Baltijas Dejas platforma ir nozīmīgs, starptautisks, trīs Baltijas valstu kopīgi kūrēts notikums, kas iepazīstina ar jaunākajām Baltijas reģiona laikmetīgās dejas izrādēm un māksliniekiem. Baltijas Dejas platforma pamīšus notiek Igaunijā, Lietuvā un šogad pirmoreiz arī Latvijā.
Paredzēts, ka šoreiz no šī gada 9. līdz 11. februārim platforma Rīgā pulcēs vairāk nekā 100 viesus – dejas profesionāļus (kuratorus, producentus, kritiķus) ne tikai no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, bet arī 23 citām pasaules valstīm. Platformas norisē kopumā iesaistīti teju 100 Baltijas skatuves mākslinieku.
Lai gan lielākā daļa Baltijas Dejas platformas oficiālās programmas pasākumu ir pieejami tikai reģistrētiem viesiem un jau ir pilnībā rezervēti, vairākas izrādes, kas notiks H2O 6 kvartālā, ir iespēja redzēt arī plašākai sabiedrībai – 9. februārī pulksten 17.00 lietuviešu mākslinieku Dovida Strimaiša (Dovydas Strimaitis) laikmetīgās dejas izrādi "A Duet", 10. februārī pulksten 19.00 Lukasa Karveļa (Lukas Karvelis) izrādi "Yet Another Day in Paradise" un 11. februārī pulksten 18.00 Gretes Šmitaites (Grėtė Šmitaitė) izrādi "Cracks", kā arī pulksten 19.00, igauņu mākslinieču Hannas Kritenas Tangso (Hanna Kritten Tangsoo) un Sigridas Savi (Sigrid Savi) laikmetīgās dejas izrādi "Cowbody. Oh Wow, It’s You!."
Papildus oficiālajai Baltijas Dejas platformas programmai 8. un 12.februārī Rīgā būs skatāmas arī citas Latvijas dejotāju un horeogrāfu izrādes. Ar pilnu Baltijas Dejas platformas programmu var iepazīties tīmekļa vietnē balticdance.org.
Deja turpinās par spīti finansēm
Anna Marta Burve: Jūs esat minējusi, ka ļoti daudz kas dejā atkarīgs tīri no tehniskā aspekta, piemēram, cik ir telpu un tamlīdzīgi. Kā jūs raksturotu situāciju visās trīs Baltijas valstīs?
Inta Balode: Nu, mēs atkal esam tas nabadzīgais dēliņš vai meitiņa, droši vien, ka meitiņa, un mums vēl līdz nesenam brīdim partneri jautāja – jūs tiešām spēsiet sarīkot to platformu? Jo mums nav neviena tāda pilna laika algota darbinieka dejā, kas ar to varētu nodarboties. Mums nav bāzes telpas, kad zini, ka mums vajag varbūt četras zāles vai piecas, bet mums vismaz ir viena, kas mums ir tikai par pašizmaksu vai kaut kā tā. Mums nekā no tā nav. Tas, protams, ietekmē arī to, kādi ir darbi. Igauņiem un lietuviešiem tās organizācijas ir spēcīgākas. Viņiem ir četri pieci cilvēki ikdienā štatā. Viņiem ir sava telpa.
Mums tas viss ir milzu projekts tādā nosacīti nulles punktā, bet tomēr doma ir, ka katru reizi ["Baltijas dejas platforma"] jārīko citā valstī, un mēs esam trešie, tad nācās saņemties, cīnīties, meklēt iespējas un to darīt.
