Sadaļas Sadaļas

Kāpēc dizains?

Aprites ekonomika un ilgtspējīga vide – kā īstenot dizainu vidē?

Kāpēc dizains?

Rīga pašu rokām - Sporta pils kopienas dārzi

Kultūras un sporta pasākumu dizains sociālās distancēšanās laikā

Nodeva jaunajam laikam. Kā vasarai gatavojas kultūras un sporta pasākumu rīkotāji?

Distancēšanās, izvairīšanās no pulcēšanās un citi drošības noteikumi joprojām ir spēkā. Bet – vai cilvēkiem, visu to ievērojot, tomēr ir iespējams dzirdēt mūzikas skaņas, klātienē izjust komandas garu sportojot vai pat kopīgi gavilējot dziesmu svētkos?

Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Kāpēc dizains?” kultūras un mākslas telpas “Hanzas perons” direktore Ieva Irbina, Rīgas maratona organizators Aigars Nords un arhitekts Austris Mailītis, stāsta, kā pasākumiem gatavojas to organizatori un kādi dizaina risinājumi palīdz to īstenot.

ĪSUMĀ:

  • “Hanzas perons” nākotni plāno pēc pērnā gada parauga.
  • Rīgas maratona rīkotāji seko starptautiskai praksei.
  • Mežaparka estrādes arhitekts: Dziesmu svētki var notikt, kopā sanākot arī 1000 dziedātājiem.
  • Pasākumu rīkotāji: Jāmeklē risinājumi, kā strādāt, nevis, kā ierobežot.

“Hanzas perons” nākotni plāno pēc pērnā gada parauga

Ieva Irbina

Pagājušā gadā Rīgas maratons aizritēja virtuāli, kultūrtelpa “Hanzas perons” aizsāka koncertsēriju “Koncerts pirmajā rindā”, kurā mākslinieki bija un arī šajā sezonā būs gatavi muzicēt mazākam cilvēku skaitam vairākos koncertos, un piesardzīgi tiek domāts arī par skolēnu dziesmu svētkiem šovasar.

““Hanzas perons” ir iekštelpas, un mēs labi saprotam to, ka iekštelpas aktuālas būs beidzamās, tāpēc arī plānojam aktivitātes ārpusē, pie “Hanzas perona”, labiekārtojot epidemioloģiski drošu vidi, kurā cilvēki var socializēties,” par to, kas sagaidāms no pasākumiem šovasar, stāsta Ieva Irbina. “Apjoms, kādā var socializēties, ir šobrīd tas ārkārtīgi lielais nezināmais jautājums, jo mēs šobrīd nevaram paredzēt, vai mēs varēsim turpināt pulcēties divās mājsaimniecībās, vai mēs varēsim sēdēt ārā, terasēs, vai mēs varēsim uz pasākumu sapulcēties 100 cilvēki un dzert šampanieti vai klausīties mūziku. Tāpēc tagad, domājot par to, kādā ietvarā vispār skatīties uz īstermiņu (kas būtu vasara) un uz vidēju termiņu (kas ir rudens), par tādu kā paraugu ņemu to, kur mēs bijām pagājušajā vasarā. Ir ārkārtīgi mainījies tas, ko priekš pasākumiem nozīmē īss termiņš, vidējs termiņš un ilgs termiņš, jo,

ja kādreiz īss termiņš mums normāli bija tā, ka ir jāsagatavo pasākums kādos sešos mēnešus, tagad mēs pasākumu gatavojam dažās nedēļās.

Sagatavojam viņu tik tālu, lai tanī brīdī, kad var kaut ko darīt, tu uzreiz esi gatavs darīt to minimālo apjomu. Pagaidām vēl ir grūti teikt, vai tas ietekmēs kvalitāti, vai nē – to mēs varēsim redzēt ar laika nobīdi.”

