Lai gan filma pieskaras personības psihes apcirkņiem un mentālām problēmām, režisora sākotnējais uzstādījums nemaz neesot bijis taisīt filmu par depresiju. Tā tapusi, jo galvenais varonis Mārtiņš, kurš vienlaikus ir arī autora labs draugs, pastāstījis, ka grib nojaukt savu bērnības māju. Mēģinot uzzināt par to ko vairāk, atklājies, ka Mārtiņam ir depresija, un, šiem faktiem saslēdzoties kopā, radies interesants pamats stāstam, ko bijis vērts aktualizēt kino valodā.
Latvijas kods
Jau sesto gadu Latvijas televīzija īsteno dokumentālo filmu ciklu “Latvijas kods. Latvija šodien”. Atšķirīgas un oriģinālas laikmeta vizuālās liecības par sabiedrībā notiekošo sešās īsfilmās šogad radījuši dažādu paaudžu režisori. Šī gada projekta filmas vieno tēma par indivīda uzdrīkstēšanos ģimenē, sabiedrībā un valstī kopumā. Filmas tiek demonstrētas LTV ēterā otrdienās, 22.25
Depresijas tēma Armandam Začam šķita saistoša, jo arī viņš ir gājis cauri dzīves posmam, ko pats nodēvējis par depresiju, un viņa draugu un paziņu lokā ir daudz cilvēku, kas dažādos veidos ar to cīnījušies. Ņemot vērā personisko pieredzi, šī tēma režisoram radījusi īpašu interesi. Taču Mārtiņa stāsts nerada nekādu šausminošu vai traumējošu sajūtu, un tāds arī nav bijis režisora mērķis. Drauga stāsts neesot nekāds ārpus normas notikums. To nevar noliegt. Filmā varonis parāda to, ka par spīti garīgam diskomfortam ir iespējams doties uz darbu, strādāt, pavadīt laiku ar draugiem, iet sabiedrībā un atrast laiku arī fiziskām aktivitātēm, radot iespaidu, ka ar depresiju sirgstošs cilvēks spēj veiksmīgi funkcionēt un iederēties sabiedrībā.
Lai arī filma caur monologu atklāj varoņa iekšējos konfliktus un destruktīvās idejas, ārēji tomēr iekšējā pasaule ir grūti nolasāma, un filma parāda, ka iekļaušanās realitātē nešķiet nemaz tik liels šķērslis, radot iespaidu, ka filmas virzība nedodas dziļumā.
Darbs ar Mārtiņu režisoram esot bijis viļņveidīgs, taču lielāko daļu filmēšanai paredzētā laikā varonis tomēr bijis tā saucamajā “labajā periodā”, kas nodrošināja brīvāku un vieglāku komunikāciju. Ņemot vērā, ka Armands un Mārtiņš ir labi draugi, režisors atzīst, ka sastrādāties bijis viegli, jo starp abiem bijusi savstarpēja uzticēšanās un atklātība.
Protams, bijuši arī brīži, kad Mārtiņa veselības stāvoklis traucējis plānot darbu, taču tas neesot bijis liels šķērslis vai apgrūtinājums, drīzāk fakts, ar ko jārēķinās. Varonis, filmā runājot par drūmajām sajūtām, piemin bedri, kurā, negatīvo emociju vadīts, bieži vien iekrīt, taču tāpat kā mājas nojaukšanu arī šo skatītājam neredzēt.
Iespējams, tieši režisora un varoņa ciešā saikne ir bijusi traucēklis ielauzties varoņa dzīvē tieši tajā brīdī, kad viņš ir noslēdzies. Lai arī Armanda Zača uzstādījums nebija fizioloģiski vai kā citādi parādīt depresijas radītās ciešanas, varbūt mazliet vairāk egoisma un režisorisko ambīciju ļautu iet dziļāk par varoņa verbāli atspoguļotajām sajūtām. Savstarpēji draudzīga piesardzība liek uzdot jautājumu – vai tiešām varoņa un režisora tuvās attiecības ir bijusi priekšrocība filmas sižeta izklāstam?
Pagātnei šajā filmā ierādīta svarīga loma, jo lielu daļu darba veido Mārtiņa arhīva video materiāli no bērnības, kur iezīmējas varoņa dzīve no bērna kājas līdz pat mūsdienām. Tādējādi režisoram izdevies parādīt sarežģījumus mātes un dēla attiecībās jau pašā saknē. Protams, lai to sīki izpētītu, būtu nepieciešams uzņemt pilnmetrāžas filmu, taču lielos vilcienos Armandam ir ļoti veiksmīgi izdevies savilkt kopā pagātni un tagadni.
Šie video materiāli patiešām ir vērtība un liela artava filmai, caur kuru skatītājs var ne tikai vizualizēt, bet arī just, kā veidojies varonis un viņa pretrunīgā personība. Šajos pagātnes fragmentos parādās šarmantas, smalkas detaļas mātes un dēla attiecībās, piemēram, neveikla deja 9. klases izlaidumā, kā arī mātes organizēti teātra uzvedumi, kuros atklājas jau bērnībā manāmās varoņa personīgās esības šaubas. Pats režisors to nosaucis par tādu nemākulīgu mīlestību, un šis apzīmējums patiešām diezgan precīzi raksturo Mārtiņa un viņa mātes attiecības.
Kopumā režisoram ir izdevies izveidot kinematogrāfisku drauga portretu ar vizuālām ainaviskām atkāpēm, radot noskaņu, kas raksturo varoni kā personību, nevienā brīdī nedefinējot viņa diagnozi vai neuzspiežot filmu skatīties kā depresijas dokumentāciju. Taču nepārprotami šī tēma caurvij filmas vēstījumu. Lai arī filmas pamatmērķis nav pārkonvertēt cilvēku uzskatus, tā tomēr uzdod jautājumu, vai skatītāja viedoklis par šo tēmu pēc “Terapijas” noskatīšanās nepaliek nemainīgs?