Tas ir par to pašu platformas rīkošanu, bet arī darbos, jā, nu cik ilgi tu vari pavadīt laiku tieši tajā zālē, kurā tu rādīsi to darbu, cik, teiksim, ir tās tehniskās iespējas? Mums vispār visā valstī tehniskai, fiziskai dejai ir viens piemērots grīdas segums, kurš ir nopirkts operai un ir operā. Citur nav. Mēs arī meklējām un lūdzām, vai varam to iznomāt – nevaram, jo ir repertuāra izrādes. Mēs nedabūjām no operas to grīdu, bet bija pāris darbi, kuru [mākslinieki] teica, ka bez tādas grīdas nevar dejot, – tas ir traumatiski. Mēs par to grīdu jau cīnāmies nez cik [ilgi]. Nu tad beigu beigās ir kaut kādi radoši risinājumi, kurus mūsu tehniskais direktors ir sūtījis, saskaņojis, un beigās, jā, dejos. Bet tā ir tāda bāzes lieta, un lietuviešiem, kuriem vēl ir sadarbības, kuri ar rietumvalstīm ir strādājuši kopā, viņiem tas ir pašsaprotami, ka tajā teātrī, kurā tu rādīsi to izrādi, ka tur nav betons vai kaut kādi naglaini dēļi, vai vēl kaut kas. Mums ir virkne tādu izaicinājumu, kas arī ietekmē to, kādus darbus tad [mākslinieki] rada. Vai tu vari radīt ko tādu, kā, piemēram, vienā konkrētajā izrādē, kur grīda bija obligāta vajadzība, kur viņi principā stundu lēkā? Pie mums, lai kāds izvēlētos radīt tādu izrādi, viņam ir jābūt tuvu pašnāvnieciskām tieksmēm. Kādreiz saka – ko tad jums tur vajag, vajag dejot parkos un tā tālāk. Protams, visu kaut ko var, bet, ja runājam par kvalitāti un izvēli, ka es varu izvēlēties – dejot zālē uz betona vai piemērotas grīdas, nu tad mums tās izvēles nav. Tādi mums tie apstākļi.
Tas ir tikai finansiālais aspekts vai te parādās kaut kas vēl?
Tas ir finansiāli, bet tas droši vien ir saistīts arī ar kaut kādu vēsturi un izpratni, un tradīcijām, jo pietiekoši ilgā laikā nav izdarīta tāda politiska izvēle, lai tas būtu. Mēs pirms pusgada iesniedzām iesniegumu Kultūras ministrijai, 16 tūkstošus maksātu mums tā grīda, un pēc tam tā būtu pieejama viesizrādēm un vēl daudz kam. Jā, tur būtu loģistikas jautājums, kurš to glabā, kurš par to ir atbildīgs, bet mēs varētu caur to nodrošināt, ka gan viesizrādēm, gan pašiem mums tā grīda ir, un tā nav nekāda kosmiska nauda, bet tas netiek un netiek darīts. Es piekrītu arī tam, ka netiek pietiekoši [par to runāts], jo mums nav to darbinieku, kas varētu darba laikā iet un lobēt, un iestāties par idejām. Visi strādā kaut kur citur, lai izdzīvotu, un, jā, prioritāras ir kādas citas nozares.
Tas nav par to, ka kopumā nav naudas, bet dejai, protams, katastrofāli nav naudas, un turklāt tādām tiešām bāzes lietām, kas mūs padara bēdīgus.
Katru reizi sanāk tā, ka mums ir jākaunas par to, kā mēs izskatāmies kaimiņvalstu kontekstā, ne jau lēmumu pieņēmējiem konkrētajā brīdī. Gribas jau to labāko arī ne no kā izdarīt, un šobrīd arī vienkārši fantastiska komanda strādā ar to, kas ir, un, jā, to viesu ir vairāk pieteikušies nekā iepriekš, un var jau būt, ka viss būs izcili un labāk nekā visās iepriekšējās reizēs. Tas liecina par interesi un par to, ka mums ir potenciāls. Ja uz Rīgu ir gatavi braukt vairāk un lielāki vārdi nekā iepriekš, tas ir arī tāpēc, ka tas ir tāds baltais plankums iepriekš bijis, – viņi vienkārši nezina ne to, kas te ir, ne to, kas notiek. Tā ka mēs to varam izmantot, bet tas ir par to, ka pašreizajā brīdī [nepieciešams] arī investēt un uzsēsties uz tā viļņa, un turpināt.
