Otrdien JVLMA Ērģeļzālē norisinājās Kaspara Ādamsona Teorētiskā pētījuma "Diriģenta darba specifika simfoniskās un skatuves mūzikas žanros: galvenie principi un to īstenojums trīs skaņdarbu iestudējumos" aizstāvēšana. Doktoranta Mākslinieciskā projekta vadītājs ir Asoc. prof. Mārtiņš Ozoliņš, bet teorētiskā pētījuma vadītāja – Asoc. prof. Ph.D Baiba Jaunslaviete.
"Es pieļauju un ceru, ka šis darbs varētu būt interesanta lasāmviela ne tikai maniem kolēģiem diriģentiem, bet arī citu specialitāšu mūziķiem un varbūt pat ar mūziku un diriģēšanu vispār nesaistītiem cilvēkiem, lai vienkārši uzzinātu, kas tad īsti notiek tajā diriģenta ikdienā, par ko viņš vai viņa domā katru dienu," stāstīja Ādamsons.
Diriģents norādīja, ka viņa doktorantūras studiju mērķis bijis caur pašizziņu un daudzu nozīmīgu avotu izpēti dziļāk izprast simfoniskās mūzikas, baleta un operas diriģenta darba specifiku un sagatavot dažādu žanru darbu atskaņojumus – Anitras Tumševicas Kamersimfoniju "Turpinājums" (2021) JVLMA, Aleksandra Rodina baletu "Vijs. Šausmu naktis" (2023) Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) un Džuzepes Verdi operu "Dons Karloss", pie kuras LNOB iestudējuma diriģenta pults viņš debitējis 2024. gada 28. un 30. martā. Tā vienlaicīgi bija arī Ādamsona doktorantūras Mākslinieciskā jaunrades darba aizstāvēšana.
Ādamsons ir pirmais JVLMA apakšprogrammas "Mūzika un skatuves māksla" absolvents un profesionālā doktora grāda saņēmējs.
"Kā jau katrā dzīves posmā, kuram tu ej cauri, vienalga, vai tas būtu bakalaurs, maģistrs vai tagad arīdzan doktors, būtiskais jau noteikti ir tas ceļa posms un tās zināšanas, un tā bāze, kuru tu esi ieguvis šajā laikā. Varbūt ne tik daudz tas pats tituls," pauda Ādamsons.
Triju Latvijas Mākslas augstskolu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas, Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Kultūras akadēmijas kopīgā profesionālā doktora studiju programma mākslās "Mākslas" sāka darbu 2021. gada februārī.
"Ja es pareizi esmu sapratis no kolēģiem, tad īstenībā jau kopš 2000. gadu sākuma bija doma un ideja izveidot šādu te visu trīs mākslas augstskolu apvienoto, kopīgo doktora studiju programmu, profesionālo doktorantūru, kurā būtu iespēja māksliniekiem, tajā skaitā arī mūziķiem, apvienot divas lietas – mākslinieciskās jaunrades projektus un praktisko darbu ar teorētisko un pētniecisko pusi. Bija vajadzīgi 20 gadi, līdz tas 2021. gada sākumā tika palaists, tā teikt, un mēs varējām iesniegt dokumentus," stāstīja Ādamsons.
No mūzikas akadēmijas pirmajā gadā jaunajā programmā tika uzņemti trīs mūziķi – flautiste Ilze Urbāne, komponists Ēriks Ešenvalds un Ādamsons.
"Mēs trīs bijām tie pirmie, kurus uzņēma, kuri sāka šo ceļu, šo sešu semestru jeb trīs gadu studiju ceļu ar patiešām tādām ļoti aizraujošām un jēgpilnām studiju dienām. Visapjomīgākie un komplicētākie semestri bija otrais un trešais, kad citreiz tiešām tu no rīta sāki, un tikai vēlā vakarā tās studijas beidzās," stāstīja Ādamsons.
Sešiem semestriem noslēdzoties, tā sakrita, ka Ādamsons savu profesionālā doktora grādu paguva aizstāvēt pirmais, taču viņš nav plānojis to apzināti.
"Ir tiešām tāda neplānota publicitāte šim notikumam, bet tas patiešām ir liels notikums.
Es domāju, ka tas ir liels notikums man personīgi manā dzīvē, bet, protams, daudz lielāka loma ir tam, ka pēc manis tūliņās pat nāks nākamie. Ir nākamie iesaukumi pēc mums trijiem bijuši, un tūliņ ripos visas nākamās priekšaizstāvēšanas un aizstāvēšanas," pauda Ādamsons.
Ādamsons izteica cerību, ka arī citi viņa profesionālie kolēģi nenobīsies no studiju laika un ies šo ceļu, jo, viņaprāt, tas ir ļoti svarīgi gan mākslas akadēmiju prestižam, gan kopējā studiju līmeņa celšanai visās trijās mākslas augstskolās Latvijā.
"Noteikti jau vairākas profesijas ir tādas, bet diriģenta profesija visnotaļ, manuprāt, ir viena no tām, kurā tu sevi attīsti, sevi pilnveido, nu, es gribētu tomēr teikt, visa mūža garumā. Protams, ka tu sevi attīsti un pilnveido dažādos veidos, bet priekš manis noteikti tas visbūtiskākais ir praktiskais ikdienas darbs un ikdienas saskarsme ar orķestriem, koriem, reāliem mūziķiem," skaidroja Ādamsons.
2021. gada sākums bija pandēmija laiks, un tad šī saskarsme ar mūziķiem vismaz Ādamsona gadījumā nenotika praktiski vispār nemaz, jo nenotika ne koncerti, ne operas vai baleta izrādes, ne mēģinājumu process.
"Līdz ar to tā ikdiena, kas man bija bijusi it kā aktuāla un ierasta līdz tam brīdim, bija patiešām apstājusies gandrīz pilnībā. Tad likās, jā, ja reiz šādā laikā dzīvojam, tad jau pieņemam visas šīs aktuālās lietas, bet paskatāmies, varbūt, ja ne mēģinājumu un koncertu procesā, tad varbūt varam sevi attīstīt citā ceļā un citā virzienā," stāstīja Ādamsons.
Profesionālā doktorantūra līdz ar to izrādījās brīnišķīgs veids, kā attīstīt un pilnveidot savas zināšanas – arī tad, kad pandēmijas gadi jau bija cauri.
"Es esmu priecīgs, ka es šo ceļu esmu nogājis līdz galam. Šajā brīdī, protams, kad atkal ir atgriezušās visas ikdienas lietas un koncertu dzīve tādā pilnā apjomā un pilnā tempā, es esmu tiešām priecīgs ne tikai par to, ka tas ir veiksmīgi noslēdzies, bet arī par to, ka man tagad būs tiešām elementāri vairāk diennakts stundu, lai atkal pievērstos praktiskajai pusei," atzina Ādamsons.
