Apaļo dzimšanas dienu viņš sagaida priecīgs un gandarīts: vairākas godalgas guvis JVLMA jubilejas izdevums ''Stories in Sound'', augstu starptautisku novērtējumu izpelnījies Prāņa dibinātās un vadītās grupas ''Schola Cantorum Riga'' devītais albums ''Vox Clara'' un ierakstīts jau arī desmitais tvarts: "Elgera dziesmas" klajā nāks rudenī, taču albuma programmu jau varēs novērtēt arī senās mūzikas festivāla ''Vivat Curlandia'' klausītāji Bauskā 18. jūlijā. "Tā ir 17. gadsimta latviešu garīgā mūzika. Pilnīgi unikāls materiāls! Iedomājieties, agrīnais baroks, bet oriģinālajā latviešu valodā," sajūsmu neslēpj Guntars Prānis, kurš sevī iemieso viduslaikiem raksturīgā universālā mūziķa būtību.
Ilze Medne: Mūsu sarunas iemesls ir skaists notikums: 7. jūlijā Rīgas Domā skanēs jūsu dzimšanas dienas koncerts ''Gratias'' ar ļoti īpašu programmu. Bet runāsim ne tikai par to, jo darba jau arī citās jūsu darbības sfērās netrūkst un atvaļinājums vēl nav iestājies.
Guntars Prānis: Noteikti nē, jo darba ir ļoti daudz... Tikko kā ar prieku nosvinējām izlaidumu, sveicām mūsu absolventus, un tūlīt, tūlīt jāsāk aktīvi darboties ar uzņemšanas lietām, jo Mūzikas akadēmijā process nekad neapstājas, – misija jau nekad nebeidzas.
Turklāt darbs arī šajā sarežģītajā laikā nav pārtrūcis ne uz brīdi. Ko šis gads jums pašam un Mūzikas akadēmijai iemācījis? Uz ko licis paskatīties no citas puses?
Ikviens pārbaudījumu un izaicinājumu laiks ir brīdis, kad mācīties. Es to tā uztveru gan personīgi, gan arī Mūzikas akadēmijas sakarā – uzskatu, ka tā ir iespēja. Protams, raudzījāmies, kā ar šo situāciju tiek galā mūsu kolēģi tuvās un tālās ārzemēs, kādi principi tiek izmantoti, kādi rīki lietoti.
Esam spēruši milzīgu soli uz priekšu tā saucamajā digitalizācijas procesā, kas nenozīmē tikai to, ka 'zūmā' varam novadīt lekcijas, no kā īpaši jau radoši cilvēki agri vai vēlu ļoti nogurst. Ir vēl dažādas citas tehnoloģijas, kas pat tiešsaistē ļauj gandrīz sinhroni muzicēt kopā apbrīnojami augstā, kvalitatīvā līmenī, atrodoties trīs dažādās lokācijās vienlaikus.
[Šis gads licis] pārdomāt arī to, ka laiki mainās un mums pašiem jāmainās tam līdzi, – jāsaprot, ko varam darīt attālināti. Tajā pašā laikā ļoti skaidrs tapis, ka ir lietas, kuras nekad nevarēs darīt attālināti un kur klātbūtnes efekts ir vienkārši neatsverams, neaizvietojams. To visu sabalansēt ar to, ka visu laiku ārējie noteikumi mainās, – tas bijis, teiksim tā, ļoti aizraujošs process, kas nav ļāvis atslābt ne mirkli. Mana milzīgā pateicība visiem kolēģiem par iesaistīšanos un elastīgumu, jo bez tā mēs to nebūtu varējuši paveikt. Tāpat paldies studentiem, kuri varbūt mums piedevuši vienu otru kļūdiņu, kas radusies tieši tāpēc, ka mēs visi šādā situācijā esam pirmo reizi.
Jau pavisam drīz Mūzikas akadēmijā sāksies iestājeksāmeni un akadēmijā atkal ienāks jauni censoņi. Vai mācību procesā būs kādi jauninājumi tehniskajā aspektā? Varbūt kādas jaunas iespējas vai programmas?
5. jūlijā sāksim pieņemt dokumentus, bet pats uzņemšanas process sāksies 12. jūlijā. Gan bakalauriem, gan maģistriem, gan arī doktoriem pirmais semestris jau ir aizvadīts – tā ir ļoti liela novitāte. Protams, visu laiku lietas mainās un straujiem soļiem ejam pretī mūsu akreditācijai, kas notiks pēc gada, – uz to gatavojam jaunas programmas, kurās cenšamies ielikt ļoti daudz inovatīvu lietu, citstarp – tieši muzikoloģijā, mūzikas žurnālistikā, arī citās programmās.
