Latvieši Lietuvā iestudē kritizēto «Barikados»

Ko trīs latvieši varētu darīt Lietuvā? Protams, iestudēt izrādi par Viļņas barikādēm. Un vai aktieri, kas barikāžu laikā bijuši bērni, var nospēlēt, kā bija tad? Var, jo karjeras laikā aktrisei jau bijuši arī vairāk nekā 20 vīri un gadījies nomirt piecas reizes.

Šā gada 21. februārī Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvoja iestudējums „Barikados", kas vēsta par lietuviešu 1991.gada janvāra barikādēm. Pārsteidzošs varētu šķist fakts, ka no radošās komandas četriem cilvēkiem trīs ir latvieši - proti, režisors Valters Sīlis, dramaturgs Jānis Balodis un scenogrāfe Ieva Kauliņa.

"Izbrīns, ka latvieši veido izrādi par lietuviešiem tik nacionāli svarīgu tēmu, izskanēja," stāsta iestudējuma režisors Valters Sīlis un turpina: "Tās bija lietas, jā, kuras ik pa brīžam tu dzirdi no kāda - kāpēc viņi to aiztiek? Un tajā pašā laikā - kurš tad cits? Šie cilvēki to darīs ar mūsu vēsturi."

Pirms vēl izrāde iestudēta, tā saņēma daudz kritikas, galvenokārt par izrādes veidotāju vecumu. Proti, barikāžu laikā viņi bija tikai bērni, un tāpēc viņi nespējot iedomāties, kā bijis tai laikā. Šai kritikai viena no aktrisēm savā monologā atbild šādi:

"Aktiera profesija ir dīvaina. Katru izrādi, cik spējam, mēs cenšamies izprast darbojošos tēlus, kā arī apstākļus, kādos viņi nokļuvuši, kaut arī neesam piedzīvojuši neko tamlīdzīgu. Manas radošās karjeras laikā man bijuši 23 vīri, 10 dažādi bērni, piecas reizes esmu paguvusi jau nomirt un vienreiz arī nogalināt. Tas tā par izpratni."

Lai parādītu notikumus, kas risinājās pie Viļņas televīzijas torņa, pirms to centās ieņemt padomju karavīri un tanki, izrādes veidotāji izmantoja fragmentus no aculiecinieku atstāstiem:

"Bruņojusies ar kafiju un tēju pildītiem termosiem, es devos uz televīzijas torni."
"Ap torni bija daudz cilvēku, un skvēra vidū tika veidoti ugunskuri."
-"Jo īpaši daudz bija jauniešu. Viņi dziedāja lietuviešu dziesmas."
"Viņi dziedāja dziesmas, par kurām bijām pārliecināti - viņi nezina. Bet izrādījās - viņi zināja.

"Es iesāku sarunu ar vīru no Alītas. Šī viņam bija otrā nakts šeit, un viņš izskatījās tiešām noguris. Prātā uzzibsnīja doma: 'Kad došos mājās, man jāuzaicina viņš palikt pa nakti.' Iepriekš man nekas tāds nebūtu ienācis prātā."

"Cilvēki dziedāja un dejoja pie torņa līdz pusdiviem naktī. Tad atskanēja sirēna." -"Pēc vieniem naktī paklīda baumas, ka pie televīzijas torņa notiek kaut kas slikts. Es steigšus ielēcu mašīnā un aizšāvos torņa virzienā."

"Mēs pārlēcām pāri žogam un attapāmies tieši pie torņa. Mēs nostājamies pirmajā rindā. Es redzēju, kā no Lazdiņjas puses tuvojas bruņutransportieri."

"Cilvēki stāvēja plecu pie pleca apkārt visam televīzijas tornim."
"Tankiem pretī stājās cilvēku tūkstoši."
"Kad cilvēkiem palika no tiesas bail, viņi sāka skandēt: 'Lietuva! Lietuva!'"

"Tas nav unikāls gadījums; ir noteiktas shēmas, kā darbojas pūlis," stāsta Valters Sīlis un turpina domu: "Kad tu sajūti briesmas, tu nebēdz. Īstenībā cilvēki nāk vēl vairāk, jo viņi tā kā muskusvērši tad, kad viņi sastājas kopā pret vilkiem… jo viens pret vilku neko neizdarīsi, tad visi kopā cer izdarīt."

Pēc emocionālajiem barikāžu atstāstiem izrādē sekoja deva racionālisma, tas ir, iepriekšaprakstītie notikumi tika analizēti, atsaucoties uz franču filozofa Gustava le Bona grāmatu „Pūļa psiholoģija".

"Vispārsteidzošākā īpatnība, kas novērojama pūli, ir šāda: Lai kādi indivīdi to veidotu, lai kāds būtu vai nebūtu viņu dzīves veids, nodarbošanās, raksturs, intelekta līmenis - fakts, ka viņi ir transformējušies pūli, liek viņiem justies, domāt un rīkoties gaužām atšķirīgi no tā, kā viņi justos, domātu un rīkotos, ja atrastos šķirti.

Noskaņojums un uzvedība pūli ir lipīga - lipīga līdz tādai pakāpei, ka indivīds, daudz nedomājot, ziedos viņa personiskās intereses kolektīvajām."

Iestudējuma dramaturgs Jānis Balodis uzskata, ka uzlūkot tik emocionālus notikumus tik racionāli nemazina šo notikumu nozīmi. 

"Tas jau nepadara to mazāk vērtīgu, ka tu saproti kaut kādus tur mehānismus, kādi ir, jo tik un tā tas neatņem to, ka tu pieņem to lēmumu. Labi, tu jūties drošāk to daudzo cilvēku pūlī. Tāpat tu esi pieņēmis lēmumu atnākt uz turieni. Labi, var teikt, ka tajā brīdī ir gaisā, ka jāiet - visi saka, ka jāiet. Bet tik un tā ir stāsti, kur cilvēki izdarīja izvēli neiet, palikt mājās," pavēstīja Jānis Balodis.

Izrādē pievēršas arī Krievijas propagandai par Lietuvu, jo īpaši pērn pārraidītajam Pirmā Baltijas kanāla raidījumam „Cilvēks un likums", kurā pausta nicinoša attieksme pret 91. gada 13. janvāra traģiskajiem notikumiem. Par to stāsta iestudējuma dramaturģe Goda Dapšite.

"Kad tu saņem propagandu, kas ir ļoti sāpinoši tavai nācijai, tu paliec dusmīgs. Un ainas, kuras tu minēji, ir radušās no šīm dusmām. Tad nolēmām - taisām paši savu propagandu, ja viņi tā var darīt ar mums sāpinošu tēmu. Un patiesībā mēs arī balstījāmies uz faktiem. Taču propaganda ir tāda, kāda tā vienmēr ir. Tā ir vienpusēja interpretācija. To arī mēs izdarījām," stāsta Goda Dapšite.

Izrādes veidotāji savā atbildes propagandā vēršas pret Padomju Savienību. Vienā no ainām viņi izspēlē jautājumu viktorīnu par Sarkano armiju. Tiek izteikts apgalvojums, un skatītājam jāatbild, vai tas atbilst patiesībai vai nē.

"Pirmais jautājums: Vai tiesa, ka, atbrīvojot Mazūrijas apgabalu Polijā, Sarkanās armijas izvarošanu dēļ 30% sieviešu inficējās ar seksuāli transmisīvām slimībām."

"Apgalvojums nepareizs. Patiesībā tika inficētas līdz pat 50% sieviešu."

"Nākamais jautājums: Vai tiesa, ka Vācijas pilsētas Troienbricenas iedzīvotājiem tika pavēlēts apbedīt 100 citus, Sarkanās armijas nogalinātus, Troienbricena iedzīvotājus?"

"Nepareizi. Nogalinātos beidza uzskaitīt pēc 721 apbedītā."

"Pēdējais jautājums: Vai tiesa, ka tu riskē ar smagiem naudas sodiem un ieslodzījumu, ja uzdrīksties kritizēt Sarkano armiju Krievijā?" Atbilde: "Vēl nav piepildījies, bet Irīna Jarovaja no partijas "Vienotā Krievija" tā vēlētos."

Pēc propagandas ainām par Padomju Savienību viens no aktieriem atklāj, ka viņam ir krievu izcelsme. Sākuma viņu saucis Mihails, bet, lai pielāgotos lietuviešiem, viņš nomainījis vārdu uz Mariuss.

Pārējie aktieri tāpēc apvaino viņu par nebūšanu īstam lietuvietim un apņemas noskaidrot, vai Mariusa vēl glabājas krievu gars. Vispirms viņi viņam iedod iedzert minerālūdeni "Vytautas", ko Mariuss - izspļauj ārā.

Tālāk viņi aplej Mariusu ar vēl īstenāku lietuviešu minerālūdeni - Neptunas -, un tas Mariusā atbrīvo viņā mītošo krievu.

Tad pārējie aktieri sāk dejot apkārt Mariusam lietuviešu tautas dejas, dziedot lietuviešu tautas dziesmas. Tā tas turpinās, līdz eksorcisms ir pabeigts. 

Tā ir ironizēšana par dažu lietuviešu, īpaši nacionālistu, attieksmi pret krieviem. Ja gribi, sapratīsi. Ja nē, tad nē.

Režisors Valters Sīlis savās izrādes nebaidās būt provokatīvs.

"Man vienmēr ir svarīgi, ka tu kaut ko dari, ka ir tā sajūta, ka ir par traku. Nu, ka tā jau nevar. Ja tu neaizej tajā zonā, kur 'Ak, dievs! Tā jau nevar!' vai 'Tas jau pāriet pāri gaumes līmenim!', tad tu esi uztaisījis ļoti pieklājīgu lietu, un tas dažreiz ir daudz bīstamāk," uzskata Valters Sīlis.

Iestudējuma dramaturģe Goda Dapšite stāsta, ka izrāde saņēma ļoti dalītu kritiķu vērtējumu.

"No vienas puses daži žurnālisti un kritiķi vainoja, ka mēs uzjautrināmies par traģiskiem notikumiem, un no otras puses citi kritiķi teica, ka mēs uzdrīkstējāmies par maz. Un, godīgi sakot, šī pretrunīgā kritika… zināt, es par to esmu priecīga, jo tas nozīmē, ka ir lietas, par kurām diskutēt, un viedokļi nav vienpusēji, kas noteikti ir labi," sacīja dramaturģe Goda Dapšite.

Pēdējā aina risinās agrā 13.janvāra rītā, kad barikādes bija teju beigušās. Pie ugunskura stāv septiņi barikāžu dalībnieki un dzied lietuviešu tautasdziesmu.

Barikāžu dalībnieki savā starpā pārrunā un iztēlojas Lietuvas nākotni. Kāds saka, ka korupcija pazudīs, jo tagad cilvēki strādās savas, nevis kādas cits valsts labā. Kurš gan vēlēsies apkrāpt pats savu nāciju? Kāds cits saka, ka NATO pārtrauks pastāvēt, jo aukstais karš kā nekā ir beidzies. Kāds cits saka, ka beidzot cilvēki varēs mīlēt neatkarīgi no dzimuma. Pārējie vaicā, vai starp mums ir tādi, kas mīl sava dzimuma pārstāvjus. Iestājas klusums.

Tas bija arī viens no izrādes centrālajiem jautājumiem: Kādu Lietuvu cilvēki iztēlojās barikāžu laikā un kāda Lietuva iznākusi tagad?

"Jautājums, kuram mēs pieskaramies izrādē, ir - par kādu Lietuvu cilvēki cīnījās. Bija trīs miljoni dažādu sapņu, kādai jābūt Lietuvai. Ir neiespējami vienai valstij piepildīt visus no tiem vienlaicīgi. Nebija tāda viena Lietuva, par kuru cilvēki iestājās, un katrs sapņoja par savu sapņu zemi," sacīja Goda Dapšite.

Brīvība, ko izcīnīja lietuvieši, kā arī mēs un igauņi, mūs ļoti izmainījusi," stāsta dramaturgs Jānis Balodis. Ja kādreiz mēs savās nelaimēs varējām vairāk vainot citus, tad tagad mums atliek vairāk vainot pašiem sevi."

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti