Kultūras rondo

Mūzikas akadēmija aicina uz mūsdienu mūzikas festivālu “deciBels”

Kultūras rondo

"Spēles ar Jūliju" - Strindberga kodu šifrē Viesturs Meikšāns un Ieva Segliņa

Žaņa Lipkes memoriāls izdevis mākslinieka Borisa Lurjes atmiņas par Rīgu

Ar sirdi Rumbulā. Mākslinieka Borisa Lurjes atmiņas grāmatā «Boriss Lurje. Rīga»

Sadarbojoties Žaņa Lipkes memoriālam un Borisa Lurjes mākslas fondam Ņujorkā, klajā laists Borisa Lurjes atmiņu un pārspriedumu izdevums Ievas Lešinskas tulkojumā.

Mākslinieks un domātājs Boriss Lurje dzimis Ļeņingradā, 1924. gadā. Viņa ģimene pārcēlās dzīvot uz Rīgu, kur vēlāk Lurjes jaunības dienu gājumu dziļi sarētoja nacistiskās Vācijas okupācija – Rīgas geto un pēc tam arī pavadītais laiks veselās četrās koncentrācijas nometnēs. Laimīgu sakritību labad mākslinieks izdzīvoja, un viņa pieredze nu ir iepazīstama ar grāmatas "Boriss Lurje. Rīga" starpniecību.

"Tas, kas bija interesantākais – kad mēs jau likām grāmatu kopā un vēsturnieks Kaspars Zellis rakstīja piezīmes (to vairāk kā 300), tad mums no Ņujorkas atsūtīja lapu. Es biju bijusi viņu arhīvā un kolekcijā. Uz dzeltenās ar svītriņām lapas, tās, kas bloknota, ir dzejolis, ko viņš ir veltījis Žanim – Jānim Lipkem; kā viņš sēž ķīniešu restorānā un domā par Lipki. Es to dzejoli iztulkoju. 

Tas bija tāds pārsteigums, ka pēkšņi Lipkem ir veltīta poēma, par ko neviens īsti nav zinājis. Tieši tāpēc, ka mēs izdodam šo grāmatu, arhīvā to izraka ārā. 

Tas bija ļoti aizkustinoši. Viņš rakstīja to 2003. gadā, kad Lipkes stāsts jau bija vairāk zināms. Viņš [Lurje] ir izgājis savam nometņu stāstam un zaudējumiem cauri, un te ir viens trakais, kurš nepaguris, nav skaidrs kāpēc, glāba ebrejus," šādu kamertoni mākslinieka un domātāja Borisa Lurjes saitēm ar Latviju iedod Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone. Un, lūk, arī pati poēma.

Ķīniešu zivs un Jānis Lipke
(2003. gada 16. septembrī)
 
Es nezinu kāda ir diena
Es zinu ir aptuveni 11.30 naktī
Tur ārā es zinu ir Otrā avēnija
Tur ārā ir ķīniešu restorāns
Zivs nebija pārāk laba
Pārāk salda, pieliku
melno pupiņu mērci
Jauna ķīniešu meitene
Taisni no Ķīnas
bija wunderbar ticama
saldi godīgu smaidu
Un es domāju par Jāni Lipki
viņš bija traks, apsēstais
kas izglābis vairāk nekā 45 (?)
Ebrejus naidīgā (vai vienaldzīgā) Rīgā
Viņš nojūdzās organizējot
savus palīgus, savu sievu (Johannu?)
lai paslēptu ebrejus

Saišu ar Latviju un Rīgu Lurjem ir pietiekami daudz, piemēram, viņa brālēns ir Marģers Vestermanis – Latvijas ebreju vēsturnieks, muzeja "Ebreji Latvijā" dibinātājs un bijušais direktors, Latvijas vēsturnieku komisijas loceklis. Savukārt ar viņa kā mākslinieka devumu varēja iepazīties pērn vasarā izstādē "Boriss Lurje. Rīgā". Jau tobrīd bija zināms, ka Lurjes literāro pārdomu un dzīves norišu fiksāciju izdos grāmatas formātā.

Boriss Lurje ar mammu, māsu un tēti 1937.gadā Ķemeros

Borisa Lurjes atmiņu apkopojumu sastādījusi ukraiņu māksliniece un rakstniece Jūlija Kisina. Grāmatas ievadā viņa uzsver sekojošo: "Lurjes memuāri tika uziet pēc viņa nāves, un tikai tad tie tika pārrakstīti. Tie glabājās vairākās kastēs, pilnās nodzeltējušiem papīriem; daži teksti bija rakstīti ar rakstāmmašīnu, citi – ar roku; tur bija piezīmes angļu, vācu un krievu valodā; apsveikuma kartītes, vēstules, laikrakstu izgriezumi.

