Kultūras rondo

Mūzikas nama "Daile" vadītāja Anda Zadovska stāsta par 2021.gada iecerēm

Kultūras rondo

Pirmo reizi izdoti Baltijas Asamblejas laureātu darbi

1991.gada janvāra notikumu aculiecinieku stāsti un pārdomas par ideāliem mūsdienās

Vienkāršā varonība. Barikādes kultūras darbinieku atmiņās

Barikādes ir ļoti plašs sabiedrības process, bet kolektīvajā atmiņā pārsvarā dominē tikai to cilvēku atmiņas, kuri tās organizēja, norāda vēsturnieks Edgars Engīzers, aicinot ikvienu dalīties ar liecībām par barikāžu laiku. Ir daudz jautājumu, uz kuriem būtu nepieciešams rast atbildes, lai varētu pietuvināties pilnvērtīgākai izpratnei par 1991. gada janvāra notikumiem. Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” izskan vairāku kultūras darbinieku atmiņas un pārdomas par barikāžu laiku.

Dziedātājai Ievai Akuraterei barikāžu laiks bijis ļoti personīgs. Mūziķe juta cilvēku saliedētību – visi bija kā brāļi un māsas. “Tā vienkāršā varonība, kas apkārt bija – neviens sevi nedemonstrēja kā varoni un neviens negāja tur ar nevienu citu nolūku, kā aizsargāt mūsu zemi, mūsu valsti. Tas bija tik patiesi un tik brīnišķīgi, kā citreiz kādās izcilākajās filmās var rādīt,” atceras Ieva Akuratere.

Dziedātāja atklāj, ka vēl joprojām cilvēki viņu mēdz uzrunāt pateicībā par dziesmām, kas reiz izdziedātas barikādēs.

Piemēram, izskanot dziesmai “Mans brālis”, daudzi cilvēki atkal ir spēcināti, jo sajutuši to patiesības garu, kas toreiz bija, un ir spēks iet tālāk.

Fotogrāfs Ilmārs Znotiņš barikāžu atcerei par godu kā kurators strādājis pie divām izstādēm – “Barikāžu četrpadsmit dienas un naktis”, ko iecerēts izstādīt laukumā pie Brīvības pieminekļa, un “Barikāžu stāsti”, ko izstādīs Doma laukumā. Ar izvēlētajām fotogrāfijām, atbilstoši hronoloģijai, tiek atklāts barikāžu laiks posmā no 1991. gada 13. janvāra līdz 26. janvārim. Tāpat atlasīti vizuāli stāsti par barikāžu norisi arī citās Latvijas pilsētās, ne tikai Rīgā. Diemžēl pati izstāde vēl nav publiski pieejama, taču fotogrāfs cer to piedāvāt interesentiem, kad vien valstī izsludinātie ierobežojumi tiks atcelti.

Taujāts par personīgo barikāžu laika pieredzi, Ilmārs Znotiņš stāsta, ka tajā laikā kā Latvijas telegrāfa aģentūras LETA fotoreportieris fiksējis 20. janvāra nakts notikumus. Fotogrāfs turpina: “Daudz kas, protams, ir aizmirsies. Vairāk ir tādas pārdomas. Es biju pietiekoši jauns un droši vien dedzīgs, tāpēc it sevišķi tajā naktī es atrados tādā vietā, ka es varēju būt tur, kur tagad ir Gvido Zvaigzne un pārējie. Nebija jau tādu domu. Mūsdienās, ar to pieredzi, kas man šajā brīdī ir, es būtu to trīs reizes apdomājis.

Toreiz mēs vienkārši gājām un bildējām, īpaši daudz nedomājot.”

Znotiņš aicina visus barikāžu dalībniekus dalīties ar uzņemtajām fotogrāfijām un izsaka cerību, ka tām vajadzētu nonākt 1991. gada barikāžu muzejā.

Teātra režisors Valdis Lūriņš barikāžu laiku atmodas kontekstā uzsver kā ļoti nopietnu – cilvēki apzinājās iespējamību, ka viņu dzīvības var tikt apdraudētas. Neskatoties uz apdraudētību, režisoram atmiņā palikusi arī izteiktā saliedētība: “Mans ir prieks, ka es to piedzīvoju! Tā savējo sajūta tomēr bija milzīga. Vai tie bija mūziķi, kas spēlēja un dziedāja, vai veči, kas atbrauca ar saviem traktoriem no laukiem.” Lūriņš ir pārliecināts, ka Latvijas himna nekad nav skanējusi tik patiesi, kā reiz tā tika izdziedāta barikāžu laikā. Pēc barikāžu beigām gan šķita, ka vienreizējā kopības sajūta tika sašķelta divās daļās – tautā un tajos, kas pieņem lēmumus. Tomēr to laiku sajūtas paliek cilvēkos un paliks arī tad, kad Latvijai ies labi, kā arī tad, kad grūti.

Dramaturgs Jānis Balodis barikāžu laikā bija vien trīs gadus vecs. Viņš pieder tām paaudzēm, kas barikāžu laiku piedzīvo caur citu atmiņām un vēsturiskām liecībām. Neskatoties uz to, 2014. gadā Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī trīs latvieši – Jānis Balodis, režisors Valters Sīlis, scenogrāfe Ieva Kauliņa – un lietuviešu kolēģis iestudēja izrādi “Barikados”, kas vēsta par barikāžu laiku Viļņā. Kopš izrādes veidošanas Jānim Balodim nostiprinājusies pārliecība, ka barikāžu notikumi gan Lietuvā, gan Latvijā nav nejaušība.

Tā ir vairāku notikumu kulminācija, kas aizsākās jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. 

Mākslas zinātniecei Ramonai Umblijai, kas bija viena no Atmodas kustības pārstāvēm, par barikāžu laiku saglabājušās vairākas spilgtas atmiņas. Viņa bija pārsteigta, cik ātri tauta spēja reaģēt uz aicinājumiem. Tāpat pārsteidzošs skats piedzīvots Doma laukumā, kur vienlaikus bija gan liela egle, gan ugunskuri.

Šķita, it kā Ziemassvētki ar Jāņiem būtu satikušies.

Umblijai bijusi iespēja apskatīt arī Doma baznīcā izvietoto medpunktu. Netālu no baznīcas centrālās ieejas viņa ieraudzījusi pamatīgu medikamentu krājumu. Izrādās, ka šī zāles lielākoties bija ziedojuši gados veci cilvēki rūpēs par to, lai mediķiem būtu ko sniegt ievainotajiem, ja tādi būs. Atminoties barikāžu laika notikumus, vēl joprojām mākslas zinātniece jūtas īpaši emocionāla.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt