Režisorei Renātei Cānei Latvijas kino jau daudzus gadus ir gan sirdslieta, gan padziļinātas izpētes objekts. Likumsakarīgi, ka arī savā doktora disertācijā viņa pētījusi kino - šoreiz meklējot atbildes uz jautājumiem - kāda ir kino funkcija sabiedrībā un kādas vērtības tas kā sabiedrībai mums spēj dot.
Kā vielu izpētei autore izvēlējās padomju laika dokumentālo kino - sākot no 40.gadu vidus līdz 90. gadu nogalei. Šis posms izrādījās pateicīgs ar to, ka atklāj ļoti dažādas funkcijas, ko kino var pārstāvēt. Sākotnēji pēckara periodā tā bija visklajākā propagandas funkcija.
Dokumentālais kino kā tīrās propagandas ierocis darbojās no 44.gada, kad tika uzņemts pirmais „Padomju Latvijas” kinožurnāls” līdz pat 50.gadu beigām.
„Šajos 15 gados neviena cita ziņa praktiski netika dota. Galvenais bija - dažādiem paņēmieniem ideoloģiski vēstīt par šo padomju sistēmu un padomju vērtībām, lai audzinātu padomju cilvēku. Arī izklaide kinožurnālos „Padomju Latvija” tika rādīta caur propagandu, ka mēs esam labākie,” stāsta pētījuma autore Renāte Cāne.
Cits pavērsiens Latvijas dokumentālajā kino sākās pēc Hruščova atkušņa 50.gadu beigās, kad kino sāka ienākt spožas personības, tikko bija beigušas Maskavas Kinematogrāfijas institūtu. Viņu vidū Ivars Seleckis, Gunārs Piesis, Hercs Franks, Uldis Brauns.
„Kino sāka mainīties caur viņiem. Viņi, protams, nedrīkstēja brīvi izpausties, līdz ar to viņi meklēja, kā savādāk to pateikt, un viens no veidiem bija poētiski skaisti runājot par dvēseliskākām lietām, un tā radās mūsu slavenā Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola," atklāj pētniece.
61.gadā uzņemtā Ivara Kraulīša filma „Baltie zvani” bija kā pagrieziena punkts uz poētisko kino, šī filma ieguvusi balvas Amerikā un Vācijā, bet Francijas kinokritiķi to iekļāvuši 100 visu laiku labāko īsfilmu sarakstā.
60.gadi savukārt iezīmīgi ar sociālo tēmu ienākšanu dokumentālajā kino. „Protams, Ivars Seleckis ar savām dokumentālajām filmām „Valmieras meitenes”, „Sieviete, kuru gaida” un daudzām citām. Tās izraisīja milzīgu interesi sabiedrībā. Pēc tam nāca Juris Podnieks, un arī šis socioloģiskais dokumentālais kino kļuva ārkārtīgi spēcīgs un arī nesa Latvijas vārdu pasaulē," stāsta Cāne.
Pētījums ļoti spilgti apliecinājis, ka dokumentālais kino var būt ne tikai mākslas veids, bet arī ļoti spēcīgs instruments komunikācijā ar sabiedrību. Diemžēl šī kino funkcija pēc neatkarības atjaunošanas ir atstāta pašplūsmā - uzskata režisore.
„Es uzskatu, ka kino ir ļoti spēcīgs rīks, ar ko var ietekmēt sabiedrību. Ietekmēt vislabākajā šī vārda nozīmē, nevis propagandēt, bet radīt un iesakņot vērtības. Pacelt pašapziņu. Diemžēl, es nejūtu, ka tas notiktu," saka pētījuma autore.
Kā pozitīvu pienesumu Renāte Cāne vērtē žurnālistu ienākšanu dokumentālajā kino jomā, uzslavējot Sandija Semjonova, Ingas Spriņģes un Zanes Penezes veikumus. Arī citviet pasaulē vērojama tendence, ka dokumentālais kino arvien vairāk saplūst ar žurnālistisku pētījumu.
Renātes Cānes ļoti apjomīgais pētījums par kino misiju un funkcijām savukārt grāmatas veidolā klajā varētu nākt nākamā gada sākumā.
