nepamani. Nu tā. Tas redzīgums ir ļoti šaurs. Tajā pašā laikā, ja es, piemēram, rakstu grāmatu un kaut kādu konkrētu dzīves posmu domāju vairāk par neredzīgiem cilvēkiem, es tajā posmā nedomāju par nedzirdīgiem cilvēkiem. Man liekas, ka lielākā bēda laikam ir tā, ka valstiskā līmenī tam netiek pievērsts gana daudz uzmanības un ka šie cilvēki tādu vai citādu iemeslu dēļ tiek ļoti norobežoti.
Latvijā ir ārkārtīgi daudz neredzīgu cilvēku, redzes invalīdu, bet mēs viņus vienkārši neredzam, jo viņi nav spējīgi būt mūsu sabiedrībā – un nevis tāpēc, ka viņi būtu kaut kādi citādāki, bet tāpēc, ka sabiedrība nav pielāgota viņu vajadzībām.
Braucu uz Liepājas Neredzīgo biedrību, lai runātos ar neredzīgiem cilvēkiem par viņu ikdienu. Un Liepāja tiešām ir pielāgota pilsēta neredzīgajiem – visur mums ir reljefie celiņi, visur ir tikšķošie luksofori, pilsētvidē ir kartes un viss pārējais, un ir arī daži ļoti aktīvi Neredzīgo biedrības biedri, kuri pilsētā ir bieži un viņus arī var pamanīt un redzēt. Bet tajā pašā laikā
vīrietis, kurš pilnīgi brīvi spēj dzīvot Neredzīgo biedrības teritorijā, saka, ka viņš uz centru nebrauc, jo tur ir tramvajs, un viņam traucē tā radītais milzīgais troksnis, un viņš vienkārši "izsitas" no savas iekšējās kartes.
Par šo tēmu būtu jārunā profesionāļiem un sociālajiem darbiniekiem – kaut kā ļoti aktīvi jāmēģina tas iekustināt. Jo šis akmens ar katru gadu aug arvien lielāks un to iekustināt kļūst arvien grūtāk.
Līdzpārdzīvojumu var iemācīties!
Jūsu grāmatās ir ļoti spēcīgs līdzpārdzīvojums. Lai man piedod latviešu rakstnieki, bet es diezgan skeptiski izturos pret bērniem domātajām grāmātam, jo tur ir ļoti daudz pasaku elementu, savukārt tulkotās grāmatas aktualizē šībrīža sāpīgos jautājumus un tāpēc ir spēcīgākas. Bet jūsu gadījumā šī grāmata ir tā, kas nosver svaru kausus par labu latviešu bērnu grāmatām. Cik jums pašai ikdienā ir svarīgs līdzpārdzīvojums? Manuprāt, to nevar mākslīgi radīt – sak', tagad es rakstīšu grāmatu ar līdzpārdzīvojumu.
To var iemācīties... Tas varbūt atņems kādus pluspunktus manai cilvēcībai, bet iemācīties to var noteikti, un tā ir arī lieta, ko esmu iemācījusies, viennozīmīgi pateicoties dramaturģijai. It īpaši, ja runā, piemēram, par televīziju, mūsdienu uztveres ātrumu, un arī grāmatu sakarā tas strādā – analizējot kaut vai to, kāda es esmu kā lasītāja vai kā skatītāja: ja mani nekas konkrētajā darbā neuzrunā personiski, es to nelasīšu, es neskatīšos, es ņemšu nākamo grāmatu un skatīšos nākamo filmu.
Un dramaturģija māca tieši to – ka bez iespējas asociēties un emocionāli līdzpārdzīvot – nevis ar prātu! – tu zaudēsi savu lasītāju, skatītāju, ļoti iespējams – režisoru.
Protams, tas ir ļoti slideni, nevar arī tīri matemātiski visus rīkus aprēķināt, bet to var uztrenēt. Tam gan es ticu – ka sāc pievērst uzmanību tieši tām lietām, kas raisa empātiju. Un tieši tās jau arī ir tās lietas, kuru dēļ vispār ir vērts kaut ko lasīt vai skatīties. Rakstnieka darbs ir darbs, tā ir profesija. Zinu cilvēkus, kuri raksta aicinājuma dēļ un tāpēc, ka tas ir aizraujošs brīvā laika pavadīšanas veids, bet man tas ir darbs, ar ko es dzīvoju un kas mani arī baro. Tāpēc man tas ir jāpārvalda, jāmācās. Ļoti daudz lasu un klausos lekcijas par rakstniecību – par to, kā labāk būvēt stāstu, kā mainās cilvēka uztveres ātrums, un mūsdienās tas notiek pa gadiem:
liela daļa no grāmatām, kas uzrakstītas pirms gadiem desmit, šobrīd vairs nav lasāmas, jo mēs domājam citādāk.
Par to ir jādomā, tas ir jāpārvalda, īpaši, ja kādā savā dzīves brīdī vēl grasos to kādam pasniegt vai mācīt. Būtu muļķīgi savākt entuziastu pulciņu un teikt viņiem – un tagad rakstiet, kā jūs gribat un kā jūs jūtat! To var darīt katrs mājās pats, bet, ja es kādam kaut ko mācu vai mācos pati, gribu konkrētas lietas.
Vai tas nozīmē, ka var iemācīties rakstīt ikviens?
Ja ir gribēšana un konkrēta sajēga par to, ka tiešām gribas rakstīt, tad jā.
Ja cilvēks negribēs, viņš ne tikai neiemācīsies – viņš arī nekad neko nerakstīs, un, ja rakstīs, tad darīs to slikti. Gribas jautājums ir ļoti liels.
Es pati ļoti konkrēti vienā savā dzīves posmā sapratu, ka es tiešām gribu to darīt un ka es uz to eju, un ka visu, ko mācos un esmu studējusi, esmu mēģinājusi vilkt klāt tieši dramaturģijas vajadzībām. Pārējais kaut kā ir pienācis klāt laika gaitā pats no sevis.
No kā jums bijis jāatsakās?
Man paveicies, jo ļoti ātri pielēca tas, ko gribu darīt. Pirmais "pielēkšanas" brīdis bija vidusskolas 12. klasē, kad sapratu – gribu studēt tikai to, kas man patīk. Jo, ja es darīšu to, kas man nepatīk, es nedarīšu.
Cilvēks jau pēc būtības ir ļoti vienkāršs – vai nu dara, vai nedara. Vai arī dara ar gariem zobiem, jo viņam riebjas. Bet tad jājautā – kāpēc tu sev to nodari?
Vidusskolā tāpēc atteicos no starpkultūras sakariem, franču valodas un, iespējams, stabilāka darba. Augstskolā sākuma gados strādāju kā ārštata tulks no lietuviešu valodas uz latviešu valodu, bet tad atteicos no tulkošanas darbiem, jo sapratu, ka nespēšu strādāt birojā. Ir ļoti daudz apstākļu sakritību. Kaut vai tas, ka tad, kad pabeidzu vidusskolu, Kultūras akadēmija uzņēma dramaturgus, jo tā bija programma, kurā uzņēma ik pēc četriem gadiem. Iespēja, ka šādas programmas togad nebūs, bija ļoti liela. Kad pabeidzu bakalaurus, Liepājas Universitātē tikko bija izveidota rakstniecības studiju programma.
Kad pabeidzu maģistrus, pati aizgāju pie Herberta Laukšteina, lai runātu, vai gadījumā Liepājas teātris sev negrib štata dramaturgu.
Pasaulē tā ir normāla pieredze – ka ir savs štata dramaturgs.
Kopš tā laika pagājuši jau pieci gadi.
Tieši tā...