Tieši pandēmijas laiks mums ļāvis izsvērt, atsijāt vai kristalizēt kādas lietas. Bet pats galvenais akcents joprojām tiek likts uz jauno talantu. Mūsu uzdevums ir viņiem maksimāli palīdzēt.
Laiki mainās, un mainās arī jaunieši un viņu domāšana. Uzskatu, ka mums kā augstākās izglītības mācību iestādei, kas sagatavo jaunos kadrus profesionālajai mūzikas apritei, visu laiku jābūt interesantai un jādod tas, ko jaunietis arī tiešām ierauga – ka tas ir vērtīgs ieguldījums viņa dzīvē, viņa talantā. Tas ir mans fokuss, domājot ne tikai par šo vasaru, bet arī nākošo periodu, akreditāciju; arī gaidot, ko nesīs līdzi Augstskolu likuma grozījumi, kur mums būs jāveic ne viens vien "vingrojums", kas, ceru, nenesīs kaitējumu, bet varbūt pat jaunas iespējas. Jaunietim, kurš nāk pie mums ar savu talantu, mēs palīdzam to attīstīt līdz viņa spēju maksimumam – tam būtu jābūt pašam galvenajam vienmēr un visos laikos.
Kaut gan uzdevums nav viegls. Pirms gadiem divdesmit iespēja doties mācīties ārpus Latvijas bija sarežģītāka, bet šobrīd jums faktiski jākonkurē ar jebkuru mūzikas augstskolu visā pasaulē un jāspēj pierādīt, ka arī šeit, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, ir vērts mācīties.
To mēs ļoti labi apzināmies, un tajā pašā laikā jau esam šīs starptautiskās izglītības telpas sastāvdaļa.
Nupat kā mūsu izlaidumā izsniedzu diplomus ne tikai latviešiem – arī ķīniešiem, bet japāniete tikusi pie kordiriģēšanas bakalaura diploma – tas ir brīnišķīgs un īpašs notikums.
Pie mums grib studēt ne tikai no tuvākajām, bet arī tālākām ārzemēm – piemēram, nākamajā mācību gadā pie mums brauks studēt jaunieši gan no Amerikas Savienotajām Valstīm, gan no Čehijas, gan no Itālijas. Vēl gan būs eksāmeni – konkurss ir vienots. Bet tas nozīmē arī to, ka latviešu jaunietis, studējot pie mums, nonāk starptautiskajā studiju vidē, nekur nebraucot. Protams, vēl aizvien ''Erasmus'' sadarbība ļauj mūsu studentiem braukt un studēt citur. Papildus tam digitālās tehnoloģijas un tiešsaistes procesi bieži vien mums palīdz studēt pie ļoti augsta līmeņa ārzemju profesoriem, neizbraucot ārpus Latvijas. Bieži vien tieši jauniešu iniciatīva, vēlme, apziņa, ko tieši viņš vēlas, sniedz ļoti daudzas iespējas.
Pieņemu, ka ikkatram jaunietim Mūzikas akdēmijā tiek atrasts vislabākais veids, kā viņš savu izglītības ceļu var iet, – mācīties šeit vai braucot studēt uz ārzemēm. Pretimnākšana taču ir liela?
Ļoti cenšamies maksimāli uz to strādāt, jo mana pārliecība ir, ka tieši
mūzikas izglītībā vēl joprojām pamatu pamatos valda vecu vecais meistara un mācekļa princips. Tu nevari mūzikas profesionāli, personību izaudzināt lielās auditorijās ar daudziem cilvēkiem, kuri kaut kur bezpersoniski sēž savos solos.
Protams, tas nekādā ziņā nav domāts kā "uzbrauciens" citām programmām un virzieniem! Bet [mūzikas izglītībā ir svarīga] individualizācija – specialitātes pedagogs, moduļi, dažnedažādi izvēles kursi, valodas, kuras var attīstīt, tālāk padziļinot savas profesionālās zināšanas. Tas viss ir komplekss process, kuru cenšamies izvērst, lai jaunietis tiešām jūtas tā, ka viņš lielā mērā ir savas laimes un savas nākotnes kalējs, un lēmums, ko viņš pieņems šodien, nesīs augļus jau rīt. Katram tas var noritēt ļoti, ļoti atšķirīgi.