1975. gadā, 31 gadu kopš nometņu atstāšanas, Lurje atgriezās dzimtajā zemē ar padomju kuģi "Ļermontov". Dažas dienas viņš pavadīja Ļeņingradā, kur satika tos ģimenes locekļus, kuri bija pārdzīvojuši karu padomju teritorijā. No turienes viņš ar vilcienu iebrauca Latvijā. Bērnības Rīga viņam šķita sveša – viņš jutās kā "intūrists", ārzemnieks. Apmeties viesnīcā, viņš tikās ar dažiem māksliniekiem. Tad viņš apmeklēja Rumbulu – mežu, kur sagūlušie viņam dārgo tuvinieku pīšļi lika atcerēties pagātni. Tas bija mirklis, kas bija Lurjes kā rakstnieka sākums. Brauciens uz Rīgu izmainīja visu viņa dzīvi. Vēlāk viņš nožēloja, ka dzīvo tik tālu no traģēdijas vietas." 

Še viņa paša reiz rakstītais: "Es jūtos tik slikti, ka dzīvoju tik tālu prom, citā kontinentā. Kāda sajūta būtu kapu tuvumā, mašīnas vai sabiedriskā transporta brauciena attālumā? Vai mana dzīve šķistu noapaļotāka, pilnīgāka?" 

Borisa Lurjes atstātā vārdiskā mantojuma novērtēšanu visupirms aicināts veikt vēsturnieks, muzeja "Ebreji Latvijā" direktors Iļja Ļenskis: "Viņš runā par savu pieredzi vienīgajā iespējamā veidā, respektīvi, kā par savu pieredzi. Tā ir vienlaikus šī teksta ļoti stiprā puse un kaut kādā ziņā ļoti vājā puse. Lurje apzināti raksta literāru tekstu, viņš raksta literatūru. Tā nav kaut kādā bezkaislīga pagātnes fiksācija, savas pieredzes fiksācija. Piemēram, citi holokausta memuāri, teiksim, Frīdas Mihelsones "Es izdzīvoju Rumbulā" (kas tagad ir pieejams latviešu valodā; ļoti svarīgs teksts par holokaustu Latvijā) – viņa to rakstīja pēc citu cilvēku lūguma, lai fiksētu savu pieredzi. Lurje raksta literāru darbu un par iedvesmu literārajam darbam kļuva brauciens uz Rīgu. Viņam bija ļoti stiprs emocionāls stimuls, mēs varētu teikt. 

Tas ir teksts, kas atspoguļo viņa kailās emocijās. Tas ir memuāristikas gabals, bet tas ir arī emocionāls, literārs teksts. Tas patiesībā varbūt ir vienīgais veids, kā var runāt par holokaustu – runāt par savām emocijām –, ja tu neesi vēsturnieks." 

Ļenskis atzīmē, ka sarunās ar Marģeri Vestermani bieži vien dzird viņu sakām, ka cilvēkam, kurš ir izdzīvojis holokaustā, ir jābūt par balsi tiem, kuri gāja bojā, jo galu galā holokausta vēsture ir nevis to cilvēku stāsts, kuri izdzīvoja, bet to, kuri tika noslepkavoti. "Un Lurje runā kaut kādā ziņā šo cilvēku balsīs, šo cilvēku emocijās – atkailinātās, ļoti koncentrētās emocijās. Tāpēc tas noteikti ir viens svarīgs teksts par holokaustu Latvijā un vienkārši viens svarīgs literārais teksts," viņš piebilst. 

Vaicāts, vai Borisa Lurjes rakstītajā ārpus sāpēm un pāridarījumam saskata iespēju runāt vēl par pašiem pamatiem, par būtisko Iļja Ļenskis atbild: "Protams, ka tas ir teksts par būtisko. Noteikti. Ar viņa holokausta pieredzi mēs varam vilkt kaut kādas paralēles ar citu traģēdiju pieredzi. Te atkal ir svarīgi – tā ir indivīda sarakstīta grāmata par viņa paša pieredzi, un mēs varam salīdzināt un pielīdzināt indivīda pieredzi un mēģināt runāt par to, ko cilvēks izjūt. Cik lielā mērā tā ir grāmata par pamatlietām, ir grūti pateikt. Kaut kādā brīdī, jā, viņš apraksta tieši, kā cilvēki turas pie pamatemocijām. Tur iekļauts tāds fragmentiņš, stāsts [..] par to, kā viņa tēvam piedāvā kļūt par uzraugu nometnē, par kolaborantu. Tā ir izvēle, kur ir runa par ļoti, ļoti primitīvām lietām – vai nu tu pārkāpsi savas ētiskās robežas, un tad tu acīmredzot dzīvosi un būsi paēdis, vai nu tu turēsies pie savām ētiskām normām, pie saviem ideāliem, un tad tu, ļoti iespējams, drīz iesi bojā. Šajā ziņā mēs varam teikt, ka tā ir grāmata par ļoti vienkāršām lietām. Es zinu, ka 

ļoti daudzi teksti, kas apraksta līdzīgu pieredzi – vai tā ir holokausta, vai gulaga pieredze – runā, kā pamazām cilvēkam iet nost sarežģītās ētiskās un intelektuālās konstrukcijas un paliek tikai plikas emocijas, un kaut kādā brīdī pliki instinkti, un tad vispār nekas nepaliek – cilvēks sairst."

