"Mūsdienās ir grūti aizceļot uz šo ēku. Tad, kad es tur biju, tad tā bija apvilkta ar audumu un par tās klātbūtni var tur tikai nojaust. Tolaik 1919. gadā Rīgas centrā nebija vecākas ēkas un to ieguva Valsts bibliotēka. Un mūsu saimniecībā tā bija no 1919. līdz 1986. gadam. Tā bija ļoti sliktā stāvoklī jau gadsimtu iepriekš, un tādu neapkurināmu ēku mēs ieguvām. Tas ir pārsteidzoši, jo zinot to smagumu, ko nes grāmatas, tomēr tiek iedota visvecākā un grūstošākā ēka pilsētā. Tas bija skaidrs, ka bibliotēkai tur būs grūti," stāsta Zaļuma.
Pēc bibliotēkas nodibināšanas Jānim Misiņam tika piedāvāts nams, kur šodien ir Latvijas Universitātes Anatomikums, bet viņš atteica. Lai arī bija alternatīva, bija vēlme bibliotēku ierīkot centrā, lai tā būtu pieejama visiem.
"Tā ir daudzstāvu ķieģeļu ēka. Tur bija milzīgi grāmatu plaukti arī vairākos stāvos un katrā plaukta rindā 50 grāmatas. Tās slodzes uz sijām un stāvu pārsegumiem tur bija neaptveramas. Visi ēkas pamati ir no 17. gadsimta beigām. Nams bija celts rātskunga Justusa fon Palmerga vajadzībām un tikai ar laiku to pārveidoja par noliktavu, tad atkal par dzīvojamo namu. Remonti tur bija bezgalīgi, un tur varēja just, ka staigā sienas un tikko uzlīmētas tapetes plīsa kopā. Taču mēs ar lielu prieku atceramies tās vecās lasītavas, kur čīkstēja grīda un smaržoja pēc vaska," saka Zaļuma.
Bibliotēka saņēma pirmo namu Vecrīgā tuvu krastmalai. Tur nokļuva pirmās nopirktās un uz Rīgu nogādātās grāmatas, bet tad sākas apšaude - Bermonts ir Rīgā. "Rezultātā tur izbirst stikli logiem, un bibliotēkas darbinieki paši par saviem līdzekļiem tos atjauno, lai tās grāmatas būtu no lietus pasargātas. Tā kā teju frontes līnijā dzima Valsts bibliotēka, un tie stāsti par ēkām ir piemineklis tiem cilvēkiem un tai enerģijai, kuru esam saņēmuši no viņiem arī pēc simt gadiem. Tagad varam priecāties, ka mums ir lielā Gaismas pils un šos stāstus varam stāstīt vairs tikai kā leģendas," stāsta pētniece.
Jau 80. gados bibliotēkai vairākkārt lūdza atstāt šo namu, bet bibliotēka uzdrīkstējās tur palikt un direktors neieklausījās rīkojumos, jo, izvācot 500 tūkstoš grāmatu, tām vajadzētu citu telpu, kur tās novietot, bet tādas vietas nebija. Nākamais ēkas saimnieks - aģentūra "Latinform" - pat samaksāja kravas automašīnām, lai grāmatas pārvestu uz Barona ielas krātuvi, kur savukārt tās vienkārši sakrāva ejās starp plauktiem. Krājums kādu laiku nebija pieejams. "Tā cīņa par katru kvadrātmetru visos šajos simts gados bibliotēkai bija ļoti sarežģīts laiks, līdz ievācāmies Gaismas pilī," norāda Zaļuma.
Nams Jaunielā 26 bija pirmā Valsts bibliotēkas vajadzībām piešķirtā ēka un sākotnēji arī tās galvenā ēka. Bibliotēka tajā atradās no 1919. līdz 1986. gadam.
Par vicegubernatora namu dēvētā trīsstāvu ēka ir vecākā administratīvā celtne Rīgā, kas pārstāv reprezentablo pilsētas rezidences tipu un būvēta 17. gs. beigās, apvienojot divas noliktavas. Atturīgi un askētiski baroka stilā celtais nams savulaik piederēja rātskungam un vicesindikam Justusam fon Palmergam.
Gadsimtu laikā ēka vairākkārt pārbūvēta. 18. gs. 80. gados tas bija Rīgā un Vidzemē pazīstamā tirgotāja Džeimsa Pīrsona īpašums, kuru vēlāk pārpirka valsts. Ēkā pēc Krievijas imperatores Katrīnas II Viskrievijas guberņu pārvaldes reformas izveidoja Rīgas vietniecību.
Gadu pēc valsts dibināšanas ēku piešķīra Valsts bibliotēkai. Lai telpas pielāgotu tās vajadzībām, bija nepieciešami būtiski pārkārtojumi un remonti, ko varēja uzsākt tikai pēc dažiem mēnešiem, jo plānotos darbus pārtrauca bermontiešu armijas uzbrukums. Rīgas apšaudē no 9. oktobra līdz 11. novembrim Jaunielas 26 nama logiem izbira 14 rūtis, ko bibliotēka pēc tam iestikloja par saviem līdzekļiem. Atsākot darbu pēc Rīgas atbrīvošanas, bibliotēka konstatēja, ka steigā sameklētais nams izrādījies nepiemērots – tas nebija apkurināms, bet neparedzēti lielais ienākošo grāmatu skaits aizņēma visas telpas. Arī uzstādot plauktus, izrādījās, ka ēka ir pārāk veca un, izņemot dažas telpas, tos drīkst izvietot tikai gar sienām. 1920. gadā namā atvēra Valsts bibliotēkas pirmo publisko lasītavu, bet divus gadus vēlāk – Bērnu literatūras lasītavu.
1975. gadā ēkā atradās bibliotēkas krātuve un divi dienesta dzīvokļi. Kaut arī 50. gados nams bija piedzīvojis kapitālo remontu, grāmatu radītā slodze ēku atkārtoti noveda avārijās stāvoklī, kur sevišķa bīstamība izvērtās otrajā stāvā. Atzīstot, ka pārslogojuma un nolietošanās dēļ ēka uzskatāma par ekspluatācijai nederīgu, drīz bibliotēka to slēdza. Par spīti noteiktajam avārijas stāvoklim, darbinieki krātuvēs tomēr strādāja, galvenokārt vasarās, jo ziemas mēnešos bez apkures tur nebija iespējams uzturēties.
Dažus gadus vēlāk ēku bibliotēkai atsavināja un piešķīra informācijas aģentūrai “Latinform”. Bibliotēkai tas bija nepatīkams gadījums, tāpēc tā atteicās namu atstāt. Tā palika uz vietas arī tad, kad LPSR kultūras ministra vietnieks arhitekts Ilgvars Batrags piespieda bibliotēkas direktoru parakstīt aktu par Jaunielas 26 nodošanu “Latinformam” un tūlītēju ēkas atbrīvošanu. Tomēr bibliotēkas vadība uzskatīja, ka Jaunielu 26 nedrīkst atbrīvot, pirms nebūs atrisināts jautājums par krājuma glabāšanai piemērotu telpu sagatavošanu piešķirtajās kādreizējās zivju fabrikas “Kaija” telpās Tērbatas 75.
Jaunielas namā turpmāk atradās LPSR Ministru padomes informācijas aģentūra “Latinform”, bet vēlāk – Latvijas telegrāfa aģentūra “Leta”.
Laikposmā no 1994. līdz 2001. gadam ēkā darbojās valsts akciju sabiedrība “Latvijas eksportkredīts”, bet kopš tās likvidācijas Jauniela 26 ir privātīpašums. Ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, bet tās 17. gs. 90. gados darinātais portāls ir valsts nozīmes mākslas piemineklis.
Lai iepazītu arī pārējo namu pagātni, "Spotify" kanālā “Klausītava” un bibliotēkas mājaslapā pieejami audio ieraksti, kurus ieskaņojuši Gaismas pils darbinieki.