"Koncerts pirmajā rindā" "Hanzas peronā"

Ieva Irbina skaidro, ka ir dažāda tipa pasākumi – tādi, kuros cilvēku klātbūtne ir pasīva un cilvēku uzvedība ir paredzama (tādi Eiropā jau atzīti par zema riska pasākumiem), un ir tādi, kuros apmeklētāji ir aktīvāki un kustīgāki: “Mēs visus valstī esošos ierobežojumus attiecībā uz pasākumiem balstām tajā, ka cilvēku pūlis būs neprognozējams. Atceramies pagājušā gada rudeni, kad notika pasākumi, ievērojot distances: mēs reģistrējām apmeklētājus, viņiem bija jāvalkā sejas maskas, viņi sēdēja savās vietās, mēs zinājām, kur kurš cilvēks sēž. Ja mēs paskatāmies atpakaļ uz to periodu, tad

patiesībā tajā laikā bija tikai viens gadījums, kurā notika inficēšanās paplašinājums, kas bija Cēsīs un pat nebija no apmeklētājiem, bet no mākslinieciskā personāla.

Mēs skatāmies tā, lai minimizētu šos riskus, un tā ir mūsu galvenā izejas pozīcija. Es domāju, ka katrs rīkotājs un producents to dara.”

 “Programmu būvējam uz tā, lai šie ir nosacīti individuāli apmeklējumi,” Ieva Irbina iepazīstina ar šobrīd plānoto “Hanzas perona” programmu. Tiek plānoti pasākumi, kurus ir viegli transformēt un kuros mākslinieki ir gatavi būt fleksibli. “Savukārt par rudeni ir mazliet sarežģītāk: viss, kas, notiek iekštelpās, faktiski prasa lielākus finansiālos resursus. Mēs apbūvēsim diezgan lielu teritoriju, labiekārtosim māksliniecisko daļu, kas ir paredzēta, lai cilvēki var nākt, jebkurā laikā apstāties, sabildēties. Un tad, atkarībā no tā, kas mums būs ļauts: ja mums būs ļauts sēdēt ārā, terasē, tad mēs uzliksim galdiņus; ja mums būs ļauts satikties pasākumā, tad mēs ārā varam uzlikt teju 500 sēdvietas.”

Rīgas maratona rīkotāji seko starptautiskai praksei

Aigars Nords

Marta izskaņā tika atklāta reģistrācija Rīgas maratonam, kas šogad risināsies augusta beigās. “Ja visiem no televīzijas vai no foto palicis prātā imidžs, ka krastmalā sapulcējusies milzīga cilvēku masa vicinās ar rokām, apķeras, izpilda iesildīšanās vingrinājumus un tad dārdošas mūzikas pavadījumā tādā milzīgā “upē” dodas pilsētā – šis ir jāaizmirst,” skaidro Rīgas maratona organizators Aigars Nords. “Maratona startu, kādu patreiz esam viņu iedomājušies, mēs plānojam ļoti labā sadarbībā arī ar pasaules kolēģiem. Pasaulē jau ir pirmie precedenti: tikko bija Nagojas maratons ar ļoti labiem rezultātiem bez epidemioloģiskiem riskiem, savukārt Ņujorkā joprojām notiek pasākumi Centrālparkā, teiksim, “New York Road Runners”, kur dalībnieki reģistrējas uz konkrētu starta brīdi – tātad nav viens starts, bet ir katram individuāls starta laiks ar piecu sekunžu starpību. Arī mēs plānojam, ka masu starts nebūs, pie Brīvības pieminekļa būs perimetra zona, kurā var tikt iekšā tikai dalībnieki un arī

katrs nāk uz savu konkrētu starta laiku, tātad nekā cita startā nav, ko darīt – mēs parūpēsimies par to, ka viņš skatītājiem ir garlaicīgs un neinteresants.

