Filma ataino viņa dzīves izskaņas periodu, kurš radošā ziņā gleznotājam bija visražīgākais un spilgtākais, bet personīgā dzīvē – vistumšākais un rūgtākais. Nenovērtēts un nesaprasts, van Gogs ne mirkli neatkāpās no iekšējās misijas: gleznot, un vienīgais, kas viņu no tā spēja atturēt, bija viņa garīgās veselības sarežģījumi.
“Ir sajūta, kā mākslinieks un kā cilvēks viņš ļoti pārdzīvo nenovērtēšanu un naidu, ko van Gogs ir pārdzīvojis, bet man ļoti būtu gribējies, lai kaut kā tas būtu līdzsvarojies ar viņa paša uzvaras brīžiem. Bet tā ir režisora izvēle un piebilst ko ir grūti,” iespaidos par filmu „Van Gogs. Pie mūžības vārtiem” dalās mākslas zinātniece Edvarda Šmite.
Drāmas „Van Gogs. Pie mūžības vārtiem” režisors Džuljans Šnābels intervijā kinožurnālam „Variety” norāda, ka nav vēlējies veidot to kā biogrāfisku filmu, bet gan kā variāciju par to, kā redzēt pasauli mākslinieka acīm. Nosacītu, nevis ikdienas norisēm pakārtotu; košu un spilgtu kontrastu pārbagātu, nevis garlaicīgi ievietotu pamattoņu variācijās. Šis nolūks ir pilnībā izdevies – iespējams, tāpēc, ka pats Šnābels vispirms vairāk zināms kā gleznotājs, kurš kinorežijai pievērsies salīdzinoši vēlīnā vecumā: 45 gados. Līdz šim viņa kontā ir četras spēles un viena dokumentālā filma.
Gleznotāja talantu Šnābels demonstrē arī filmā par van Gogu, kuru spēlē aktieris Vilems Defo: mākslas departamenta piedāvātās reprodukcijas režisors uzskatījis par tik nekvalitatīvām, ka ķēries pie audekla pats. Rezultātā tapušas vairākas van Goga gleznu kopijas, tāpat arī tajās ainās, kurās redzamas gleznotāja rokas, kuras darbojas ar otām un glezno, pieder gan Vilemam Defo, gan pašam Šnābelam.
“Protams, aktieris ir absolūta veiksme, ar tādām izteiksmīgām acīm, nav jau pat runa, vai viņš ir līdzīgs vai nav. Es to pieņemu uzreiz. Šajā laikā, kad tik daudz visādu paviršību, redzi, ka cilvēks taisa filmu par lietu, kuru zina, ko saprot, kas viņam ir pie sirds,” vērtē Šmite.
Viņa uzskata, ka nozīmīgs ir fakts, ka Šnābels pats ir gleznotājs un viņam ir īpašais skatījums, ko varbūt nepamana profesionāls režisors, kas ar glezniecību nenoņemas.
“Atceros, kā par “Homo Novus” stāstīja, kā viņi gāja uz Mākslas akadēmiju konsultēties ar profesoriem un gleznotājiem, lai saprastu fizisko darbību, kas tas ir – gleznot, bet arī lai saprastu to garīgo piepildījumu,” bilst Šmite.
Šmite uzskata, ka tā ir režisora un scenārija autora neiedomājama uzdrošināšanās - veidot filmu tieši par van Gogu, jo par šo mākslinieku runā simtiem psihiatru un simtiem un simtiem psihoanalītiķu. No otras puses, glezniecība pati par sevi ir vienreizēja, un režisors ir izvēlējies to, kas viņam bijis svarīgāk, epizodes, kas režisoram bijušas nozīmīgas, lai atklātu šo personību.
“Man liekas, ka svarīgi ir tas, ka viņš nevienā sabiedrībā īsti neiejūtas un nejūtas labi. No tā, cik es zinu par van Gogu, nebiju tā uztvērusi, bet šeit viņš ir skaidri iezīmējis, ka viņa ļoti jutīgo psihi neiedomājami negatīvi ietekmē kategoriskais noraidījums.
Droši vien tā var būt, ja cilvēks ir tik emocionāli trausls, kā mēs to saprotam pie van Goga. Tās naida izpausmes pret viņu... Cilvēki varbūt neko ļaunu nedomā, bet rezultāts ir tāds, kāds ir,” komentē Šmite.
Raksturojot mākslinieku, Šmite bilst, ka “pats sarežģītākais van Goga dzīvē ir tas, ka mēs redzam viņa darbus, bet personību īsti nesaprotam. Mēs pat tajās vēstulēs, ko viņš raksta brālim, nezinām, cik tas vārds tieši to nozīmē, ko viņš teicis, cik tas vārds varbūt vēl kaut ko apslēpj”.
Būt gleznotājam reizēm ir tikpat bīstami kā būt par karavīru vai alpīnistu – ja paša izvirzītās virsotnes izrādās vēl augstāk, nekā sākotnēji nomērīts. Kā ar to cīnās Venēcijas kinofestivālā par labāko aktiera darbu apbalvotais Vilems Defo un viņa varonis, iespējams vērot filmā „Van Gogs. Pie mūžības vārtiem”.