Vai akadēmijā papildināsies arī pedagogu sastāvs? Nāks jauni spēki klāt?
Arī tas ir nemitīgs process. Šobrīd esam pārmiju stadijā. Daži ļoti cienījami kolēģi dodas pelnītā atpūtā, un tieši pašlaik diskutējam un raugāmies, kā iesaistīt jaunus kolēģus, jo arī šī asinsrite – pedagoģiskā sastāva atjaunošana – ir ārkārtīgi svarīga. Tikai jāatrod labs balanss, nedrīkst iebraukt ne vienā, ne otrā grāvī. Esmu pārliecināts, ka
studentam ir svarīgi redzēt gados jaunus pasniedzējus – ar dzirksti un enerģiju, tādus, kuri paši ļoti aktīvi vēl koncertē uz skatuves.
Lai studēšana notiktu ne tikai teorētiski, zināšanu līmenī, bet arī dzīvās muzicēšanas procesā.
Universālais mūziķis
Dzīvās muzicēšanas process svarīgs ir arī jums pašam. Skaidrs, ka Mūzikas akadēmijas rektora pienākumi paņem ļoti daudz laika, enerģijas, spēka, mīlestības, uzmanības, ideju. Bet kādēļ jums pašam vēl aizvien vajadzīga dzīvā, radošā elpa, iespēja kāpt uz skatuves?
Sevi uzskatu par ļoti laimīgu cilvēku – manā dzīvē viss salicies tā, ka gan teorētiskās zināšanas, gan prakse iet roku rokā.
Protams, bijuši neskaitāmi periodi, kad kādu mirkli esmu vairāk koncentrējies uz vienu un tad atkal uz otru, bet tā, ka palikt tikai, piemēram, pie koncertēšanas, un nerakties, nedomāt, nereflektēt – to nevaru iedomāties. Arī sēdēt tikai manuskriptos, rokrakstos, grāmatās un rakstīt par to – arī tā sevi nevarētu iztēloties. Bet tas ir jau kopš viduslaikiem aprobētais paraugs – universālais mūziķis, kurš zina, kāpēc viņš kaut ko dara, kurš kaut domā, bet tajā pašā laikā izbauda laimi atrasties dzīvā muzicēšanas procesā, būt izteiktā spontanitātē. Tas ir auglīgi gan vienai, gan otrai jomai – vismaz manā dzīvē pilnīgi noteikti.
Tas gan paģēr vēl vienu talantu – prasmi plānot laiku!
Jā, ar to reizēm ir ļoti sarežģīti... Jo manā darbā tieši šādos apstākļos katru dienu jābūt gatavam, ka nāks kaut kas negaidīts, kas jārisina tūlīt un nevar tikt atlikts. Un tad viena otra radoša doma gaida savu brīdi. Tajā pašā laikā
tieši radošā darbošanās vienu otru reizi man atvērusi tādu kā otro elpu arī smagajā administrēšanas darbā, iedevusi man dzirksti, enerģiju, dzīvesprieku to turpināt.
Tā ka reizēm iztērētais laiks šādā ziņā dubultojas un nāk atpakaļ.
Man jau šķiet, ka esat laimīgs cilvēks arī tāpēc, ka muzicēšanas procesā jums apkārt ir domubiedri. ''Schola Cantorum Rīga'' – tas ir liels spēks ne tikai tāpēc, ka tas ir radošs un daudzus lielus darbus īstenot spējīgs kolektīvs, bet arī tāpēc, ka jūs visus noteikti vieno kaut kas īpašs. Tā varbūt pat nav vienkārši draudzība, bet kas vairāk. Kas ir tas, kas tur jūs kopā jau kopš 1995. gada?
Tas patiesi ir kas ļoti īpašs manā dzīvē – kā jūs sacījāt,
tie nav tikai draugi: tie ir domubiedri, idejas biedri. Mūs vieno ne tikai kopīga muzicēšana, bet arī kopīga dzīves uztvere, kopīga dzīves pārliecība par to, kādi akcenti mūsuprāt ir būtiski.
