Piejūras klimats

Melnais humors, Kafka un cieņa pret katru indivīdu: Čehoslovākijas “jaunā viļņa” kino

Piejūras klimats

Filmizrāde, kurā satiekas “Mērnieku laiki”, “Ezera sonāte” un “Dubultslazds”

Stāstu dzīvošana: vai virtuālā un paplašinātā realitāte ir daļa no kino pasaules?

Vai virtuālā un paplašinātā realitāte ir daļa no kino pasaules?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Virtuālā realitāte kļūst par arvien nopietnāku spēlētāju arī kino vidē – prestiži festivāli to iekļauj savās programmās, lai arī reizēm nezina, ko īsti ar to darīt. Viens no lektoriem šī gada “Riga IFF goes XR” programmā ir paplašinātās realitātes veidotājs un režisors Pjērs Frikē. Viņa darbs “Spaced Out” ir ticis izrādīts Sandēnsas kino festivālā.

“Riga IFF goes XR” ir viena no Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) neatņemamām sastāvdaļām, kas piedāvā dažādas lekcijas virtuālās un paplašinātās realitātes veidotājiem un interesentiem. Ikgadējā hakatonā parasti piedalās cilvēki, kurus interesē ne tikai virtuālā realitāte un datorspēles, bet kuri darbojas gan kino, gan animācijā, gan IT sfērā.

Intervijā platformā “Zoom” Pjērs Frikē stāsta, kā viņš nonāca pie virtuālās realitātes veidošanas, kā tā atšķiras no klasiskā kino, par virtuālās realitātes vietu kino festivālos un par to, vai virtuālā realitāte aizstās citus medijus.

Marta Elīna Martinsone: Vai tu varētu mūsu lasītājus mazliet iepazīstināt par sevi?

Pjērs Frikē: Mani sauc Pjērs Frikē – mans mākslinieka vārds ir Pjarē. Vienmēr ir grūti izskaidrot, ko es daru. Es parasti izmantoju apzīmējumu digitālais mākslinieks vai XR – paplašinātās realitātes – veidotājs. Lielākoties fokusējos uz iekļaujošu – “immersive” – pasauļu un pieredžu radīšanu.

Es izpētu dažādus veidus, kā iekļaut skatītājus, esmu režisējis daudz 360 grādu video, bet mani vairāk interesē staigājošas vai interaktīvas pieredzes.

Nesen es izveidoju divus lielus darbus – viens no tiem ir “Spaced Out”, kas ir ūdenī balstīta virtuālās realitātes pieredze. Tev tiešām ir jāiekāpj ūdenī, lai varētu izbaudīt manu darbu,  jāatlaižas ūdenī un caur virtuālo realitāti vari lidot kosmosā. Otrs ir virtuālās realitātes sociāla, vairāku spēlētāju pieredze, kā arī esmu režisējis Žana Mišela Žāra virtuālo koncertu. Mēs uztaisījām vairāku spēlētāju virtuālo koncertu, kur visi bija kā avatāri trīsdimensionālā pasaulē, un cilvēki varēja piekļūt koncertam ar virtuālās realitātes briļļu palīdzību caur datoriem. Un Žans Milšels Žārs koncertēja īstajā laikā ar kustību izsekotājiem – viņš arī bija avatārs.

Pjērs Frikē
Pjērs Frikē

Kā tevi ieinteresēja virtuālā un paplašinātā realitāte?

Kad biju septiņus gadus vecs, man paveicās, ka vecāki 1993. gadā mani aizveda uz Londonu  un mēs apmeklējām tādu vietu kā Sega centrs, kas tagad vairs nepastāv. Tur bija pirmās publiskās virtuālās realitātes mašīnas. Es izmēģināju paraplāna pieredzi – mana galva bija lielā kastē, tādā kā ledusskapī, un es lidoju cauri mājām. Tā kā tas bija 1993. gads, grafiskais dizains bija diezgan slikts.

Pārlecot uz 2009. / 2010. gadu, es pieredzēju apzināto sapņošanu, vārdu sakot, biju pie apziņas, kamēr sapņoju un varēju kontrolēt lietas. Man tas šķita tik aizraujoši! Un tieši tajā laikā es arī pabeidzu savu filmu skolu, kur studēju režiju un operatormeistarību. Tur daudz filmēju uz 35 mm lentes, un to darīju arī Indijā. Mani kaitināja filmu linearitāte – mana apziņa un iztēle nebija ierobežojama tikai linearitātē, kurā ietilpst filmēšana, montāža un viss pārējais. Tad es atkal atcerējos šo savu pieredzi no septiņu gadu vecuma, un tā radās mana vēlme izpētīt virtuālo realitāti.

Kādas ir virtuālās realitātes attiecības ar stāstniecību? Šis aspekts – stāsta trūkums -    bieži vien tiek minēts kā problemātisks virtuālās realitātes lauciņā. Šī ir vai nav problēma?

Man ļoti nepatīk šis jautājums, un es vienmēr gribu sakratīt cilvēkus, kuri to saka.

Pirms simts gadiem kino gandrīz nomira, jo to no paša sākuma, kopš kino dzimšanas brīža uzskatīja par šo zinātnisko vai tehnoloģisko brīnumu, un to neuzskatīja par mākslu.

 Tā nu kino izdzīvoja cirkū un citās dīvainās vietās. Un tikai vēlāk Ļevs Kuļešovs un citi krievu domātāji, kā arī cilvēki visur pasaulē saprata, ka tas ir kaut kas interesants un ka tas pats par sevi var būt medijs un mākslas veids. Kritika, ko iesākumā kino ļaudis pieredzēja no cilvēkiem, kas veidoja teātri, gleznoja un fotografēja, ir tā pati kritika, ko virtuālās realitātes veidotāji sastop tagad. Šī pati nosodīšana.

Ja mēs skatāmies uz stāstniecību, ir jāanalizē, ko tas nozīmē. Labāk izmantot vārdu “naratīvs” vai “stāsts”, un tad jāatceras, ka cilvēka pieredze, klausoties stāstu, pat ja šis stāsts jau ir izstāstīts vai ja mēs skatāmies filmu vai gleznu, ir citāda, jo virtuālās realitātes pieredze ir iekļaušanās. Mēs tiekam iekļauti stāstā, ko mēs stāstām, kur tavu uzmanību absorbē, kur  aizmirsti savu normālo dzīvi un sevi, tu ienirsti citā telpā, kaut kur citur. Un tas ir virtuālās realitātes pamatā un tas ir arī mākslas pamatā, bet virtuālā realitāte to var vēl vairāk pastiprināt daudz spēcīgākā veidā. Tāpēc mēs bieži izmantojam jēdzienu “stāstu dzīvošana”, nevis “stāstu stāstīšana”.

Arī tagad, kad mēs sarunājamies, es izmantoju naratīvas tehnikas, lai paskaidrotu savas domas. Naratīvās pieredzes, naratīvā iekļaušanās ir dažādās formās – gan politiskās uzrunās, gan dažādās mūsu dzīves formās, gan tajā, kā mēs atrodamies kādā pilsētā. Naratīvi ir visur. Stāstniecība, jā, tā piedien kino tādā pat veidā kā performatīvie aspekti piedien teātrim. Tās ir lietas, kas ir specifiskas katram medijam, bet tās ir lietas, kas ir līdzīgas vairākiem medijiem, bet vairāk piedien vienam.

Man nepatīk šī kritika, jo mūzikā mēs nesakām, ka mūzika nav stāsts.

Lai gan arī mūzika arī var būt naratīva. Bet mēs nesakām, ka mums nepatīk mūzika, jo mūzikā nav stāstniecības. Tāpēc ir negodīgi to pašu pārmest virtuālajai realitātei.

Pjēra Frikē projekts "Spaced Out"
Pjēra Frikē projekts "Spaced Out"

Manuprāt, tas ir tādēļ, ka šis ir savā ziņā jauns medijs, bet cilvēki mēģina to veidot tāpat kā citus, iepriekšējos medijus. Teici, ka tev ir klasiska kino veidotāja izglītība. Kur   apguvi virtuālās un paplašinātās realitātes prasmes?

Jā, man bija super, super, super tradicionāla izglītība. 18 gadu vecumā devos uz Indiju mācīties Indijas Filmu un televīzijas institūtā, un es biju ļoti laimīgs un lepns būt daļa no tā. Sešus gadus skatījos filmas uz 35 mm lentēm sinematēkā, filmēju, montēju un pat attīstīju kino lentes – mums tur bija laboratorija. Iespējams, viena no pēdējām melnbalto 35 mm kino lentu laboratorijām pasaulē. Montēju negatīvus, pozitīvus no 16, 35 un 8 milimetru lentēm, es izmantoju “Bolex” kameru, “Mitchell” kameru, kas bija populāra pagājušā gadsimta 20. gados.

Un tad mani nokaitināja visam piemītošā linearitāte.

Bet par izglītību runājot – virtuālajai realitātei nebija nekādas skolas, jo tajā laikā šī tehnoloģija vēl bija aizvēsturiska, nebija pat īsti pieejamas virtuālās realitātes brilles.

Tā es nonācu pie 360 grādu filmu veidošanas un pat pie jauniem risinājumiem, izgudroju jaunus veidus, kā filmēt. Pamatā tā bija manis paša interese un apsēstība ar vēlmi radīt no jauna šo apzinātās sapņošanas sajūtu un atrast jaunus veidus, kā to izdarīt.

Tad pamazām bija nepieciešams atbrīvoties no visa iemācītā par kino un par kino linearitāti, par montāžu, par struktūrām un idejām, par trīs cēlienu struktūru, par varoņiem un drāmu, un visu pārējo.

Patiesībā vislabākais mācīšanās avots bija datorspēles. Es neesmu datorspēļu cilvēks, nemaz. Arī mācīties no labākajiem inženieriem un attīstītājiem, kuri domā pavisam citā veidā. Bet arī pats radošais process – ideja, uzraksti scenāriju un filmē utt. – tas arī ir lineārs process, kura centrā ir mākslinieks, autors, kuram ir šī vīzija. Un tas patiesībā nāk no 19. gadsimta – vientuļais mākslinieks, kurš iet dabā, viņam rodas ideja un viņš to īsteno. Kino ir pārņēmis šo procesu kā pamatu, bet ir piemirsis šo radošo pieredzi. [..] Es guvu apbrīnojamu iedvesmu un mācīšanās procesu no attīstītāju pasaules, no datorspēļu pasaules, kur pamatā ir atkārtojums un ir jādomā ātri.

Kad filmu veidotājam saki, ka viņam ir jārīko testa seanss skatītājiem, kur sniedz atsauksmes, kas viņiem patika vai nepatika, tā var būt šausmīga pieredze autoram. Virtuālās realitātes radītājam tas ir ļoti svarīgi – domāt ātri, jo tev ir nepieciešams, lai auditorija iesaistās, viņiem ir teikšana, brīvība, radot pašiem savu stāstu. Tas ir daudz demokrātiskāk, un man tas ļoti patīk. Man patīk nebūt kino veidotājam-diktatoram, bet būt vairāk demokrātiskam. Un radīt kaut ko ļoti ātri, tad to parādīt, izmainīt un rādīt atkal.

Pjēra Frikē projekts "Spaced Out"
Pjēra Frikē projekts "Spaced Out"

Kādi ir lielākie tehnoloģiskie izaicinājumi un tehnoloģiskās nepieciešamības, lai tu varētu radīt savu saturu? Piemēram, skaņa ir ļoti svarīga, veidojot jebkādu iekļaujošo pieredzi.

Tā ir jauna horeogrāfija, kas jāiemācās – horeogrāfija starp veidotāju, tehniskā nodrošinājuma pusi, briļļu un austiņu ražotāju, piemēram, “Oculus” un programmatūru radītāju pusi, kas veido rīkus, piemēram, “Unity” vai “Unreal” platformas, kurās var radīt interaktīvu pieredzi. Un tad ir arī biznesa puse – projekta finansējums, un izplatīšanas puse – projekta izrādīšana. Šī daudzo bumbiņu žonglēšana, turklāt katru reizi ar katru projektu ir jāsāk no nulles.

Piemēram, šī virtuālās realitātes pieredze “Spaced Out” ūdenī – neviens pirms tam neko tamlīdzīgu nav darījis.

Piemēram, lai to izrādītu, man ir nepieciešams atrast baseinu. Festivālos, lai es to varētu izrādīt, man ir jāpārliecina organizatori, ka ir vajadzīgs baseins. Sandēnsas filmu festivāls teica, ka to varu darīt, un tas bija brīnišķīgi. Katrs festivālā skaņa ūdenī ir pilnīgi citādāka – darbojas tikai mono formāta skaņa, kuru neviens kino tagad vairs neizmanto. Skaņa ūdenī izplatās, tā tevi ieskauj un katru reizi tā ir citāda. Tas, kas virtuālajā realitātē ir lieliski skaņas ziņā, ir tas, ka tā pienes akustisko līmeni – telpas psiho-akustiskā uztvere. Respektīvi, tas, kā skaņa atstarojas virtuālos materiālos, kad tu esi alā vai baznīcā virtuāli – tur skaņa uzvedas atšķirīgi, tā atstarojas un atbalsojas citādi pret telpas sienām. Un tādējādi tā dod spēcīgu iekļaušanās sajūtu, kā arī rada emocijas. Skaņa ir temps, ir virtuālā realitāte un var sniegt labāku pieredzi vai spēcīgāku pieredzi, nekā kino, kur skaņa nāk no 5.1 stereo sistēmas vai retāk austiņām. Tādējādi kino skaņa ne vienmēr tiek pilnībā izmantota, bet virtuālā realitāte ir perfekta platforma skaņai.

Vai kino festivāli šobrīd arvien vairāk interesējas par virtuālo realitāti un iekļaujošu pieredzi? Vai arī joprojām ir stingrs nodalījums – kino festivāli ir filmām, bet virtuālajai realitātei savi festivāli?

Tas ir iemesls, kāpēc man tik ļoti patīk virtuālā un paplašinātā realitāte, jo mums ir lieliska komūna, kurā visi ar to ir ļoti aizrāvušies. Tajā ir politiķi un mēri, kino cilvēki, virtuālās realitātes producenti un attīstītāji, ir festivālu kuratori, investori, arī žurnālisti un kritiķi. Visi vienmēr sanāk kopā, lai kopā radītu un bīdītu paplašināto realitāti pareizajā virzienā un pie pareizās auditorijas.

Ir daudz dažādu festivālu: dejas festivāli, performanču festivāli, reizēm pat teātra festivāli, mākslas festivāli un, protams, arī kino festivāli. Jā, vairāki kino festivāli ir izrādījuši interesi, lai rādītu virtuālās realitātes darbus, bet tā nav īsti ideāla partnerība. Jo, piemēram, Kannu kino festivālā 2016. gadā, bija Mišels Reijaks, kurš kūrēja arī Venēcijas filmu festivāla XR sadaļu. Viņš varēja izveidot rūpīgu atlasi, bet tad Kannu kino festivāla direktors Tjerī Fremo sadusmojās par to, ka virtuālo realitāti uzskatīja par kaut ko, kas būtu daļa no festivāla oficiālās atlases.

Tā nu šī sadaļa tika aizstumta uz pagrabu tajā Kannu kino festivāla ēkā, kur notiek kino tirgus.

Tā kā ar filmu festivāliem ir dažādi – viņi reizēm nezina, kā virtuālo realitāti vērtēt, viņi to bieži ieliek “eksperimentālajā sadaļā”, kur nereti ir pat mākslas darbi vai instalācijas. domāju, ka virtuālā realitāte kļūst pati par savu lietu. Ir arī virtuālās realitātes festivāli, kas parādās, un to ir diezgan daudz. Bet tas viss ir atkarīgs no individuālās aizrautības ar šiem formātiem. Liela festivālu sastāvdaļa ir arī tirgus, projektu piču sadaļa, vienmēr ir šī vēlme veidot jaunus projektus. Un manā gadījumā mēs reizēm atrodam kuratorus, finansējumu vai producentus, lai izrādītu darbus. Reizēm festivāls kļūst par producentu.

Tas salauž tradicionālo sistēmu – filma ir gatava un to parāda festivālā. Es vienmēr esmu domājis, cik tas ir interesanti, jo, piemēram, Sandēnsas kino festivālā strādāju līdz pēdējam brīdim, līdz pēdējai stundai, jo man bija jākontrolē ierīce, uz kuras mans projekts tika rādīts baseinā. Bet visi pārējie kino veidotāji Sandēnsā jau bija pabeiguši darbu novembrī vai decembrī, ir pabeiguši projektu, iesnieguši DCP kopiju un viss. Bet mēs vēl līdz pēdējam mirklim visu iekārtojām, uzlabojām failu, lai viss darbotos. Tā ir pavisam cita pieeja festivālam.

Pjērs Frikē un Marta Elīna Martinsone
Pjērs Frikē un Marta Elīna Martinsone

Pie kādiem projektiem strādā šobrīd un ko plāno darīt nākotnē?

Turpināt šo projektu ar virtuālās realitātes pieredzi ūdenī, un otrs ir vairāku spēlētāju virtuālās realitātes sociālā pieredze.

Tieši karantīnas laikā – tā visiem bija ļoti izolējoša pieredze – mani ļoti ieinteresēja virtuālās realitātes sociālais aspekts.

Es sāku strādāt pie teātra vairāku spēlētāju sociālās pieredzes, strādāju arī pie modes sociālās pieredzes. Un atkal mūzika – virtuālie koncerti. Piedāvāt dzīvās un sociālās pieredzes iespēju virtuālajā realitātē. Tas ir fascinējoši, jo teātri ir ciet, koncertzāles un viss ir ciet, un man ir liela interese par šo virtuālo pieredzi. Jo, piemēram, tiešsaistes tikšanās nav tas pats kas virtuāla tikšanās. Avatāru koncepts – stāsti caur avatāriem, caur skatītāju ķermeņiem, tas ir tas, kas mani interesē.

Šis vienmēr ir lielais jautājums par sāncensību – vai virtuālā realitāte aizstās klasisko kino?

Kāpēc? Kad tad tas ir noticis mākslas vēsturē?

Mēs visi baidījāmies, ka kino nogalinās radio, mēs baidījāmies, ka fotogrāfija nogalinās glezniecību, mēs baidījāmies, ka kino nogalinās teātri, mēs baidījāmies, ka datorspēles nogalinās kino.

Tas ir tieši saistīts ar mītu par Frankenšteina briesmoni, šo metaforu par tehnoloģijām, ka tas, ko tu radi, pavēršas pret tevi, iznīcina savu radītāju un pasauli. Latīniski saka “tabula rasa” tukšā lapa – iznīcina visu, kas bijis pirms tam. Nē!

Šis ierobežotais laiks, ko cilvēki var veltīt brīvdienās vai brīvajā laikā, arī nauda, ko cilvēki var atlicināt jaunai lietai, ko iegādāties, skatīties vai pieredzēt, šis cilvēku un naudas sadalījums. Bet nē, protams, ka nē. Radio joprojām ir dzīvs, pat internetā ir tik daudz radio staciju bez maksas. Joprojām ir radio pārraides. Ar kino ir tāpat. Opera arī nav mirusi.

Vienmēr, kad parādās kāda jauna tehnoloģija, tā rada vai nu utopiju vai distopiju. Pat Marks Zakerbergs no “Facebook”, kad iegādājās “Oculus” par 2 miljardiem dolāru 2014. gadā, teica, ka virtuālā realitāte var atrisināt nabadzības problēmu, jo virtuālajā realitātē tu vari iztēloties, ka tu ēd. Viņš tiešām tā teica! Un tad ir arī distopija, ka virtuālā realitāte var padarīt cilvēkus par ko līdzīgu narkomāniem. Jo mēs vienmēr ticam šai dualitātei – virtuālais un reālais. Bet smadzenēm tas ir viens un tas pats. Tā kā, nē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti