"Georgs Elgers patiešām ir latviešu izcelsmes mācītājs – dzimis Valmierā, un tas viss ir tiešām aizraujoši, jo šeit satek kopā vairāki interesanti aspekti," stāsta Guntars Prānis. "Grāmatā ietvertas daudzas interesantas un Eiropā pazīstamas dziesmas, taču tajā ir arī vairākas oriģināldziesmas.
Un vēl ļoti interesantais aspekts ir arī latviešu valoda, kas tajā laikā vēl tikai veidojas – to visu mēs mēģināsim parādīt un izdziedāt, darot klausītājiem pieejamu šo mūsu tautas vēstures aizraujošo lapaspusi.
Te sastopas renesanse un baroks, un pāreja no viena stila uz otru ir visai interesants uzdevums mūzikā – ceram, ka klausītājiem tas būs interesants un aizraujošs piedzīvojums."
Vai Georgs Elgers gādājis tikai par tekstiem vai rakstījis arī notis? "Lielākoties notis nav viņa rakstītas – tās tolaik atrodamas gan latīņu, gan vācu, gan poļu dziesmu grāmatās, taču ir atsevišķi opusi, par kuriem hipotētiski varētu domāt, ka tas ir Georga Elgera veikums," skaidro Prānis.
"Eiropā tolaik protestantisms saduras ar katolicismu, saduras arī dažādas valodas un kultūras, un tieši šajā krustpunktā veidojas interesantas lietas –
tur sava vieta ir arī agrīnajai latviešu valodai, un ne tikai valodai – arī latviešu dzīves uztverei un mūzikas gaumei. Tas viss šajā dziesmu grāmatā ir atrodams ļoti saistošā veidā."
Guntars Prānis apliecina, ka senā latviešu valoda it labi ir saprotama arī mūsdienu cilvēkam: "Valodu var saprast ļoti labi, un profesore Māra Grudule uzskata, ka šī latviešu valoda ir daudz tuvāka oriģinālajai latviešu valodai nekā pirmie tulkojumi no vācu valodas protestantisma grāmatās, kur daudzas lietas raksturīgas vācu valodai.
Elgera grāmatā var atrast visādus interesantus piedziedājumus – piemēram, "līgo" un "žūžo, bērniņ", kas ir faktiski ļoti tuvas latviešu tautasdziesmai. Arī šajā aspektā būs interesanti."
Ar šo apjomīgo pētījumu Latvijas lasītāju iepazīstina latviešu valodas pētniece Māra Grudule – Guntars Prānis par to zinājis jau sen, tāpat kā par pašu Georgu Elgeru (jeb kā dažos tekstos rakstīts – Juri Eļģeru). "Par šo grāmatu uzzināju apmēram pirms divdesmit gadiem, un tad bija pirmais mēģinājums parādīt to muzikāli, bet šobrīd nācis klāt briedums, pieredze un arī lieliski kolēģi, kas šajā koncertā būs kopā ar mani, lietojot arī visus šīs senās mūzikas stila elementus – tās nebūs vienkāršas dziesmiņas, bet priekšnesumi, kuriem varbūt gluži nevarēs dziedāt līdzi, bet ceru, ka stāsta vijumam varēs sekot ar aizrautību."
Koncertā piedalīsies Latvijas Radio kora dziedātāji Agnese Pauniņa un Rūdolfs Bērtiņš, pie ērģeļpozitīva būs ērģelniece Ilze Reine, stabules spēlēs Ieva Nīmane, bet paša Guntara Prāņa rīcībā būs renesansei un barokam raksturīgā rata lira un, protams, balss.
1621. gadā izdotās grāmatas nosaukums "Geistliche catolische Gesänge" latviešu mēlē tiek tulkots kā "Garīgas katoļu dziesmas, labsirdīgu kristiešu tulkotas no latīņu, vācu, poļu psalmiem un baznīcas dziesmām nevācu valodā."
Tātad šis koncerts varētu būt intriģējošs ne tikai ar vēl nezināmo materiālu, bet arī ar labsirdīgu skatu uz garīgo pasauli. "Jā, pilnīgi noteikti – skats ir labsirdīgs, apcerīgs, bet arī ar nezūdošu aktualitāti," uzskata Prānis.
Kādēļ 1621. gadā izdotā Georga Elgera dziesmu grāmata iedvesmo pētniekus pievērsties šiem sendziedājumiem, Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule.
"1621. gads ir poļu laiks mūsdienu Latvijā. Tātad visa Latvijas teritorija pieder Polijai, un tas ir laiks pēc reformācijas uzvaras Rīgā, bet tajā pašā laikā arī kontrreformācijas laiks. Kopā ar poļiem Rīgā ierodas arī jezuīti un pievērš katoliskajai baznīcai arī vietējos reformātus, arī šīs dziesmu grāmatas sastādītāju Georgu Elgeru," vēsturē ielūkojas Māra Grudule. "Un es domāju, ka ļoti liela nozīme ir tam, ka jezuīti novērtēja to, kas notiek Rīgā reformācijas rezultātā. Draudzēs, kurās ārkārtīgi daudz dzied luterāņu dziesmas, Lutera dziesmas, protestantu dziesmas, un tas ļoti arī piesaista vietējo ļaužu uzmanību."
"Šo momentu – aktivizēt dziedāšanu un caur dziesmu pievērst kristīgajai ticībai, katoļu ticībai – ņem vērā arī jezuīti. 1621. gadā arī nāk klajā katoļu dziesmu grāmata, kuru jezuīti tālāk izmanto darbībai laukos un darbībai ar latviešiem," turpina Grudule.
Grudule skaidro, ka latvieši ar kristīgo ticību, it sevišķi pilsētās, bija labi pazīstami un jau pirms reformācijas un jau viduslaikos bijis noteikts dziesmu korpuss, kas cirkulēja latviešu vidū latviešu valodā.
"Ir, protams, dziesmas, kuras jezuīti pietulko klāt, ir dziesmas, kuras jezuītiem un luterāņiem ir kopējas. Un šī dziesmu grāmata ir gan tulkoto dziesmu krājums, gan arī, iespējams, jau tautās senāk dzirdēto dziedāto dziesmu krājums. Arī tulkojot, protams, jezuīti domā par to, lai šie teksti būtu latviešiem tuvāki. Domājams, tā ir tā laika latviešu valoda rakstu formā šoreiz. Un, protams, arī ar piedziedājumiem, kas ir pazīstami latviešiem no tautasdziesmām, un tas ir ārkārtīgi interesanti, ka šajā dziesmu grāmatā ir dažas dziesmas ar piedziedājumiem "līgo, līgo" un "žū-žū"," atklāj Grudule.
Viņa norāda, ka tas nav nekas neparasts, arī citām tautām ir līdzīgas dziesmas – tā rīkojas misionāri, izmantojot tautā pazīstamus elementus, veidojot un tulkojot dziesmas kristīgā garā.
Pirms pāris gadiem sadarbībā ar poļu zinātniekiem ir izdots Elgera dziesmu grāmatas faksimils Polijā, kurā arī izvērsts ievads par pašu dziesmu autoru un dziesmām.
Kopīgais darbs atklājis, ka neparastā kārtā latviešu teksti ir reizēm krāšņāki nekā oriģināls.
"Un latviešu atdzejotāji, mēs īsti nezinām gan viņu vārdus, konkrēti kurai dziesmai, kurš atdzejotājs, pat ir likuši klāt pantus, un tie panti ir tēlaini izvērsti, arī domājot par to, kas dziedās, kam dziedās un ko jutīs dziedātājs, un kādu ainu viņš fantāzijā savā acu priekšā uzburs," vērtē Māra Grudule.
