Ziņa, ka Latvijas Nacionālā teātra paplašināšanās uz tenisa kortu rēķina varētu izmaksāt aptuveni 30-35 miljonus eiro, raisījusi citu kultūras jomu ļaužu retoriskos jautājumus un šaubas par piebūves akūtu nepieciešamību un prioritātēm nozarē kopumā. Piemēram, dzejniece Liāna Langa sociālajos tīklos norādīja, ka par nodokļu maksātāju naudu jau ir iesākti un nepabeigti astoņi kultūras objekti. Lūgta savu nostāju izklāstīt klātienē, dzejniece no intervijas atteicās.
Savukārt Nacionālā teātra darbinieki atbild – zāles nepieciešamība nav kaprīze. “Skatītāji, kas nāk uz mazajām zālēm, ļoti bieži sūdzas par stabiem, kas ir, par pagrabiem, kur neko bieži vien nevar redzēt, ja tu nesēdi pirmajā rindā. Jo divas mazās zāles, kas mums ir, nav mazās zāles, tās ir pārtaisītas telpas, lai varētu spēlēt vairāk izrāžu. Es kā teātra cilvēks saku – vajag to lietu,” skaidro aktieris Arturs Krūzkops.
“Mums, visiem kultūrā, ir neskaitāmas nozares, kur tiek tērēti un iegūti milzīgi miljoni, un mums visiem ir jācīnās, nevis vienam pret otru, bet par. Un man nav iebildumu, ka literatūrai kaut kas tiek klāt. (..) Tā nav pēdējo gadu iegriba. Man studējot likās, kāpēc mums šādas zāles nav,” saka režisors Valters Sīlis.
Tikmēr arhitektūras, pilsētvides un dizaina kritiķe Ieva Zībārte norāda: “Mēs jau zinām, ka iepriekšējā piebūve neatrisināja vajadzības pēc papildu telpām kamerstila izrādēm vai eksperimentiem.
Šajā kontekstā es teātri pilnīgi saprotu. Jautājums, kas ir prioritāte vispār sabiedrībā un valstī.”
Izskanējis arī minējums, vai teātris nevarētu paplašināties uz kādu pagaidām neizmantotu telpu rēķina, kādu pilsētā ir ne mazums.
Rīgas domes priekšsēdētāja vietas izpildītājs Oļegs Burovs (“Gods kalpot Rīgai”) šādu versiju noraida, norādot, ka nevar pretnostatīt, piemēram, vēlmi attīstīt kārtējo kultūras būvi un brūkošo tiltu problēmu. “Savulaik pēc teātra iniciatīvas tika pārtraukta privatizācija un ar MK rīkojumu nofiksēja, ka šis zemes gabals ir nepieciešams teātrim, lai attīstītos. Cits stāsts, ka valsts nevarēja neko pa šiem gadiem izdomāt, lai atrisinātu šo jautājumu. Tāpēc pirms diviem gadiem šo zemes gabalu nodeva pašvaldībai ar uzdevumu ar valsti realizēt šo projektu.
Ja 10 gadu laikā mēs to nerealizēsim, tad zemi vajadzētu atdot atpakaļ,” saka Burovs.
Ilgtermiņa investīcija nākotnē, ne dzīres mēra laikā – tā par situāciju izsakās teātra vēsturnieks un zinātnieks Jānis Siliņš. Viņa skatījumā paplašināšanās ļautu teātrī ieplūst arī jaunām asinīm – nesen diplomus ieguvušajiem skatuves māksliniekiem.
“Pirms 12 gadiem Tirdzniecības kamera pateica, ka vispār nevajag muzejiem naudu dot, jo ko tad tie muzeji dara... – analoģija. Un jūs redzat, kā tagad muzejus Latvijā apmeklē,” komentē Siliņš.
Septembrī noslēgsies pašlaik izsludinātais jaunās teātra piebūves metu konkurss. Pašvaldība, kuras īpašumā ir teātra ēka, nākotnes projektā gaida arī valsts dalību un saka – projektēšanai “zaļā gaisma” tiks dota tikai tad, kad būs finansējums no valsts. Iespējams, šī ideja noguls atvilktnē kādu laiku līdzīgi kā Pogas un Mailīša Mežaparka estrādes projekts.
