Ieva Puķe: Sakiet, kādas ir jūsu pašas atmiņas par tām dienām, vai bijāt filmu studijā, kas atradās netālu no notikumu vietas, un no kurienes arī operatori skrēja filmēt, kad parādījās ziņas, ka pie tā laika Iekšlietu ministrijas ēkas ir sākusies apšaude?
Antra Cilinska: Jā, mēs bijām pašā epicentrā, jo barikāžu sākuma laikā iemitinājāmies tā sauktajā "Kaķu mājā", kā filmā "Pēcvārds" saka Juris Podnieks, visi satikāmies uz barikādēm, kaut gan nebija nekāda nodoma kaut ko filmēt. Tie notikumi mums vienkārši lika filmēt, kā jau tas dokumentālistiem notiek. Katrs atrada, kā pielikt roku šajā "gaidīšanas laikā".
Tas jau bija tāds traks laiks, mēs jau katrs kaut ko gaidījām, nezin ko.
Zinājām, kas bija noticis Viļņā, mūsu kolēģi Aleksandrs Demčenko un Anrijs Krenbergs vēl joprojām atradās Viļņā. Vienkārši fiksējām visu, kas notika. Tajā liktenīgajā naktī, protams, tā kā šaušana sākās otrā pusē Bastejkalnam, mūsu puiši ar kamerām iegāja tieši iekšā ugunī.
Kur jūs pati tajā vakarā bijāt, kur vispār bijāt barikāžu laikā un ko studijā darījāt?
Es strādāju par montāžas režisori, mēs ar Juri Podnieku tikko bijām pabeiguši darbu pie filmas "Krustceļš". To bija paredzēts izrādīt televīzijā Anglijā 14. februārī. "Krustceļš" pat caur visu skaudrumu, kas filmā ir un stāsta par baltiešu vēsturi un vēsturi un vēlmi pēc neatkarības, bija ļoti optimistiska un skaista – mūsu koris izskatās skaists, dziedātāji ir skaisti. Jurim bija ideja parādīt mūsu nācijas stiprumu caur kora koptēlu.
Vienkārši bija skaidrs, ka filma nevar aiziet gaisā Anglijā bez pielikuma, bez pēcvārda. Saņēmām piekrišanu no televīzijas kanāla, ka pēc filmas būs pusstundas ētera laiks šim pielikumam.
Jāteic, ka tas laikam bija vissarežģītākais darbs, kāds ir ticis darīts – uz karstām pēdām samontēt stāstu par barikāžu dienām un to, kas notika. Protams, bojā aizgāja divi mūsu kolēģi, tas bija kā rētām kaisīt virsū sāli.
Mērķis bija parādīt pasaulei, kas šeit ir noticis un notiek. Protams, tā vārdā mēs visi ļoti saņēmies un to izdarījām. Protams, tas bija pareizi, jo par to uzzināja un runāja. Faktiski, ko mēs darījām, – mēs veicām savu dokumentālistu darbu.
Es tajās dienās palīdzēju ar to, ko visas sievietes darīja – smērēja maizītes, vārīja kafiju. Mēs jau beigās bijām ieviesuši tādas dežūras, jo bija skaidrs, ka tu nevari 24 stundas atrasties sardzē, kaut ko gaidīt. Iepriekšējā naktī mēs ar Gvido Zvaigzni dežūrējām "Kaķu mājā". Izrunājām visu dzīvi krustām šķērsām – par visādiem radošiem plāniem.
Nezinājāt, ka nākošajā vakarā viņš jau tiks ievainots un šādas sarunas vairs nekad nebūs.
Protams.
Ko tas nozīmē mazai studijai, kad tiek zaudēti divi kolēģi…
Tas ir sāpīgi. Tas ir traģiski. Un arī Andris Slapiņš, kuram tajā vakarā nemaz nevajadzēja būt, neilgi pirms šaušanas sākšanas… Viņš saka: es vienkārši nevarēju palikt mājās, likās, ka man ir jābūt. Atnāca un iekļuva ložu krustugunīs.
Leģendārie kadri, kas pārskrēja visu pasauli, kur viņš teica: "Filmē mani, es mirstu!"
Tā ir realitāte, ar kuru ir jātiek galā. Tāda ir dzīve, skaudri. Protams, mums bija grūti un pagāja ilgs laiks, kamēr vispār varējām runāt par nelielu rētu aizaugšanu un domāt par citiem darbiem. Mums ar to nekas nebeidzās, gadu vēlāk pazaudējām Juri. Nācās izdzīvot to, ko tas visu deva.
Bet varbūt pēc tam mēs ejam stiprāki, ar citu skatījumu uz dzīvi, tādos brīžos ir iespēja to visu pārdomāt.
Pēc pusotra gada mira Juris Podnieks, nirstot Zvirgzdu ezerā pie Kuldīgas. Kad es jūs intervēju pirms 12 gadiem, teicāt, ka pie Zvirgzdu ezera neesat atgriezusies. Toreiz jums tas bija ļoti smagi un sāpīgi. Bet tagad esat veikusi notikumu revīziju, kopā ar Annu Viduleju ir tapusi dokumentālā filma, kam pirmizrādi tūdaļ piedzīvosim. Kāpēc izlēmāt, ka tieši šobrīd ir svarīgi radīt šādu filmu?
Es joprojām neesmu bijusi pie Zvirgzdu ezera un nevaru saņemties tur aizbraukt. Bet Juris sen jau pelnījis tādu filmu.
Kas mums šķita būtiski – parādīt šī cilvēka spēku, stiprumu, domāšanu, viņa būtību. Viņš savas dzīves laikā izdarīja tik daudz lielu lietu. Mēs varam saukt filmas par lielām lietām, rezonansi, ko filmas radīja. Tās palīdzēja cilvēkiem atvērt acis, sākt domāt. Tā ir svarīga lieta, ja tu ar savu darbu vari "apaugļot" citus, cilvēki atmostas no miega, sāk domāt citādāk, tas ir unikāli! Nu jau ir jauna paaudze, kura nezina, kurai nav saiknes ar Juri Podnieku. Mums šķita būtiski mēģināt viņu iedzīvināt, ļaujot pastāstīt par sevi. Mums radās doma, kas parādās arī filmas nosaukumā – "Podnieks par Podnieku".
Galvenais bija atradums un piekļuve viņa dienasgrāmatām, kas ļāva būvēt stāstu. Visām filmām ir piezīmes un atziņas, viņš ar roku rakstīja, un, zinot, cik viņš bija aizņemts, tas tomēr notika ļoti regulāri un ļoti pamatīgi. Varbūt publikai ir priekšstats – Podnieks visu zina, gudri runā, tad dienasgrāmatās mēs jūtam arī šaubas, meklējumus, jautājumus – tas dod izlaušanos, atziņas filmās un darbos, ko viņš ir darījis. Cilvēks un viņa misija – no vienas puses, tas ir interesants stāsts, no otras – atmetiens atpakaļ tajā laikā.
Tas ir padomju absolūtas stagnācijas laiks un Atmodas laiks, impērijas sabrukuma laiks, mēs jūtam, kā šie lielie jautājumi ir izgājuši cauri cilvēka dzīvei, kā viņš par to ir spējis runāt ar citiem. Pats paradoksālākais, mēs atkal esam nonākuši punktā, kad "krievu tanki" atkal ir visiem galvās, mēs redzam tos ekrānos. Mēs atkal varam sākt runāt par to pašu – par ļaunumu, pat vēlmi pakļaut citus, iekarot citus.
Tas, kas ir iznācis no iepriekšējām šādām reizēm, to mēs redzam Jura filmās, cilvēku likteņos un dzīvēs. Ceru, ka skatītājiem arī būs pārdomas dažādos virzienos. Tiem, kas pazina Juri, varētu būt interesanti atgriezties atpakaļ vēsturē, paskatīties uz lietām no šodienas skatpunkta. Bet tiem, kuri nezināja Juri, jaunajai paaudzei, uz kuru mēs ļoti ceram… varbūt viņus spēs uzrunāt šis cilvēks, kas aizrāvies ar darbu, ideju pārņemts.
Kadrā viņš ir mūžīgi jauns, viņš aizgāja bojā, kad viņam bija 42 gadi. Mūžīgi jaunais, daudzsološais režisors.