Turpinājumā fragments no nodaļas "Mans liktenis Aldo Karadello rokās"; darbības vieta: Štuthofas koncentrācijas nometne netālu no Dancigas, 1944. gada septembra sākums: "… tēvs gluži dīvainai kārtā un tūliņ pat sāka skraidīt, Dievs vien zina, uz kurieni (es Štuthofā jutos kā dabūjis pa galvu, taču viņu šī pieredze, kā šķita, stimulēja! Viņš bija pilns enerģijas un vāca informāciju – Dievs zina, kā – par to, kā mums palīdzēt), un viņš uzzināja, ka tālīnā koncentrācijas nometnes barakā dzīvo kāds itālis, bijušais Itālijas konsuls netālajā Dancigā, "godājams" āriešu ieslodzītais, Aldo Karadello. Bet kāpēc itālim būtu jāpalīdz tieši mums, no mirušajiem iznākušajām dvēselēm šajā zudības megapolē? – Nu, vienkārši tāpēc, ka mana māsa bija precējusies ar Itālijas ebreju… un tēvam ar šo "sakaru", ar šo radniecību ar viesiem itāļiem pietika, lai lūgtu itāļa palīdzību. Šāda vecmodīga nejaušību ekstrapolācija man nekad nebūtu ienākusi prātā, jo biju dzimis citā laikmetā. Taču tēvs bija darījumu cilvēks ar citu iedzimtu ritmu, pieredzējis karus un revolūcijas. Viņš sajuta sakarības un saprata, ka bezdibeņa malā visneparastākās mīlestības saista vāji mirgojoša nejaušība. Un Aldo Karadello patiešām palīdzēja – un, visticamāk, mūs izglāba."

Savos novērojumos par Borisa Lurjes atmiņu pierakstiem dalās Lolita Tomsone: "Man liekas ļoti saistoši tas, ka Boriss Lurje, jau kad viņš ir izveidojies mākslinieks Ņujorkā, viņš neraksta atmiņu stāstus ne par holokaustu, ne pirmskara Rīgu, ne savu ģimeni [..], viņš nesaņemas rakstīt, līdz viņš nepameklē Rīgu 1975. gadā. Acīmredzot tas ir spēcīgs impulss. Viņš sāk rakstīt gan par savu ģimeni, par vecmāmiņu, par kaut kādu dīvainu onkuli, kas viņam ir, gan visas savas erotiskās fantāzijas, atmiņas, kad viņš ir pusaugu puika, un kā viņš atceras Ezras skolu. Ezras skola ir ebreju skola Rīgā, kurā bija ļoti daudzi arī diezgan pārtikuši un izglītoti skolēni, daļa no kuriem bija no smalkām ģimenēm. Viņš mācījās kopā, piemēram, ar Marģeri Vestermani, Valentīnu Freimani. Viņi visi bija ļoti ieinteresēti politiski un sekoja līdzi tam, kas notiek pasaulē, līdz tā pasaule sabruka. Padomju okupācijas laikā viņi vēl atrodas Latvijā; tēvs zaudē īpašumus un uzņēmumus. Līdz ar nacistu varu Latvijā viņi, kā ebreju ģimene, visi tiek deportēti uz Rīgas geto." 

Tomsone atgādina par lēmumu, ko Borisa Lurjes māte pieņēma Rīgas geto – viņam un tēvam ir jādodas uz to geto, kur ebreju vīrieši iet darbos, bet ģimenes sievietes, tostarp Borisa mīļotā, paliks uz vietas. Vēlāk viņas tika nogalinātas Rumbulā, bet nošķirtie, dzīvi palikušie vīrieši tālāk nonāca darba nometnē "Lenta". 

"Man šķiet, viņa atmiņās ļoti jūt to dziļo un satriekto vainas apziņu par to, kas šis mammas lēmums ģimeni sadalīt, patiesībā viņam ar tēvu saglabā dzīvību, savukārt ģimenes sievietes visas ir Rumbulas kapā [..]," 

stāsta Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja, "Viņš raksta, ka viņa sirds un viņa mājas ir Rumbulā."

Boriss Lurje 1963.gadā

"Kā zināms, papīrs pacieš neierobežotu daudzumu melu – taču tas, ko teikšu, būs vistīrākā patiesība; un es mēģināšu, cik vien iespējams, atstāstīt faktus bez estētiskiem izpušķojumiem un pēc iespējas mazāk morāla aprēķina, un cik vien iespējams, maz ētiskām konotācijām – ja vien tas vispār iespējams!" – kā šo mākslinieka uzstādīto postulējumu izdevies iedzīvināt tekstā, atliek pārliecināties katram, kuru saista pagātnes traģēdiju sabalsošanās ar mūsdienu nestabilajām norisēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt