Stāsti un cilvēka un dabas attiecības
Atzīmējot Starptautisko augu aizsardzības gadu, konferencē tiks izcelta tēma par identitātes veidošanos, piederības sajūtas stiprināšanu, savstarpējām attiecībām ar vietām, lietām un cilvēkiem, sadarbību kopienas ietvaros un ārpus tās.
Latvijas Stāstnieku asociācijas valdes locekle Māra Mellēna Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja par konferences tematikas aktualitāti: “Gaidāmā stāstnieku konference iezīmē pagrieziena punktu mūsu domāšanā par attiecībām ar dabu. Un es, ik pa brīdim skatoties, kādas grāmatas šobrīd iznāk, par ko diskutē filozofu pasaulē, mazdruciņ brīnos par sevi, kā man ir izdevies uzlēkt uz aktualitātes viļņa, proti šīs paradigmas maiņas no cilvēka kā radības kroņa uz cilvēku kā vienvērtīgu līdzās dzīvojošu ar apkārtesošo pasauli un dabu.”
Lai arī konferences ievirze un programma izceļ cilvēka un dabas attiecības zinātniskos un filozofiskos aspektus, tā rīkotāja stāstīja, ka tajos liela nozīme ir stāstiem.
“Mēs meklējam tos stāstus, kā izstāstīt šīs dažādās sajūtas. Stāsts jau ir tāpēc, lai izstāstītu, kā tu jūties, kā tu dzīvo, kā tu tiec līdz tai labai dzīvei.
Un kādi būs tie stāsti, to man ir ļoti grūti pateikt, jo mēs jau šos piecus gadus nodarbojamies ar vietu, lietu un cilvēku stāstiem. Vietas, sākot ar izcelšanās teikām, beidzot ar notikumiem, kas tur ir notikuši, un to, kā tu stāsti par šīm vietām, ir viens stāstu loks. Otrs ir, ka no dabas pie mums atnāk ļoti daudzas lietas, māla podi, klūgu grozi. Saliekot tos tēlus kopā, rodas stāsts par savu identitāti, kuru nevar ne pārtulkot, ne otram izstāstīt,” skaidroja Māra Mellēna.
Viņa stāstīja, ka, gatavojoties konferencei, pievērsusies arī dainu mantojumam. Mellēna atzīmēja, ka latviešu dainās atklājas gan cilvēka augums, gan tikums. Taču ar augumu un tikumu vien nepietiek, svarīga ir arī praktiskā gudrība, kas saistīta ar dabu. Pēc viņas domām, ir svarīgi nepalikt lepnam attiecībās ar dabu.
Konferences ievaddaļā filozofijas un socioloģijas institūta direktore profesore Maija Kūle sniegs ieskatu filozofijas interpretācijā par dabas un cilvēka attiecībām.
“Es esmu lūgusi Maiju Kūli apskatīties uz to lielo bildi, kā uz to skatās filozofija gan vēsturiski, gan metodoloģiski. Un tad mēs mēģināsim ielikt tos savus stāstus un izkrāsot metodoloģiskās ievirzes,” skaidroja Māra Mellēna.
Filozofijas un ideoloģijas mijiedarbe – cilvēks un daba mūsdienās
Maija Kūle savukārt sniedza īsu ieskatu cilvēka un dabas attiecībām vēstures nogriežņos: “Konferencei ir ļoti trāpīgs nosaukums. Tieši par dabu. Eiropā filozofiski ir dažādi skatījušies uz dabu. Sengrieķiem daba bija tuvāka – mēs zinām, Milētas skola uzskatīja, ka visa pasaule sastāv no uguns ūdens, zemes un gaisa. Tad pamazām, līdz pat 19. gadsimtam notika svārstīšanās.”
“Filozofija pamazām atainoja Eiropas civilizācijas varenības pieaugumu. Mēs redzējām centrā nevis vairs dabu vai cilvēku kā apziņu, bet gribu. Gribas filozofija no 19. gadsimta vidus gandrīz līdz pat mūsdienām ir ārkārtīgi spēcīgs pamatjēdziens.
Cilvēks jau grib dabu regulēt, pakļaut, komandēt, un galu galā sanāk, ka daba ir zemāka ranga nekā pats cilvēks.
Šobrīd notiek strauja atgriešanās, kas ir dabas zinātnieku sasniegums, parādīt skaitliski, izmērīt, ka mēs to dabu esam ņurcījuši, mīcījuši, pakļāvuši, tagad mēs nonākam etapā, kad daba sāk rādīt, ka viņai nepatīk cilvēks uz zemeslodes, kas sajauc ritmus, kas izjauc kārtību,” skaidroja profesore.
Pēc Maijas Kūles domām, atgriešanās pie dabas tēmas mūsdienās notiek arī politisku motīvu ietekmē: “Tagad notiek milzīga atgriešanās eiropeiskajos prātos pie dabas tēmām, tas ir arī Eiropas Komisijas politisks uzstādījums. “Green Deal” mēdz tulkot, kā “zaļo derību”.”
Neskatoties uz šo vērtību maiņu arī politiskajā domāšanā, profesore atzīmēja, ka Eiropas Komisijā iesniegtajos projektos un dokumentos bieži figurē tieši “vides” jēdziens, kas, viņasprāt, turpina ekonomisko un patēriņa pieeju šo problēmu risināšanā.
Cilvēki pievēršas vides sakopšanai, sakārtošanai, uzraudzībai, bet svarīgāk, pēc profesores domām, ir domāt par cilvēka attiecībām ar dabu.
“Mēs kopā ar amerikāņiem esam strādājuši pie tāda dzīves fenomenoloģijas virziena, kuram viena no centrālajām kategorijām ir būt kopā ar visu, kas ir dzīvs. Ļoti sirsnīga, ētiska filozofija, vērsta uz dabu. Domāju, ka šajā konferencē es par to arī vairāk pastāstīšu,” atzīmēja Maija Kūle.
Viņa arī piekrita Mārai Mellēnai un uzsvēra dabas nozīmi latviešu identitātes veidošanā.
“Mēs, latvieši ar zināmu lepnumu varam teikt, ka latviskā identitāte, pieeja, tautas dziesmas, mūsu pasakas un mūsu attieksme vārda labā nozīmē ir svarīga. Protams, mēs arī esam ārdītāji un plēsēji, un mēs arī esam industriāla sabiedrība, bet tomēr šajā latviskumā stipri var just to saudzīgo attieksmi, to saliedēšanos. Daba māmuliņa, dabas tēli – saule, nevis lietišķi, kas uzlādēs saules baterijas, bet saule kā daba, kā mūsu pasaule, vērtība, kurā mēs esam iekšā. Mūsu konferencei ir zināms patētisks uzstādījums,” skaidroja Maija Kūle
Profesore izcēla tieši cilvēcisko, garīgo attieksmi pret dabu, to pretnostatot saimnieciskajiem, ekonomiskajiem un ekoloģiskajiem risinājumiem klimata krīzei.
Maija Kūle arī atklāja, ka pēc viņas domām pievēršanās klimata un dabas problēmām ir modes lieta:
“Skarbi skan, bet mēs dzīvojam laikmetā, kad pār mums dominē reklāmas, ideoloģijas, dažādi saukļi, līderi.
Tāpēc arī Eiropas Savienības kopējais uzstādījums ir jauna tipa ideoloģijas sastāvdaļa. Es ticu, ka šo zinātnieku un universitāšu pierādījumi par klimata bīstamām pārmaiņām ir patiesi. Nelaime ir tā, ka īstenībā pārmaiņas mūsos notiek tad, kad mēs paši tās apjēdzam, paši caur sevi izlaižam.”
Viņa arī komentēja filozofu attieksmi pret mūsdienu norisēm sabiedrības viedoklī.
“Grēta Tūnberga pirms Covid-19 bija pasaules zvaigzne. Neteikšu, ka viņa aplami runātu, bet viņu reklāmiski visur demonstrēja. Tagad Covid-19 laikā mums valda tas mazais riebīgais vīruss, ar kura bildēm ir pilni ekrāni un kurš mums ir jāapkaro. Grētas nozīme atkal saplok un viss notiek reklāmiski, pārmaiņās un atbilstoši katra brīža vajadzībām,” sacīja Maija Kūle. “Filozofiem tas ļoti nepatīk. Bet šajā tehnokrātiskajā laikmetā neko citu nevar darīt, kā aicināt pašu cilvēku caur savām izjūtām un vērtībām paskatīties citādāk, iesaistīties, attīrīt, iet talkās, ne tikai pakļaujoties tās dienas reklāmai vai politiskam uzsaukumam un nākamajā dienā pilnīgi mainot savus viedokļus. Tā ir mūsu laika liela nelaime. Tāpēc vajag stāstus,” uzsvēra profesore.
Izceļot tieši stāstu nozīmi, profesore aicināja uz uzmanības, mīlestības un cēlsirdības pilnu attieksmi pret dabu, domājot ne tikai par dabas sakopšanu kā ekonomisku iniciatīvu, lai mēs tur varētu turpināt ilgāk dzīvot, bet kā identitātes un iekšējās refleksijas procesu.
“Īstākais dvēseliskais pārdzīvojums iet cauri stāstam, tā veidošanā, stāsta ritmā, tajā, ko tu vēlies citam pateikt.
Es domāju, ka modernajās sabiedrībās grūtākais šajā laikā ir tieši nonākt pie dziļā, patiesā pašstāsta,” atzīmēja Maija Kūle.
Šogad, atbilstoši valstī noteiktajam epidemioloģiskajam stāvoklim, konference notiks tiešsaistē – 10. decembrī, pulksten 10.00. Konferencei varēs sekot līdzi “Facebook” tiešraidē.
Konferences pirmajā daļā ar stāstījumu par "Zemi un pasauli kā garīgām vērtībām" dalīsies Filozofijas un socioloģijas institūta direktore profesore Maija Kūle, bet par tēmu "Es kā ūdeņu daļa – mūsu ūdens ceļš" – hidrobiologi Andris un Loreta Urtāni.
Savukārt konferences otrajā daļā tiks rosināta diskusija par cilvēka saskari ar apkārtējo vidi, mijiedarbību ar dabu un līdzcilvēkiem, aicinot domāt par augšanu un pieaugšanu, izaugsmi un uzplaukumu, iesakņošanos un sakņu apzināšanu, vienlaikus pievēršot uzmanību šo procesu atspoguļojumam stāstos, kā arī stāstniecības tradīcijas tālāknodošanai paaudžu mijiedarbībā.
Ar savu pieredzi dalīsies Latvijas Stāstnieku asociācijas valdes locekle Māra Mellēna, Pilsrundāles bibliotēkas vadītāja Aelita Ramane, Preiļu galvenās bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļas vadītāja Vilhelmīne Jakimova, Valmieras integrētās bibliotēkas galvenā bibliotekāre Agita Lapsa un nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Gita Lancere.