Sadaļas Sadaļas

Pa ceļam ar Klasiku

Artis Sīmanis: Prieks, ka aug jaunā saksofonistu paaudze un ir daudz labu pedagogu

Pa ceļam ar Klasiku

Rolands Kronlaks: Latvijas laikmetīgā mūzika nekad nav bijusi tik raiba un dažāda kā tagad

Deja ar žurnālu. Iznācis filosofijas žurnāls "Tvērums"

Tas nav elitārs «kults». Jaunie domātāji šķīdina pieņēmumus par filozofiju

Februārī jaunizdotais filozofijas žurnāls “Tvērums” ir deviņu filozofijas studijās satikušos domubiedru un jaunās mākslinieces Adelīnas Kalniņas projekts. Žurnāls veidots ar mērķi dot vārdu jaunajiem filozofiem, lasāmvielu interesentiem un “šķīdināt pieņēmumu par filozofiju kā slēgtu, elitāru lauku”, LR3 “Klasika” raidījumā “Pa ceļam ar Klasiku” to raksturoja žurnāla galvenais redaktors Toms Babincevs. Žurnāla pirmais numurs veltīts tēmai “Estētika”, bet žurnāla vizualitāte balstīta Marka Danielevska vizuālās dekonstrukcijas paņēmienos. 

"Klusumu, šeit notiek...'' –  ko šis sauklis nozīmē jums un žurnālam “Tvērums”?

Toms Babincevs: Domāšana ir tas, kas notiek klusumā un stājā, nevis rosīgumā, kad tu esi nodarbināts ar visvisādām dzīves nepieciešamībām.

Domāšana paredz mieru.

Adelīna Kalniņa: Es domāju, ka “Tvērums” arī tāpēc, ka tu to nevari lasīt steigā – gan teksta izvietojuma dēļ, gan tekstu pašu dēļ. Man liekas, to nevar izdarīt ātri, tev jāatvēl mirklis, tiešām jākoncentrējas.

Pastāstiet par “Tvēruma” galveno ideju – kāds ir tā mērķis?

Toms Babincevs: Atbildes ir vairākas. Man pašam visvairāk ir gribējies dot vārdu vai taustāmi, koherenti apvienot to, kas ir filozofijas vide – tieši šī jaunā filozofijas paaudze. Kas ir tās domas, pētījumi, analīzes ceļi, ko mēs veicam. Pirms “Tvēruma” šī vide ir bijusi ļoti izplūdusi, lielākoties tāds draugu bars, kopīgas ballītes, sarunu vakari, kafijas dzeršanas.

Adelīna Kalniņa: Ļoti svarīgi ir pieminēt šīs kafijas dzeršanas, jo, man liekas, tas bija viens no impulsiem, kāpēc bija jārodas “Tvērumam”. Tā kā es esmu ārpus šī filozofu aplīša (vismaz kādreiz man tā likās), novēroju, ka viņiem ļoti patīk ceturtdienu vai trešdienu rītos vienoties kopīgā kafijas dzeršanā pie kāda: tad viņi uztaisa savas kanniņas ar kafijām un sēž ap galdu un kaut ko runā. Vienreiz biju tur uz vietas un jutos nedaudz neveikli, jo man bija bail – likās, ka tas, kas tur notiek, ir sava veida kults. Tad man kaut kā tas viss “saslēdzās”: īstenībā viņiem vienkārši nav vietas, kur izteikties. Jaunajiem filozofiem ir tā sava vide, protams, bet viņi ar to netiek nekur tālāk, jo, man liekas, visiem ir lielas bailes no filozofijas.

Toms Babincevs: Filozofi paši jau gadsimtu gaitā ir kultivējuši to uzskatu par sevi kā noslēgtu un nevienam nepieejamu apli. Varbūt tam tā nav jābūt. Lai nu kā, tās kafijas dzeršanas vienmēr bija ļoti sāpīgas, jo nekad nepietika krēslu – par to es vienmēr esmu ļoti, ļoti uztraucies. Cerams, ka tagad visiem būs dots vārds. Bet, protams, “Tvēruma” mērķis ir vispār pašiem apjēgt, kas tad mēs esam, kas ir jaunie filozofi. Otrkārt – šķīdināt to pieņēmumu par filozofiju kā slēgtu, elitāru lauku.

Adelīna Kalniņa: Un dot iespēju izteikties jaunajiem, jo, man liekas, tā ir viena no lielajām problēmām šobrīd. Viņi izstudēja to, ko viņi vēlas un kas viņiem patīk, bet nav vietas, kur izteikties – viņi paliek tikai savā aplī. Viņi ir tik brīnišķīgi iemācījušies tikt galā ar tekstiem, viņiem ir savs viedoklis – man tas liekas tik fantastiski! Protams, viņi spēj izteikties ļoti sarežģīti, bet, ja pacenšas, viņiem sanāk īpaši daiļi arī vienkāršā veidā un saprotami to visu pasniegt.

Toms Babincevs: Es gan gribu piebilst, ka nav jau gluži tā, ka nav, kur izteikties. Ir, protams, kultūras, literatūras, mākslas portāli, bet visbiežāk filozofi, cik es esmu redzējis, tur parādās ne gluži kā filozofi, bet ļoti bieži kā mākslas kritiķi, kā dažādu aktualitāšu komentētāji. Tur filozofija parādās, bet visbiežāk tā nav primāra šajos rakstos. Man ir ļoti interesanti redzēt, kā būs –

te nu mēs esam ar uzstādījumu, ka būsim filozofi kā filozofi, nevis filozofi kā mākslas kritiķi, dzejnieki, prozas autori.

Kāpēc parādās jēdziens “estētika”?

Adelīna Kalniņa: Šeit būtu aktuāli minēt, ka žurnāls iznāks četrreiz gadā – katrā gadalaikā viens, un mēs nolēmām, ka katram žurnālam būs sava tēma. Pirmā numura tēma ir estētika.

Kā jūs nonācāt līdz šai tēmai?

Toms Babincevs: Pirmkārt – galerijas un muzeji ir ciet, tas vismaz dažus no mums ļoti sāpina. Bet man šķiet, ka to noteicoši ir ietekmējis tas, ka lielākā daļa “Tvēruma” komandas raksta par estētikas teorijām vai dažādām problēmām. Tas tomēr ir kaut kas mums ierasts, kaut kas tāds, kurā lielākā daļa no mums jau ir praktizējušies ne tikai akadēmiskos nolūkos, bet arī savos izgājienos publicistikā. Mums ir viena dzejniece, vēl mums ir viena prozas autore, mums ir Adelīna – mēs jau vairāk vai mazāk nākam kaut kādā ziņā no mākslas pasaules, esam ar to savijušies. Tā ir parocīga tēma, caur kuru sevi pieteikt, jo tajā mēs arī varam sevi ļoti labi parādīt, nebaidoties, ka varbūt kaut kur notrāpīsim greizi. Tādēļ arī man ir viegli būt pārliecinātam par žurnāla saturu –

man šķiet, ka mēs esam uzrakstījuši ļoti, ļoti jēdzīgas lietas.

Adelīna Kalniņa: Mums būs vēl autori – katram nākamajam numuram tiks izziņots konkurss par attiecīgo tēmu, kur katrs gribētājs varēs iesūtīt savus darbus, un mēs ar katru numuru arvien vairāk uzņemsim jaunos autorus. Pašlaik uz nākamo mums ir plāns pieņemt divus, bet ar katru nākamo mēs jau paplašināsim šo loku, un arī visi no šiem autoriem, kas ir pirmajā numurā, nerakstīs katrā numurā, tas būs atkarībā no viņu vēlmēm un no tā, cik daudz mums būs šo rakstīt gribētāju. Konkursu otrajam “Tvēruma” numuram mēs izziņosim 5. martā.

Toms Babincevs: Tēma vēl tiks precizēta, bet tā būs brīnišķīga!

Tvēruma vizuālā identitāte iedvesmu smeļas Marka Danielevska vizuālās dekonstrukcijas paņēmienos – šis nav klasisks sleju izdevums. Uz ko lasītājam ir jābūt gatavam, kad viņš paņem rokās “Tvērumu”?

Adelīna Kalniņa: Šo veidot bija ļoti jautri,

mans mērķis bija visu laiku arī dzīt lasītāju nelielā izmisumā par to, ka visu laiku mainās virziens, kā lasīt.

Bet reizē, man liekas, tas ir nenormāli atsvaidzinoši, it sevišķi lasot garus, filozofiskus tekstus – mainīt šo klasisko viena “blāķa” lietu uz kaut ko citu.

Tas, kā es nonācu līdz tam, ka vispār veidot kaut ko šādu: sapratu, ka negribu nekāda veida ilustrācijas, negribu domāt par kaut kādām bildēm, zīmējumiem, tas man liekas jau pārāk bijis, un es sapratu, ka man kaut kas jādara ar tekstu. Un tad kaut kā Sofija (Sofija Anna Kozlova, viena no žurnāla redaktorēm – red.) pēkšņi saka: “Es tikko izlasīju šitādu grāmatu, es tev atsūtīšu”, un tad beigās es arī šo grāmatu dabūju Ziemassvētkos no Toma – es viņu šķirstīju un sapratu, ka jā, gribu šo darīt. Es gan esmu nedaudz vairāk pārcentusies nekā autors minētajā grāmatā, bet tas ir tas, kas man visvairāk patīk. Esmu ļoti bieži saskārusies ar to, ka lasu un manas domas “aizpeld” pilnīgi kaut kur citur, es nevaru nokoncentrēties uz konkrēto lietu, jo tur vienkārši ir garas rindas, melns uz balta; ar laiku tas šausmīgi apnīk, un tu pazūdi tajā tekstā. Tas, ko es gribēju:

kad lasītājs sāk “peldēt” prom, viņu “atsitīs” atpakaļ tas, ka pēkšņi rindiņa ir pazudusi. Tu viņu mēģini atrast, kur viņa ir palikusi, atrodi – un atkal esi atpakaļ tai domā.

Ļoti gribēju dot tam tekstam kaut kādu telpu un ieelpu, lai vienā lapā visu laiku nav ļoti daudz teksta. Man bija svarīgi, ka lasītājs tā kā nedaudz atžirgst pēc kāda grūtāka posma un vairāk iedziļinās.

Dažreiz lasītājam būs jālasa tādi teksti, kas ir kā aplis. Daži teksti būs tādi, kur viens teikums aiziet diagonāli uz augšu, nākamais teikums – diagonāli uz leju. Tad pēkšņi pa kreisi, pa labi, uz augšu, uz leju un tamlīdzīgi.

Es žurnālu izlasīju no vāka līdz vākam bez apstājas. Varētu domāt, vai var izturēt tik ilgi tik ļoti dažādus tekstus, bet man tas šajā gadījumā bija pats foršākais: izgāju cauri ceļojumam, uzzināju ļoti daudz jaunas informācijas, bet tajā brīdī, kad lasīju, tas domu lidojums ikkatrā tekstā bija ļoti brīvs. Tikai pēc tam es sapratu, cik ļoti daudz informācijas esmu ieguvusi. Vai arī tāds bija jūsu mērķis?

Toms Babincevs: Jā, es teiktu, ka tur ir arī laba tiesa informatīvās vērtības, bet – kas tad ir filozofija? Daži mēdz teikt, ka tā ir pasaule, apgriezta kājām gaisā. Vai – filozofija sākas tur, kur veselais saprāts beidzas. Tādā ziņā es ceru uz to prāta eksploziju un arī ceru, ka pasaule pēc tam rādīsies citāda.

Vismaz daļēji filozofiju var skaidrot ar to, ka tā uzstāda problēmas, pēc iespējas labāk formulē jautājumus un atklāj to, kas šķita pašsaprotams, pavisam jaunā gaismā.

Vēl es gribēju papildināt par iepriekšējo – viena no manām lielākajām cerībām ir redzēt kādreiz kādu cilvēku parkā uz soliņa, kurš lasa “Tvērumu”.

Adelīna Kalniņa: Bet apgrieztu otrādāk!

Toms Babincevs: Jā, es iztēlojos, ka tur būs tāda vingrošana...

Adelīna Kalniņa: Deja ar žurnālu.

Toms Babincevs: Vēl man liekas, ka vizuālās identitātes idejiskais satvars tik tiešām ir meklējams atbildē uz jautājumu, kas ir filozofija, jo tā samežģī pasauli, pārstrukturē pasauli, tā dod tev jaunus vārdus vai liek pārdomāt tos vārdus, ar kuriem tu esi pieradis runāt. Man šķiet, ka līdzīgas lietas notiek tekstu vizuālajā uztverē. “Tvērumā” tu daļēji “pārmācies” lasīt. Man liekas, ka vizuālā identitāte ļoti sabalsojas ar mūsu šo filozofisko uzstādījumu.

Lasot šos vizuāli dekonstruētos rakstus, vienā brīdī es jutu, ka sāk nogurt acis. Taču tieši tajā brīdī es atšķīru nākamo lapaspusi, un tur atkal bija šīs klasiskās slejas. Tas nozīmē, ka jūs esat padomājuši arī par cilvēka noguruma stāvokļiem, par psiholoģisko aspektu.

Adelīna Kalniņa: Jā, es šo visu balstīju uz kaut kādu savu pieredzi, lasot filozofiskus vai sarežģītākus tekstus kā tādus. Es centos iejusties lasītāja ādā un sekot līdzi, kas būtu tas mirklis, kad iedot atelpas brīdi vai kad vairāk sarežģīt. Tiešām centos piedomāt, bet īstenībā daudz kas ar laiku aizgāja pašplūsmā, es lasu – ā, nē, bet es trāpīju pareizajā mirklī! Tas jau iestrādājās ļoti raiti, dabiski, nebija tik ilgi jāsēž pie katra raksta – sākumā es pie katra teksta vadīju kādas trīs stundas tikai tādēļ, ka centos pareizi izkārtot, mēģināju, izdzēsu un taisīju par jaunu. Tas viss reizē bija tik ļoti emocionāli.

“Tvērumains” veltījums un vēlējums radioklausītājiem...

Toms Babincevs: “Tvērums” garantēs aktīvāku dzīvesveidu gan ķermeniskā, gan mentālā ziņā. To tad arī novēlu visiem klausītājiem un potenciālajiem lasītājiem!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt