Diena sākusies

Rūdolštates festivāla dvēsele Hannekens: Strādājam ar domu, ka mums vajag vislabāko!

Diena sākusies

Grupa "The Bad Tones": Pietiek! Nomierināmies! Mums nav nevienam nekas jāpierāda

Grāmatas "Indiešu dievi un dieves" autore Ankrava: Man patīk Šiva, viņš ir tāds brašulis!

Grāmatas «Indiešu dievi un dieves» autore: Man patīk Šiva, viņš ir tāds brašulis – radītājs, iznīcinātājs

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Latvijas Universitātes emeritētā profesore Sigma Ankrava kopš 2012. gada vairāk laika pavadījusi Indijā nekā Latvijā, un rezultātā sarakstījusi enciklopēdiju "Indiešu dievi un dieves", ko nupat laidis klajā apgāds "Dienas Grāmata". Grāmata ir lieliskā valodā, cilvēcīga un sirsnīga – tā būs saistoša ne tikai Indijas kultūras profesionāļiem, bet skaidra un saprotama ikvienam, kurš Indijas lietās nav lietpratējs un uz Dienvidāziju labprāt dodas tūrisma vizītēs.

Orests Silabriedis: Esat daudz laika pavadījusi Indijā?

Sigma Ankrava: Jā, kopš 2012. gada sagadījies tā, ka vairāk esmu uzturējusies Indijā nekā Latvijā, jo 2012. gadā Indijas valdība man piešķīra stipendiju, kas bija tik dāsna, ka tur varēju divus gadus pēc kārtas pa semestrim pavadīt Madrasas universitātē, tāpat arī noorganizēt starptautisku ekspedīciju uz Indiju, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Tēma bija "Pa dzintara ceļu uz Indiju". Mums pievienojās arī televīzijas grupa, kas filmēja.

Mana doma bija šo laiku nepavadīt tīri egoistiski sev vien, bet lai no tā būtu arī kāds labums Latvijas sabiedrībai, jo, attīstoties gan kultūras, gan akadēmiskajiem un arī ekonomiskajiem kontaktiem ar Indiju, būtu ļoti jauki, ja Latvijas sabiedrība būtu vairāk informēta par indiešu dzīvi, par viņu kultūru, par viņu galvenajiem dieviem.

Tāpēc šī grāmata bija iecerēta kā hindu mitoloģijas enciklopēdija, vārdnīca. Un man jāsaka liels paldies "Dienas Grāmatai", kas apņēmās šo darbu publicēt. Tas ir ļoti liels darbs, ko paveikuši gan redaktori, gan personu indeksa rādītāju sastādītāji. Liels paldies Dacei Sparānei-Freimanei un Gundegai Blumbergai par milzīgo darbu, ko viņas ieguldīja.



- Varbūt mēs varētu uzreiz sākt ar redaktorisko darbu, jo pirmais, kas iekrīt acīs  "vedas", ko biežāk esam redzējuši ar garo "ē". Tāpat "Brahmā", "Gangā". Šīs formas ir ļoti skaistas - tās gan fonētiski izklausās labi, gan arī labi izskatās, bet tās mums ir neierastas. Jūs veidojat apvērsumu?

- Mēģinu strādāt ar sanskrita vārdnīcām un pieturēties pie oriģināla tik tuvu, cik vien iespējams. Ja paskatīsieties sanskrita vārdnīcas, kas izdotas visā pasaulē – Anglijā, Francijā, Vācijā, Krievijā – "vedas" visur rakstītas ar īso "e". Jaunākie kolēģi, kas studē sanskritu, gan saka, ka senajā sanskritā esot bijis tikai garais. Tā tas var būt, to nevaru apšaubīt. Neesmu speciāliste šajos jautājumos.

Bet, vēršoties pie Indijas sanskritologiem un konkrēti uzdodot jautājumu, kā tad īsti ir pareizi, visi kā viens man ir atbildējuši, ka "vedas" rakstāmas ar īso "e". Nu, tad pie tādas tradīcijas es arī pieturos.