Visus numurus dalībnieki saņem ar DPD kurjerpastu savās pastkastītēs, viņiem pirms maratona nav nepieciešama nekāda pulcēšanās, starts sākas pusastoņos no rīta, iet līdz pat pulksten trijiem vai četriem pēcpusdienā – un otrā dienā tieši tāpat. Pēc tam divu nedēļu garumā medaļu izsniegšana, kā mums bija pagājušajā gadā “Alfā”, vai arī šo medaļu saņem pa pastu. Tā ir nodeva jaunajam laikam.”

Rīgas maratona sociālās distancēšanās risinājums

"Sidraba birzs" Mežaparkā skan, kopā sanākot arī 1000 dziedātājiem

Austris Mailītis

Savukārt Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku rīkotāji domā, kā tos organizēt citādā formātā – konkrēti lēmumi par to, vai un kādos alternatīvos formātos varētu tikt rīkoti svētku pasākumi, tiks pieņemti maija beigās. Savas pārdomas par to ir vienam no Mežaparka estrādes pārbūves projekta autoriem, arhitektam Austrim Mailītim: “Pagājušā gada vasarā, kad tika pabeigta estrādes pārbūves otrā kārta, estrādē notika akustiskais mēģinājums, kurā sanāca kopā 1000 koristi. Tas ir tas skaits koristu, kas var nostāties Dziesmu svētku jaunās estrādes tribīnē, ievērojot divu metru distanci starp katru cilvēku.

Kordiriģenti un koristi bija pārsteigti, ka skan arī tas 1000 cilvēku koris, un skan tīri un skaisti, un daži teica: “sidrabaina” skaņa.

Es arī biju toreiz klāt un klausījos, nudien likās, ka šādi arī var notikt Dziesmu svētki. Ja var sanākt kopā 1000 dziedātāju, tas ir tā kā pirmajos Dziesmu svētkos, kad bija 1003 dziedātāji – tas gan toreiz notika Dziesmu svētku parkā, bet arī Mežaparkā var sanākt kopā un dziedāt, un svētki var notikt. Dziedātāji var arī stāvēt uz skatuves, kā tas katros Dziesmu svētkos ir noticis, un uz skatuves var būt vēl 500 dziedātāju, tātad vienā reizē var uzstāties 1500 koristi, liels koris, kas ir kaut kas unikāls – mums liekas varbūt pierasts, bet tas ir unikāli. Un skatītāju laukā varbūt nevajag izlikt krēslus – līdzīgi kā Tallinā – var sēdēt zālītē, var, protams, ko paklāt apakšā. Tajā laukā, ievērojot distanci, var sapulcēties 3500 skatītāji, varbūt pat vēl mazliet vairāk. Ja šādus svētkus rīkotu, piemēram, desmit dienas, tad varētu noskatīties tik daudz cilvēku, cik parasti noskatās lielo Dziesmu svētku noslēguma koncertu.”

Mežaparka Lielā estrāde pēc pirmajā kārtā īstenotajiem būvdarbiem. 2020. gada jūnijs.

Jāmeklē risinājumi, kā strādāt, nevis, kā ierobežot

Pasaulē tiek izmantoti dažādi risinājumi, kā šajā laikā organizēt kultūras pasākumus. Piemēram, Ņujorkas centrā var baudīt teātra izrādes, kurās aktieri uzstājās kuģa konteinerā, un cilvēki izklaidus, ievērojot distanci, sēž uz krēsliem turpat, Brodvejas ielās. “Eiropā ir ļoti daudz piemēru, arī Latvijā,” saka Ieva Irbina. “Mēs esam radoša nozare un varam izdomāt visvisādas lietas. Mēs velkam apļus parkos vai būvējam sastatņu vasaras peronu, lai radītu to patīkamo vidi, kurā cilvēki ne tikai vēlas uzturēties, bet arī jūtas labi un ērti un nejūtas ierobežoti.

Man šķiet, ka tas vides jautājums ir ļoti svarīgs, bet reizē mums ir jāsaprot, ka tādu risinājumu nav iespējams uztaisīt vienas dienas laikā.

Ja mums ir atļauja, ka no parītdienas var pulcēties 50 cilvēki, tad tas ir tas, kur mēs kā rīkotāji esam ierobežoti – mēs to nevarēsim uztaisīt vienas dienas laikā. Man liekas, ka mums ir jāmeklē risinājumi, kā mēs varam strādāt, nevis tikai kā ierobežot. Tas ir tieši tas pats, ko dara arī iekštelpu pasākumu rīkotāji – kā viņi izdomā visādas navigācijas un to, kā mēs te sēdēsim, un pa kurām durvīm ieiesim, un ka tik mēs nesaskrienamies – un tas, ko pasaule šobrīd mums rāda priekšā: jo vairāk rīkotājs pats ir gatavs darīt, jo drošāka kļūst vide, kurā cilvēks ienāk uz pasākumu, un attiecīgi iekšpusē viņam ir mazāk citu ierobežojumu.

Man liekas, ka cilvēki arī ir gatavi dažādām formām un viņi ir gatavi šīs formas ievērot, ja vien viņiem iepriekš pasaka, kāpēc tās formas ir un ka viņas ir loģiskas.”

Distancēšanās risinājumi Domino parkā Ņujorkā, 2020. gada maijs

Aigars Nords piebilst: “Visi pasākumi tiek sabāzti vienā maisā, jo viņi visi tiek vērtēti tikai pēc dalībnieku skaita, neatkarīgi, vai tā ir konference, rauts kultūras namā, orientēšanās piecsimt hektāru platībā, rokkoncerts, maratons ar izkliedētu startu vai Jāņu uguņošana. Ja mēs to visu saliekam vienā katlā, tad mēs nevaram būt priekšgājēji Eiropā un pasaulē, lai gan mēs būtu gatavi to darīt, mēs esam gatavi izdomāt risinājumus kopā ar epidemiologiem, apsēsties, izplānot dažādus risinājumus – smukus, drošus, funkcionālus. Tā kā, manuprāt, tas galvenais būtu, lai valdība ļauj strādāt. Un es saprotu, ka mēs bez tā arī nevarēsim iztikt, jo

pandēmija jau nekur nepazudīs, viņa nepazudīs nākammēnes un visticamāk būs šeit arī rudenī un nākamajā ziemā."

“Šis ir brīnišķīgs laiks, lai pārceltos uz dzīvi ārpusē, svaigā gaisā, vienalga – dabā vai pilsētā,” saka Austris Mailītis. Jau pavisam drīz, jūnijā, tiks pabeigta Dziesmu svētku estrādes pārbūve, un arhitekts uzskata, ka tā ir iespēja pasākumiem, kafejnīcām un koncertiem: “Ārā ir vairāk vietas, ārā ir svaigs gaiss. Patiešām ir daudzi feini un interesanti risinājumi pagaidu būvēm, piemēram, Cēsīs mēs taisījām no celtniecības sastatnēm, kas ir diezgan populāri – izmantot tās priekš kafejnīcām, brīvdabas teātriem, koncertu vietām, jo tās ir tādas, ko var uzbūvēt, droši izmantot, pēc tam nojaukt, un materiāli neiet zudībā, viņus var izmantot pēc tam citiem pasākumiem vai kādām būvniecības lietām. Piemēram, tad, kad Rīga 2014. gadā bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, mēs Esplanādē veidojām tādu publisko telpu, kas ir gandrīz ārtelpa, bet tur ir nojume un tur ir iespējams aizvējš, ja uzliek sienas. Un tas ir tikai viens variants – tādus veido arī no koka. Arī šī te iezīmēšana, piemēram, laukumā ar tiem punktiem, lai cilvēkiem ir vieglāk saprast, kas ir tā divu metru distance; to var izdarīt forši un estētiski, pat tā, ka tas paliek pēc tam, iestrādājot šajā laukumā kādu rakstu – un tā vēlāk būs atmiņa par distancēšanās laikiem."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt