- Kā latviski ir cheers?
- Cheers ir „priekā”!
- Priekā!
- Priekā!
- Priekā!
- Priekā!
- Priekā!
- Tev labi sanāk tas „RRR”.
- Nu tad – prrrrrrriekā!
- Kā Tevi sauc?
- Anna.
- Anna un Ričards izklausās pēc perfektas kombinācijas.
- Tā ir diezgan perfekta kombinācija. Tev ir boifrends?
- Nē.
- Tas labi. Tu esi brīva.
- Esmu neatkarīga.
- Ne visi tādi ir. Zini, stabilas attiecības, kurās cilvēks uzticas tikai vienai personai… Es tam neticu.
- Es vispār neticu attiecībām.
- Es nedomāju, ka tas ir vienīgais veids, tā vienkārši ir viena no formām.
- Taču draudzība vienmēr ir noturīgāka par attiecībām.
- Ir svarīgi, lai tev būtu pašam savi draugi, sava cilts. Tas dod attiecībām kaisli, erotiku un mīlu. Tas tevi padara brīvu. Tu esi neatkarīgs un otrs cilvēks tev ir extra.
- Tad jums jābūt extra viens otram.
- Priekā!
**
- Take a sit!
- Take a shit!
- A little bit.
- Ha! Ha! Ha!
- Es nedodu priekšroku krēsliem. Man labāk patīk sēdēt uz zemes. Ir taču vasara.
- Ha! Ha! Tas varētu būt hepenings. Tu varētu vienkārši nolikt kluci.
- Vai jums šķiet, ka performancei ir jābūt dziļai, dziļai jēgai?
- Dziļa, dziļa jēga! Ha! Ha!
- (Čin, čin, čin!)
- Nu, nevajag visu paskaidrot. Vajag vienkārši nolikt kluci.
- Mana māsa kādreiz dzīvoja Londonā. Viņai tur ļoti patika. Es tur aizgāju uz izstādes atklāšanu. Tas jau bija labu laiku atpakaļ. Kaut kādi divtūkstošie gadi… Tur bija performances māksliniece, kura padirsa un servēja to šķīvi apmeklētājiem. Tas bija parasts vīkends, parasta piektdiena Londonā. Un es nespēju noticēt tam, ko redzēju. Jūs tiešām servējat sūdus? Lūk, tas ir bullshit.
- Shit is bullshit.
***
„Feju dejas”
#fejas #dejas #i-dejas
#vajadzības #vēlmes #nepiepildītisapņi
#5sievietes #naivums #patiesība
#sāpes #pūciņas #visums
#mazskaķītis #apskāvieni #smaids
#esgribuilguunsiltuvasaru #esgribusaldējumu #esgribumikrofonu #esgribupiecelties #esgribubūtmīlēta #esgribu
Mūsu sapņi uz kopējā eksistences fona ir niecības. Taču tie ir skaisti.
****
Melnā Madonna
Par Flemingas performanci dzirdu cilvēkus runājam jau vismaz nedēļu iepriekš. Tāpēc jau pirmdien dodos uz viņas izstādes „O BLACK MADONNA” atklāšanu, kur foto instalācijas ievelk skatītāju gandrīz tikpat lielā tumsā un transcendencē, kā šodienas performance.
Sākas izrāde. Ātri vien jau esmu ievilkta Flemingas tēlu pasaulē. Laiks transformējas vienlaikus ar mākslinieces ķermeni. Fiziskā distance starp skatītāju un Flemingu rada sajūtu, ka šī metafiziskā būtne kaut kādā ziņā ir kā skatītāju aizliegtais auglis. Morīnas kustības ir lēnas, un laiks arī. Šķiet, šo transformāciju laika tiešraidē pat nav iespējams aptvert, tikai attapties brīdī, kad smalki veidotajā naratīvā viņas radītie tēli pretēji lēnajām kustībām mainās tik žilbinoši ātri, ka apmulstu.
Izdevums „The New York Times” par šo amerikāņu mākslinieci reiz rakstījis: "[..]viņa spēj iziet ārpus materiālās pasaules un ieiet tīrā gara valstībā...brīnumaina horeogrāfiska metamorfoze." Un beidzot es to piedzīvoju savām acīm. Dramatiskā mūzika dārd tik spēcīgi, ka, šķiet, pat visas Ķīpsalas kaijas ir aizbēgušas. Attopos no tā, ka mans ķermenis noraustās. Arī priekšā sēdošais ir noliecis galvu. Acīmredzot, guļ. Pēc īsta dvēseles eksorcisma atskan pirmie aplausi, un jūtu, ka ir pienācis brīdis doties, kamēr mākslas skatīšanās nav kļuvusi par spiestu lietu.