Protams, milzīgais gandarījums, ka mums ir sava publika. Nupat par to vēlreiz pārliecinājāmies Zviedrijā, kur Senās mūzikas festivālā Stokholmā mūs sagaidīja ar ovācijām. Pēc ilga laika tas bija pirmais dzīvais koncerts klātienē ar publiku – visi bijām tik aizkustināti! Izrādās, tā tik ļoti bija trūcis... Tā ka – jā, dombiedri, draugi, tajā pašā laikā – mijiedarbība ar publiku. Tā ir neizmērojama laime. Protams, katrs no ''Schola Cantorum Riga'' dziedātājiem ir personība, ar katru no viņiem ir interesanti būt kopā ne tikai mēģinājumos, bet arī vienkāršā sarunā, dažādos muzikālos projektos un sadarbībās. Tā tiešām ir viena no manas dzīves lielajām vērtībām, un šis koncerts – ''Gratias'' jeb ''Pateicība'' – nozīmē, ka esmu pateicīgs par šo laiku, kas man ticis dots, un par cilvēkiem, kas man blakus.
Pāri plūstoša pateicība
''Gratias'' ir ļoti skaists, liels vārds. Garīgajā mūzikā pirmais nāk prātā “Pateicība Dievam”, bet šajā gadījumā – pateicība arī visiem mums, kas apkārt. Skaisti, ka jūs to izvēlējāties par koncerta moto, jo tam jau iespējams vēl plašāks vērsums – pateicība ne tikai tam, kas jums blakus, bet kaut kam vairāk.
Protams, tas ir visplašākais vērsums! Tā ir pateicība Visaugstākajam, tā ir pateicība ģimenei, tam, no kurienes esam cēlušies. Tā ir arī pateicība zemei un valstij, kurā varam būt, – tas varbūt skaļi izklausās, bet zināmā dzīves atskaites mirklī tas viss nāk prātā. Protams, visi cilvēki – mūziķi, blakus mūzikai esošie cilvēki, kuri palīdz notikt mūzikas procesiem: izdevēji, žurnālisti. Te varētu saukt vēl un vēl, viņi visi man ir svarīgi.
Man laimējies sastapt tik ļoti daudz fantastisku cilvēku, un katrs no viņiem atstājis savu nospiedumu arī manā gājumā. Tāda pāri plūstoša pateicība...
Un to es arī vēlējos parādīt un izpaust ar šo koncertu.
Koncerta norises vieta – Rīgas Doms – arī nav nejauša. Tā jums ir īpaša vieta...
Rīgas Domā man bija tā laime darboties, šķiet, 17 gadus.
Rīgas Doms ir ļoti īpaša vieta... Te tu saproti saikni ar iepriekšējām paaudzēm, ar gadsimtiem, ieraugot sevi daudz reālistiskāk – atmetot vienu otru ārišķīgu iedomu,
ieraugot laika plūdumu un procesu, kā kas noticis. Un [tu saproti] – tas Doms te stāv, kā stāvējis, un stāvēs arī tad, kad mūsu vairs nebūs. Tas iedod tādu ļoti veselīgu pieeju lietām. Tāpēc, protams, tieši Rīgas Doms bija vieta, kurā vēlējos sarīkot koncertu.
Kam noteikti bija jābūt šajā koncertā – kādām radošām idejām, cilvēkiem, mūzikai?
Man uzreiz jāsaka, ka nevarēju uzaicināt visus savus muzikālos draugus un kolēģus – šī ir tikai viena daļa no visiem. Protams, tas ir ansamblis ''Schola Cantorum Riga'', ērģelnieks Aigars Reinis, kurš pats ir ilgstoši dziedājis mūsu ansambļa sastāvā un kurš spēlēs ērģeles un arī ērģeļu improvizācijas saistībā ar viduslaiku dziedājumiem.
Tad ir trio ''Art-i-Shock'', ar kuru man izveidojusies ļoti interesanta, neordināra sadarbība – šīs profesionālās, šarmantās dāmas mani uzaicināja piedalīties kopā ar manu rataliru, un tas bija tāds pagodinājums un privilēģija...
Protams, ļoti gribēju, lai viņas piedalās koncertā. Tāpat komponists un perkusionists Rihards Zaļupe – ļoti interesants, dziļš cilvēks, ar kuru sadarbība mums bijusi cauri gadiem. Vēl arī multiinstrumentāliste Ieva Nīmane, ar kuru esam domubiedri, domājot par seno mūziku un tās vietu mūsdienās. Viens no galvenajiem akcentiem – ka senajai mūzikai ir auditorija arī šodien, tikai tai jābūt interesantai, labā nozīmē atraktīvai, nevis ārišķīgai, tādai, kas spēj uzrunāt šodienas klausītāju. Šai ziņā mums ir ļoti daudz interesantu eksperimentu. Ieva piedalīsies gan ar dūdām, gan stabulēm.
Un ir arī Ainars Mielavs, kuru gribētu saukt ne tikai par savu draugu, bet arī domubiedru. Savulaik viņa apgādā "Upe" iznāca mūsu pirmie albumi, un saikne ar Ainaru mums saglabājusies cauri gadiem.
Arī viņš piedalīsies ar dažām dziesmām, un būs arī viens aranžējums, kur dziedāsim kopā – ceru, klausītājiem tas būs interesanti. Protams, vēlējos, lai šādā reizē ir arī kāds jaundarbs, un mans draugs komponists Rihards Dubra uzrakstījis jaundarbu ''O sapientia''.
Kad es tā reflektēju par šo laiku, domāju – cik ļoti mums visiem ir vajadzīga tāda gudrība, kas no augšienes mums tiek dota. Kā saprast šo laiku, kā rīkoties, kādus lēmumus pieņemt? Tik daudz strīdu un šķēpu laušanas mums nemitīgi ir visapkārt.
Cilvēki cīnās par pareizo vai nepareizo viedokli, rīcības modeli un tamlīdzīgi. Tāpēc izvēlējos šo viduslaiku antifona tekstu – par gudrību, kas nāk no Visuaugstā un par lūgumu vadīt mūs pa atziņas ceļu. Man tas likās ļoti simboliski. Rihards uzrakstījis skaņdarbu visiem koncerta dalībniekiem – tas izskanēs koncerta noslēgumā.
Un vēl kas jo nozīmīgi – koncerta dalībnieki būs arī visi klātesošie, jo pēc ilgā pārtraukuma šis būs pirmais koncerts, ar kuru Rīgas Doms vērs savas durvis klausītājiem. Tā ka viņu sirdis un aplausi arī noteikti uzskatāmi par līdzdalību.
Jā, pilnīgi noteikti, un paldies par šo domu! Gribētu arī uzsvērt, ka
pats Rīgas Doms akustikas ziņā ir ļoti aktīvs dalībnieks jebkurā koncertā. Esmu to piedzīvojis pats personīgi, cik nozīmīgas ir velves, – ka tās, tēlaini izsakoties, ir vēl viens profesionāls dziedātājs, kas piedalās procesā.
Viss notiek īstajā laikā
Prieks, ka līdzdalīgs būs arī Latvijas Radio 3 "Klasika", jo šis koncerts tiks translēts tiešraidē – tad arī jūs sirsnīgi sveicināsim apaļajā dzimšanas dienā. Taču gribu sveikt jūs ar vēl vairākiem skaistiem notikumiem, kas saistīti gan ar Mūzikas akadēmiju, gan ''Schola Cantorum Riga''. Mūzikas akadēmijas jubilejas izdevums saņēmis gan konkursa "Zelta ābele" galveno godalgu kategorijā "Dokumentālās grāmatas", gan Latvijas Dizaina gada balvu, un aizvien mūs turpina sajūsmināt brīnišķīgās atsauksmes, ko saņemam par ''Schola Cantorum Riga'' jaunāko – devīto albumu ''Vox Clara''. Tas patiešām ir milzīgs sasniegums – gan tas, ka BBC to ierindojis 2020. gada nozīmīgāko albumu vidū, gan arī nominācija Vācijas skaņu ierakstu industrijas balvai ''Opus Klassik''. Tāda sajūta, ka pasaule beidzot jūs pamanījusi, kaut gan tajā pašā laikā gribas iesaukties – kur viņi visi bijuši agrāk! Visi deviņi jūsu albumi taču ir brīnišķīgi...
Sirsnīgs paldies!
Bet mana pārliecība ir, ka visas lietas mūsu dzīvē notiek īstajā laikā, tāpēc nemaz netērēju laiku, domājot par to, kur tas viss bija agrāk. Domāju, viss notiek pareizi.
Ir milzīgs prieks un gandarījums, ka mūsu publikas loks tik ļoti paplašinājies. Arī tikko dzīvā pieredze Zviedrijā, atsauksmes, ko es personīgi saņemu no profesionāļiem gan Lielbritānijā, gan Vācijā, gan citās zemēs, sniedz vienkārši lielu prieku un novērtējuma sajūtu. Ka tu, atrodoties Latvijā un darbojoties ar savu matēriju, savu mantojumu, tomēr esi daļa no globālās kultūras procesa. Ka faktiski mūsu mantojums ir arī globālais mantojums, un cik nozīmīgi ir to kopt un parādīt. Uz nākotni raugoties, tā ir arī tāda pienākuma apziņa. Katrā ziņā – šobrīd ir prieks un gandarījums, jā.
Un prieks arī par to, ka saprasti jūsu radošie jaunatklājumu ceļi, zināmā mērā – arī drosmīgums, jo jūs savu ceļu ar ''Schola Cantorum Riga'' ejat tā ļoti pārliecinoši, vienmēr atrodot ko jaunu, bet nekad nepārkāpjot to slideno robežu, kad mēģinājums seno mūziku parādīt jaunā veidā sastaptos ar populāro kultūru. Tas viss vienmēr paliek ļoti labas gaumes robežās. Man šķiet – tas ir tieši tas, ko sajutuši, sapratuši un par ko priecājas arī daudzie klausītāji.
Paldies par šādu redzējumu no malas! Gadiem ejot, laikam esmu kļuvis drosmīgāks eksperimentēt, jo uzskatu, ka tieši mūzikā un radošajos procesos – arī tad, ja darbojies ar matēriju, kas ir 500 gadu veca vai pat senāka, – arī tur tomēr jāatrod veids, kas to spēj atdzīvināt, un tur bez eksperimentiem neiztikt. Un, pat ja kādas lietas ir jāatsijā, vienalga – ir vērts šo ceļu iet, par to esmu pilnīgi pārliecināts. Un tad jau, ejot soli pa solim, arī kļūst skaidrs, kāds ir ceļa turpinājums.
Kas ir tas, kas jūs pārsteidzis vērtējumos par ''Vox Clara''?
Esmu ļoti gandarīts, ka tieši zviedri un vācieši to novērtējuši. Jo viena no manām domām jeb idejām ir, ka vēsturiski Rīga, Livonija, ja raugāmies uz muzikālo mantojumu, bieži esam tverami plašākā reģionālā kontekstā. Ieraugu, ka mūs saprot, jo mums tajā ir daudz kopīga. (..)
Man ir prieks, ka esmu saņēmis atsauksmi, – ka tas ir ne tikai interesanti, bet kaut kādā mērā rosina cilvēkos fantāziju par to, kā tas ir bijis tajos laikos, kad vēl nebija ierakstu tehnikas, un mums savā veidā nākas uzburt ne tikai skaņu aina, bet arī jāvizualizē – kā tad tas viss bijis.
Mums, mūziķiem, tas ir ārkārtīgi aizraujošs process, un man prieks, ka arī klausītājiem un pat kritiķiem tas bijis aizraujoši.
Vai ''Vox Clara'' panākumi spārno doties pie desmitā albuma?
Tas ir jau ierakstīts... Gan ne ar ansambli ''Schola Cantorum Riga'', bet citiem domubiedriem –
tās būs "Elgera dziesmas" jeb 17. gadsimta latviešu garīgā mūzika, ar 17. gadsimta latviešu valodu. Pilnīgi unikāls materiāls! Iedomājieties, agrīnais baroks, bet oriģinālajā latviešu valodā...
Tā ir grāmata, kas vienā eksemplārā atrodama Viļņas Universitātes bibliotēkā. Kopā ar domubiedriem Ilzi Reini, Ilzi Gruduli, Ievu Nīmani, Agnesi Pauniņa un Rūdolfs Bērtiņu ierakstījām 15 dziesmas – sadarbībā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli, kura saka, ka šī latviešu valoda, iespējams, ir senākā autentiskā latviešu valoda, jo, piemēram, ja raugāmies uz Glika Bībeles tulkojumu, tam ir ļoti izteikta vācu valodas ietekme. Šeit tā valoda tik ļoti atšķiras!
Dziedot 17. gadsimta latviešu valodā, atkal rosās fantāzija – tie taču bija mūsu senči, kas šādi runāja. Nu ļoti, ļoti interesanti...
Ceru, ka rudenī šis albums nāks klajā. "Elgera dziesmas" esam iecerējuši parādīt arī Bauskas Senās mūzikas festivālā 18. jūlijā. Tas atkal ir tāds jauns solītis pretī tiem, kurus interesē mūsu piedāvātais senais mantojums. Ceru, ka muzikāli tas būs interesanti un klausāmi.
Un kāda solās būt ''Schola Cantorum Riga'' vasara?
Mazliet iesim atpūtā. Šis bijis intensīvs laiks mums visiem, un pauze ir nepieciešama, lai uzkrātu spēkus un ģenerētu jaunas idejas, kas man ļoti bieži notiek, atrodoties dabā un klusumā. Tas ir absolūti nepieciešams, lai ar jauniem spēkiem dotos tālāk.