- Un kā ar galotni "ā"?

- Kad tā jāliek, tad arī liekam.

Brahmā mums kļūst nelokāms. Un upe Gangā tāpat.

Protams, ne vienmēr ir iespējams latviski pieturēties pie šīs tradīcijas, jo tik ilgus gadu desmitus Dēli lietota kā Deli, bet profesors Ivbulis ir mēģinājis ieviest šo precīzāko formu - piemēram, Budha. Bet dažos gadījumos piekāpjos latviskajai tradīcijai. Katram līdzskanim Indijā ir apmēram četras formas, kā to izrunā. Dažreiz tas ir dvesmas "h", kas nav dzirdams, dažreiz tas ir dzirdams.

- Cik dziļi jums ir izdevies iekļūt sanskrita valodā?

- Savulaik studējot aspirantūrā Maskavā, esmu mācījusies hindu valodu, un gandrīz to jau aizmirsusi pa šiem gadiem, jo man šai valodai nav bijis konkrēta pielietojuma. Bet nolēmu arī īpaši neveltīt laiku šīs valodas apgūšanai no jauna, jo tā ir tikai viena no 176 Indijas valodām, kaut arī varbūt Ziemeļindijā pati populārākā. Bet, tā kā es lielāko laiku pavadīju Dienvidindijā, Dekānā, tur šajā valodā nerunā neviens, izņemot cilvēkus, kas ieguvuši īpašu izglītību. Bet ar sanskrita vārdnīcām varu strādāt.

- Mūzikas kanālā pajautāsim tā pavisam bērnišķīgi  vai tā ir skaista muzikāla valoda?

- Jā, jo sanskrits, tāpat kā sengrieķu valoda, pastāvēja tikai kā elites valoda, kura netika runāta, bet skandēta jeb dziedāta. Iekšējā zilbju struktūra ir tāda, kas liek šo valodu rečitēt, dziedāt.

Man bija tā laime pirms vairākiem gadiem piedalīties sanskrita konferencē Varanasi Hindu universitātē, kur visi priekšnesumi, visas lekcijas tika dziedātas.

Kurš panteonā galvenais?

- Esam mazliet novirzījušies no dieviem… Kurš panteonā ir galvenais?

- Tas ir atkarīgs no reliģiskā strāvojuma, pie kura cilvēks Indijā pieder.

Pamatā tiek uzskatīts, ka pastāv trijotne – Brahmā, Šiva un Višnu. Bet kurš ir galvenais šajā trijotnē, atkarīgs no konkrētā reliģiskā strāvojuma.

Ārpus tā Indijas sabiedrības augstākā kārta – brahmaņi – ir sadalīti gotrās. Tās ir dzimtas jeb klani, un katrs nācis no viena satarišām, no septiņiem svētniekiem, kuri kādreiz, pēc lielajiem plūdiem, padarījuši pasauli atkal apdzīvotu. Šiem svētniekiem bijuši daudzi dēli, un katrs radījis savu dzimtu, savu līniju. Mūsdienu Indijā vairs nevar saskaitīt, cik īsti tādu gotru ir, domājams, ka vairāk nekā trīssimt. Bet tām ir ļoti liela nozīme, jo Indijā joprojām klasiskajā tradīcijā filosofija un reliģija nav atdalītas. Katra gotra dievus un svētos rakstus, kas pie reizes ir arī filosofiskie raksti, interpretē pa savam, un ar to tās atšķiras.

Precības vienas gotras ietvaros nav iespējamas. Sievietei pārejot vīra ģimenē, viņa kļūst par šīs gotras pārstāvi. Pirms tam viņai noteikti ir jābūt no citas gotras, pie tam gotru līnija iet tikai pa tēva līniju.

- Runājot par kastām. Pa ausu galam esam dzirdējuši - ja esi vienā, tu nevari būt citā. Kā tas ir mūsdienu priekšstatā?