Vai jūs varētu nedaudz ieskicēt priekšnesumus šajā festivālā? Ko apmeklētāji var sagaidīt?
Viens darbs, kurš ir skatāms, uz kuru arī ir nopērkams ierobežots skaits biļešu, saucas "Duets" – "A Duet", un tas ir Dovids Strimaitis (Dovydas Strimaitis) no Lietuvas. Tajā kustību materiāls, bāze ir izteikti ņemts no klasiskās dejas. Viņš pats ir arī dejojis, ir apmācīts un virtuozs baleta tehnikā. Man liekas, ka tajā aprakstā ir diezgan labi raksturots par to [darbu], ka mūsdienu cilvēka domāšana, esamība un pasaules uztvere ir dialogā ar klasiskās dejas fizisko tehniku. Kā tas viens pretojas otram, kā tas ir, to dejot, un kā tas savstarpēji mijiedarbojas – ar to tas ir interesants darbs. Tā ir vispār vēl viena tēma, kas kādreiz aktualizējas, jo ir cilvēki, kas uzskatīs, ka baletā estētika nav nodalāma no tehnikas, ka, ja es izpildu to vai to, tad es to daru princešu tērpā. Es pārspīlēju, bet ir [mākslinieki], kas vēl aizvien ir tajā pusē.
Tā otra puse ir atkal tāda, ka, jā, tā ir kaut kādā konkrētā vēsturiskā posmā radusies tehnika, kura ir visādi mainījusies un tam, ko mēs redzam tagad, vairs nav nekā kopīga ar pirmsākumiem, bet ir ļoti interesanti to izmantot un ar to strādāt, un mēs varam arī ar šo tehniku vēstīt kaut ko ārkārtīgi aktuālu un mūsdienīgu ne tikai, teiksim, tajā senajā ietvarā. Galu galā, kad pirmo reizi izrādīja "Gulbju ezeru", to izsvilpa, un nekas tur nebija, bet ir kaut kādi veidi, kā kaut kas dzīvo tālāk un mainās. Ja skatāmies bildes, kādas izskatījās balerīnas 20. gadsimta sākumā un tagad, tur ir milzu pārmaiņas. Tas, ka nekas nemainās, ir ilūzija. Vienlaikus, protams, tas, kas ir ārkārtīgi interesanti par to klasiku un ko es arī jūtu, ka vienai daļai mākslinieku ir vēlme darīt maksimāli precīzi tiešām tajā senajā formā. Ja tu vari dabūt to muzejisko, to pārpasaulīgo, to ārpus laika esošo, kad es neredzu tur nekādus mūsdienu cilvēkus, tad man neinteresē, ka tagad tu vari pacelt to kāju līdz ausīm – ja tajā estētikā ir tie 45 grādi, tad tieši tas ir brīnišķīgais oriģināla versijā. Ne velti droši vien Francijas kultūrpolitikā balets ir pie kultūras mantojuma, un deja ir dejas nozarē. Tas tiek nošķirts – lietas, kas ir par saglabāšanu, un lietas, kas ir par formas un žanra attīstību un meklējumu. Tāpēc man liekas ir svarīgi, lai tās lietas pastāv abas, lai neķēmojas viens par otru un otrais par pirmo.
Tad mums ir tā izvēle, jo mēs taču visi kādreiz gribam gan ātro ēdienu, gan augsto virtuvi, un skatāmies gan seriālus, gan gribam grimt mākslā, kas ir darbs.
Mums visiem ir skaidrs, ka zinātnē, tajās eksaktajās, nopietnajās zinātnēs, eksperimenti ir ļoti svarīgi, ka bez eksperimenta mums nekā nebūs, bet kultūrā un mākslā mums kaut kā ļoti bieži to negribas. Tad tajā recenzijā raksta – tas jau bija tāds eksperiments. Nu, super! Piecas zvaigznes, ja tas tiešām bija eksperiments! Kā tad citādi tu vari kaut ko izpētīt un radīt, un atrast?
