Rīgas Starptautiskajā kino festivālā ("Riga IFF"), kas norisinās no 17. līdz 27. oktobrim, šogad vienpadsmit dienās tiek izrādītas 148 filmas. 11 tematiskajās programmās un konkursu skatēs laikmetīgais kino satiekas ar klasiku, ievērojamu režisoru filmas skatāmas līdzās drosmīgām debijas filmām.
Labs kino dod iespēju sarunāties par šodienas cilvēkam būtiskām, sociāli un politiski nozīmīgām tēmām. Tāpēc "Riga IFF" sadarbībā ar sabiedrisko mediju portālu LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai izcili mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.
Par astoņām "Riga IFF" filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
Filmas darbība norisinās Ļeņingradā, pirmajā rudens un ziemas periodā pēc Otrā pasaules kara. Stāsta centrā ir divas draudzenes, kuru dzīves rit starp komunālo dzīvokli un slimnīcu, kurā abas strādā - Dildu ar izteikti garu augumu, blondiem matiem, lielām acīm, kuras smagie soļi, tāpat kā viņas dzīve, ik pa laikam atskan starp slimnieku gultām un uz ielas, un Mašu, kura brīžiem ir tikpat ugunīga, kā viņas matu krāsa.
Lai arī pēc kara pilsēta ir sagrauta, filmas režisors Kantemirs Balagovs atklāj tieši cilvēku sagrautās dzīves, emocijas, ķermeņus un veselību.
Režisors, radot šo filmu, ir iedvesmojies no Svetlanas Aleksijevičas 1985.gadā izdotās grāmatas “Karam nav sievietes sejas”,
tāpēc filma atklāj sieviešu emociju gammu visās iespējamās krāsās no izmisuma, bailēm, dusmām, bezcerības līdz pat priekiem un lielām cerībām.
Var šķist, ka vīriešu loma nepelnīti šeit ir nostumta malā, pat ja viņu ķermeņi un prāti ir vairāk sakropļoti. Toties vīrieši ienes filmā zināmu siltuma devu un pat nedaudz koķetīgus priekus.
Filmas nosaukums var likt domāt, ka stāsts ir par vienu no draudzenēm Dildu, bet tas ir cieši, varbūt mazliet intīmi, savīts kopā ar otru draudzeni Mašu.
Noskatoties filmu, nepamet doma, kāpēc, pat ja karš ir beidzies, ir tik grūti saglabāt dzīvību vai to pat radīt, un kāpēc tik viegla ir nāve?
Kāpēc atlabšanas un atjaunošanās periods ir smagāks par pašu karu?
Bet filma vieš cerību un atklāj zināmu patiesību – pat tad, kad nekā nav, izņemot skaistu krūšturi, ir vismaz mērķis, uz ko tiekties. Pat ja nav līdzekļu, lai to sasniegtu, var darīt divas lietas: pirmkārt, ticēt brīnumam, otrkārt, izmantot pat neiespējamus līdzekļus, lai mērķi sasniegtu, neņemot vērā apkārtējo vēlmes un reakcijas. Un būt neatlaidīgam. Mērķis ir tas, kas dod cerību un spēku nākotnei.
Filma parāda, cik stipras ir sievietes, uz ko viņas ir spējīgas, lai izdzīvotu, bet tāpat parāda, cik viņas ir ievainojamas.
Kā Mašas mirklī ar zaļo kleitu, kuru nomainot pret ziemas drēbēm, pārņem ilgi nepiedzīvotas sajūtas. Viņa griežas un griežas, priecājoties par plīvojošo kleitu un jaunām sajūtām, bet tad saprot, ka tas ir tikai īslaicīgi un rada mānīgu viegluma sajūtu. Taču tā ir vienīgā viegluma sajūta, kuru var piedzīvot pēc visa notikušā aukstajā Ļeņingradas ziemā komunālajā dzīvoklī.
Karš var sagraut likteņus, emocijas un veselību, bet nevar salauzt sievietes garu.
Šī filma nebūs domāta humora, fantāzijas un viegla kino cienītājiem, bet cilvēkiem, kuri meklē pēckara noskaņu.
Filmas laika atainojums ir autentisks, tā rada noskaņu gan ar mūziku, gan ar krāsām. Jau ieraugot slimnīcas zaļos gaiteņus vien, atmiņās atgriežas padomju laiki.
Tā ir domāta cilvēkiem, kuri vēlas redzēt spēcīgus sieviešu raksturus, sākot dzīvi no nulles smagos apstākļos. "Maikste", iespējams, lauzīs stereotipus, sadusmos, iedvesmos, atstās smaguma sajūtu, bet tā neatstās vienaldzīgu.