- Jēdzienu "kasta" Indijā ienesa portugāļi, un tas nāk no portugāļu valodas. Līdz ar to pašlaik mūsdienu Indijā sāk veidoties uzskats, ka kastas vispār ir izveidojuši eiropieši, bet būtībā portugāļi tikai konstatēja faktu, ko redzēja - ka Indijas sabiedrība ir sadalīta pa profesijām, pa ģimenēm, kuras strādā konkrētās profesijās, un šo parādību viņi apzīmēja ar jēdzienu "kasta".

Tradicionāli Indijā pastāv četras varnas, kas no sanskrita nozīmē - krāsas. Tās ir lielākās grupas: brahmaņi (filozofi, priesteri), kšatriji (valdnieki, karavīri), vaišjas (tirgotāji, amatnieki) un šūdras (vienkāršā darba darītāji).

Ārpus tiem vēl ir avarnas, tātad cilvēki bez krāsas, un tie ir nepieskaramie, kuri sastādīja Indijā procentuāli lielāko iedzīvotāju skaitu. Protams, mūsdienās oficiāli šī klasifikācija nedrīkst pastāvēt un nevienam neprasa, no kuras varnas jeb no kuras kastas viņš ir.

- Tas mazliet izklausās pēc Eiropas Savienības liberālisma...

- ... kurš Indijā absolūti nestrādā!

Līdz pat šai dienai faktiski nav pieļaujamas laulības dažādu kastu starpā. Ja tas notiek, ir diezgan drūmas konsekvences.

Un te jāatzīmē, ka šajā ziņā hinduisma praksē tas ir zināms solis atpakaļ. Jo tad, kad Indija ap 1947. gadu ieguva neatkarību, pie teikšanas nāca inteliģence, kura bija ieguvusi anglisku izglītību un kura cīnījās, lai Indiju padarītu par demokrātisku, liberālu valsti – laulības dažādu kastu starpā tika praktizētas, un tas nevienā īpašu sašutumu neradīja. Tagad Indija iet atpakaļ uz nacionālas valsts veidošanu, kur pamatā ir hinduisma reliģija, tā sauktā hindutva, hindu dzīvesveids, kur ir savādāk.

- Pa ceļam uz panteonu gribētu lūgt jums komentāru par laika skaitīšanu Indijā. Man tas šķiet kaut kas gandrīz neticams un neiespējams - par tām mikrodaļām...

- Jā, man jāatzīstas, ka arī man tur jāmaldās kā biezā mežā. Bet rakstos šāda laika skaitīšana ir pieminēta, tā pastāv un tiek praktizēta. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc daži mūsdienu hindi inteliģenti mēģina pierādīt, ka Indija ir zinājusi, praktizējusi un radījusi daudzus konceptus, ko mūsdienu pasaulē Eiropā un vispār "balto cilvēku pasaulē" atklāj no jauna. Bet precīzāk jāprasa fiziķiem, jo tas jau aiziet eksaktās zinātnes specifikā.

Cilvēcīgie dievi

- Ja runātu par latviešu mitoloģiju, šķiet, iebristu vēl biezākā mežā nekā indiešu laika skaitīšanā... Bet, piemēram, zinot klasiskos grieķu dievus, nevarētu teikt, ka tā būtu ļoti simpātiska sabiedrība, ja tur viss ir ļoti cilvēcisks un netrūkst emociju. Kā ir ar Indijas dieviem? Vai tie ir cilvēcīgi vai tomēr mazliet paaugstināti?

- Indijas dieviem nekas cilvēciskais nav svešs, bet Indijas sabiedrība ir organizēta pēc tiem pašiem principiem, pēc kādiem arī tika organizēta dieva sabiedrība. Līdz ar to par ideālas sievas modeli ir uzskatāma Sita, un Rama ir ideāls vīrs; viņa attiecības ar savu brāli Lakšmanu arī ir ģimenes saišu perfekts modelis. Līdz pat šai dienai šāda veida ģimenes attiecības funkcionē.

Sieva precoties pāriet vīra ģimenē, viņi dzīvo kopā ar vīra vecākiem. Modernajā indiešu sabiedrībā dažreiz ir bijusi vēlēšanās jaunajiem dzīvot atsevišķi, bet tas nav pieļaujams.

Pirms dažiem gadiem pat parlamentā mēģināja pieņemt likumu, ka gadījumā, ja sieva nevēlas dzīvot kopā ar vīra vecākiem, laulība ir šķirama. Viņas pūrs tiek paturēts, bet laulība tiek šķirta. Katrā ziņā sabiedrībā bija liela diskusija par šo tēmu.

- Lasot jūsu stāstus par dieviem, liekas, ka jūs viņus esat tīri labi personiski iepazinusi kā var panākt šādu efektu?

- Ilgāku laiku dzīvojot Indijā, draudzējoties ar indiešiem, klausoties viņu stāstus par dieviem, apmeklējot tempļus un pavadot tur kādu laiku, skatoties...

Bet visam pamatā jau ir empātija. Ja mēs kādu mīlam, tad mēs viņu pieņemam tādu, kāds viņš ir, bez distances. Bet, tā kā mana ideja tomēr bija pētīt Indiju, es visu laiku esmu saglabājusi zināmu distanci, līdz ar to grāmatas varbūt vispārējais gars un noskaņojums to atspoguļo.

- Jā, bet tas ir ļoti cilvēcisks!

- Paldies!

Šiva brašulis, bet Ganeša jāj uz peles

- Varbūt jums ir kādas sevišķas simpātijas pret kādu no viņiem?

- Man jau patīk Šiva. Viņš ir tāds brašulis, dievs ar visām galvenajām izpausmēm – viņš ir radītājs, iznīcinātājs, arī visvienkāršākais no dieviem, jo viņš katram dod to, ko cilvēks lūdz.

- Un tad katrs pats vainīgs par to...

- Tieši tā!

Ar Višnu ir sarežģītāk. Kā indieši paši izsakās, viņš ir ļoti inteliģents dievs, un tad, ja viņam lūdz to, kas tev nepienākas, tad patiešām tu saņem to, kas tev pienākas patiesībā...

- Un Ganeša?

- Indiešu vecāki cenšas savus bērnus laist skolā trešdienā, kas ir Ganešas diena.

Ganeša ir gudrs, labvēlīgs, viņš visus šķēršļus noveļ malā, lai cilvēks un viņa pielūdzējs varētu tikt uz priekšu. Jūs nevarat tikt ne pie viena cita indiešu dieva, pirms nav sarunāts ar Ganešu...

- Un viņš joprojām jāj uz peles?

- Jā, jā, protams! Bet Dienvidāzijā viņš nav vienīgais – man liekas, ka ķīniešu bagātības dievs arī jāj uz peles, turklāt izskatā abi ir stipri līdzīgi. Dažreiz mītos Ganeša parādās kā mazliet komisks tēls, bet tā ir sirsnība, ko cilvēki jūt pret Ganešu - viņš ir tāds mīļš un saprotams.

- Jūsu grāmata laikam gan tagad būs īstais līdzeklis, ko ņemt līdzi ceļojumā: pat ja tikai kā tūristi iebridīsim kādā hinduistu templī, atvērsim to un lasīsim!

- Tieši ar tādu domu arī šo grāmatu rakstīju – ka tiem mūsu ceļotājiem, kas brauc uz Dienvidāziju, vienalga, vai tā būtu Maurīcija sala, Taizeme, Singapūra vai Indonēzija, tā varētu noderēt, jo hinduisma senākie tempļi atrodas nevis Indijā, bet Kambodžā, Anhorovatā, kas ir viens no pasaules tūrisma apmeklētākajiem centriem.

- Jūs taču atkal brauksiet uz Indiju, vai ne?

- Viss jau atkarīgs no Šivas, kā zināms!

- Tad lai viņš jums ir labvēlīgs...

- Paldies jums!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti