Viņa uzsvēra, ka Latvijas klasikai un kino mantojumam ir jābūt valsts pārvaldībā, jo tikai tā var atbildēt, kas ar šo mantojumu notiks, kā tas tiks restaurēts, popularizēts un integrēts izglītības sistēmām.
„Ja filmas ir uzņēmuma īpašums, tad mēs neviens nevaram pateikt, kas ar šīm filmām notiks un var notikt. Latvijas valsts zaudē milzīgu kultūras mantojuma daļu, un mēs atkal esam muļķa lomā, salīdzinot ar kaimiņiem igauņiem, kur Filmu institūts gadiem ilgi strādā ar šo mantojumu, to digitalizē un izplata. Mēs cīkstamies joprojām, kas tas ir un ko ar to darīt,” sacīja Rietuma.
Savukārt „Rīgas kinostudijas” valdes priekšsēdētājs Armands Liberts nepiekrita, ka tādējādi var zaudēt kultūras mantojumu, turklāt norādīja – autortiesības uz šīm filmām nevar pārdot, jo tās nav īpašuma objekts.
„Jau kopš 2007.gada mēs esam vērsušies Kultūras ministrijā ar priekšlikumu šīs filmas padarīt pieejamas publiski, bez maksas izvietojot uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas serveriem, bez maksas izrādot nekomerciālos pasākumos,” skaidroja Liberts.
Rietuma arī pauda bažas par filmu nākotni, ja „Rīgas kinostudija” beidz eksistēt, uz ko Liberts atbildēja – ja uzņēmums tiek likvidēts, autortiesības pāriet valstij.
Latvijas Kinematogrāfistu savienības valdes locekle Ieva Romanova uzsvēra, ka izveidojusies situācija raksturo visu aizvadītos neatkarības gadus – „valsts attieksmi pret kino nozari, ka filmas ir pašas par sevi, ka tās top pašas par sevi, izrādās un atjaunojas pašas par sevi. Valsts nav izrādījusi pietiekamas rūpes par tām.”
Viņa arī klāstīja, ka autortiesību jautājums juridiski ir saputrots, jo mēs tagad dzīvojam citādākā tiesiskā sistēmā, salīdzinot ar padomju laikiem. Atšķiras terminoloģija un ir mainījusies autortiesību jēga. „Autora tiesībām ir jāpieder autoriem,” uzskata Romanova.
Savukārt LU lektors, autortiesību eksperts Mārcis Krūmiņš pauda, ka juristi ir nolikti vissliktākajā situācijā, jo lēmums jau deviņdesmitajos gados bija jāpieņem valdībai, bet tā to neizdarīja. „Vilciens faktiski jau ir aizgājis,” viņš piebilda.
Arī Rietuma piekrita, ka nav bijusi politiskā griba šo jautājumu risināt. „Netiek novērtēts šis audiovizuālais mantojums un tā patiesā vērtība, un deviņdesmitajos gados – juku laikos - tas nevienu neinteresēja,” sacīja kino centra direktore.
Uz raidījumu bija aicināts arī pārstāvis no Kultūras ministrijas, kas ir cēlusi prasību tiesā pret kinostudiju, taču, aizbildinoties ar brīvdienu, neviens darbinieks uz raidījumu neieradās. Kultūras ministrija gan publiski paudusi, ka tiesas spriedumu pārsūdzēs un turpinās pretendēt uz autortiesībām.
Jau vēstīts, ka Rīgas apgabaltiesa atcēlusi iepriekšējās tiesu instances spriedumu strīdā par mantiskajām autortiesībām "Rīgas kinostudijā" tapušajām 973 padomju filmām, kas uzņemtas laikā no 1964.gada līdz 1990.gada 4.maijam. Līdz ar to tiesa atzinusi „Rīgas kinostudijas” tiesības uz minētajām filmām.
Raidījums "100g kultūras. Diskusija" skatāms šeit!
