Ekspozīcija “Boriss Lurje. Rīgā” ir ļoti plašs un padziļināts skatījums uz gleznotāja privāto pieredzi un traģēdiju Otrā pasaules kara laikā Rīgā – viņa māte, viena no māsām un jaunības mīlestība tiek nošautas Rumbulas mežā.
Lurje pirmoreiz atgriežas Latvijā 1975. gadā un veic savu individuālo Sāpju ceļu, apsekojot nacisma režīma upuru piemiņas vietas.
Saistoša ir mākslinieka radošā ģeneaoloģija, sākot ar grafikas darbiem un glezniecību, kuros atainota uz ceļiem nospiestās ebreju kopienas ikdiena un arī metaforiski, nosacīti tēlojumi. Nākamā lielā sadaļa Borisa Lurjes stilistikā ir viņa pavadītais laiks ASV, kur viņš strādā ar pašattīstītu “NO!art” idejisko virzienu, kurā noliedz estētiskos un piepaceltos, uz peļņu orientētos mākslas ražojumus. Lurjes rokrakstā būtisku lomu ieņem asamblāžas, kolāžas un emigrantam piederīgu objektu metamorfozes.
Vietas, ko pieminēt
Izstādes kurators Raivis Sīmansons Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” uzsver ļoti būtisku tematisko kodolu, kurš balsta mākslas paraugu, grāmatu un dokumentu sakārtojumu un izvēli to eksponēšanai –
tā ir Rīgas karte, kurā Boriss Lurje ir veicis atzīmes, balstoties savu atmiņu emocionālajā dažādībā:
“Karte ir kā palimpsests. Tas nozīmē, ka uz viņas ticis rakstīts vairākkārt un atkārtoti, un katrā jaunā fāzē tās vietas, kas mums liekas svarīgas un uztrauc, var atšķirties.”
Sīmansons paskaidro, ka 90. gadu sākumā, kad Boriss Lurje apmeklē Rīgu, viņa rokās nonāk brālēna, muzeja "Ebreji Latvijā" iedibinātāja Marģera Vestermana ceļvedis “Ebreji Rīgā”, kam pielikumā ir karte. Lurje šajā kartē, kurā iekļautas vairāk kā 80 ar ebreju vēsturi saistītas vietas Rīgā, iezīmē sev svarīgās. “Mēs viņas atšifrējam šajā izstādē.
Sapratām, ka punktiņi nozīmē vietas, kurās ir bijis labi, kur ģimene ir dzīvojusi pirms kara [..]. Ar krustiņiem viņš atzīmē vietas, kas ir sliktas, – geto teritorija, vietas, kur ar tēvu kopā strādājuši piespiedu darbu,” stāsta kurators.
Arī izstādes veidotāji kartē veikuši jaunas atzīmes, pieminot no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas izvestos ebrejus, kuru dzīvības traģiski izdzisa šeit, Latvijā un piefiksējot vēl kādu, ar Borisa Lurjes un viņa tēva dzīvi saistītu vietu, kuru mākslinieks pats kartē nebija ielicis. Tā bija nacistu drošības dienesta darba nometne “Lenta”, kas atradās Pārdaugavā, iepretim Vecrīgai. Tajā pār 500 ieslodzītajiem, Lurjes vārdiem, “valdīja Dievs, unteršturmfīrers Šervics”. Gan viņš, gan arī viņa adjutants, nometnes direktors grāfs Borisovs, bija ebreji. Abus Lurjes nometnē paņēma tāpēc, ka viņiem vēl atradās kaut kas, ko atdot Šervicam.
“Tā kā mēs esam ebreju glābēju muzejs, nevaram šeit diferencēt starp glābējiem, kas ir bijuši kā Žanis Lipke ar pilnīgi nesavtīgu attieksmi, un kara noziedzniekiem, kāds bija Fricis Šervics – tiesāts pēc kara. Tad mēs šajā izstādē izstāstām Borisa pēckara atmiņu stāstu, ilustrētu grafikās, un Friča Šervica stāstu, kuram pateicoties, [..] tomēr 300 ebreji izdzīvo, viņu vidū arī kādi no Rīgas ebrejiem. Tāpēc mums likās ļoti, ļoti svarīgi iezīmēt šīs vietas, vismaz metaforiski kartē,” norāda Sīmansons.
Svarīgi pieminēt, ka Borisa Lurjes nonākšana sabiedroto pusē notikusi, pateicoties laimīgai nejaušībai.
Ar mākslinieka atmiņām par pavadīto, dramatisko kara laiku Rīgā, kuras sastādījusi krievu māksliniece un rakstniece Jūlija Kisina, ar Borisa Lurjes mākslas fonda palīdzību drīzumā būs iespējams iepazīties arī latviešu lasītajiem. Lurjes rakstīto latviešu valodā tulkojusi Ieva Lešinska. Izdevumā arī vēsturnieka Kaspara Zeļļa izvērsts komentārs.
Sāpju ekspresija mākslā
Pēc kara smagums mākslinieku tā vis neatstāja, un jo īpaši sāpīga bijusi klusēšana par to, kam ebreji ir gājuši cauri. Savas atmiņas par Rīgā pārdzīvoto, Lurje sācis pierakstīt vien 70. gados – krietnu laiku pēc 2. pasaules kara beigām.
“Daļa no darbiem, kurus te [izstādē] var redzēt, ir radīti sev pašam. Viņš nekad nav gribējis būt holokausta mākslinieks. Tas, ko viņš gribējis, lai mēs redzam, ir “NO!art” spriedze un tēmas, kuras viņš risina pilnīgi citādā mākslas valodā,
bet tieši tās ainas, kas ir no geto, no nometnēm, ar viņa zaudētajām dzīves sievietēm un citiem cietumniekiem, ir mēģinājums mākslas valodā izlikt to, ko viņš nevienam īsti nevar izstāstīt,”
skaidro Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.
Dzīvodams ASV, Lurje sevi tā arī nekad nesajuta kā amerikāni. Svešumā tomēr saticis radniecīgu dvēseli – savu mūzu un galeristi Gertrūdu Stainu. Turpina Tomsone: “Viņi abi ir holokaustā zaudējuši ģimenes, iet pie viena psihoterapteita, no Rīgas, starp citu – smalka ebreju dāma, kas bija Junga skolniece. Viņi viens otru sapratuši no pusvārda tieši tāpēc, ka apkārt ir tas klusums.”
