Filmas scenārijs ticis veidots, par pamatu ņemot kāda turku skolotāja (viena no trim scenārija autoriem) piezīmes. Tā uzņemta pandēmijas laikā ciematā Turcijas Erzurumas provincē, kas tika izvēlēts ne vien tāpēc, ka tā ir nomaļa vieta, bet arī tādēļ, ka tajā vēl bija atrodama kāda Turcijā izzūdoša parādība – skola, kurā mācās tikai pamatskolnieki. Šajā ciematā pēc civilā dienesta izpildes atgriežas skolotājs Samets (Deniz Celiloglu). Drīz vien skolotāja vienmuļo ikdienu satricina audzēkņu apsūdzība. Ar apbrīnojamu vizuālu un literāru meistarību filma skatītāju aizved uz ziemas miegā sastingušu un Antona Čehova varoņu cienīgu pasauli, kurā vēlmes un ilūzijas saduras ar neizbēgamās ikdienas ritējumu un izolāciju. Tā ir vieta, kurā nav iespējams pieredzēt zaļas pļavas un vasaras mitro pilnbriedu, jo gandrīz tūlīt pēc ilgās ziemas ainavu pārņem sausā zāle. Šīs vietas cilvēki ir nolemti dzīvei apburtā lokā, lai cik veci, enerģijas, emociju, apņēmības pilni viņi nebūtu.
Bet neskatoties ne uz ko, šai vietai pieder satricinošs skaistums, kuru režisors meistarīgi ierakstījis filmas tēlos un ainavās, dialogos un monologos, lai cik ne-perfektas gan ciemata dzīves šķautnes gan paši varoņi (īpaši Samets) nebūtu.
Dialogi un monologi, kurus "pašķirt" atpakaļ
2014. gadā Nuri Bilges Džeilana filma "Ziemas miegs" ("Winter Sleep") saņēma "Zelta palmas zaru" Kannu kinofestivālā, padarot Džeilanu par otro turku režisoru, kurš saņēmis šo apbalvojumu. Arī "Par sausu zāli", domājams, filma bija ļoti spēcīga kandidāte 2023. gada "Zelta palmai". Džeilana pēdējos darbus tad un tagad raksturo ilgs stāstījums, pateicoties kuram slāni pa slānim veidojas spēcīgu noskaņu tēlojums un dziļš, psiholoģisks skatījumu uz filmas varoņu rakstura iezīmēm. Darba ilgums (3h 17min) arī pieļauj lēnu, kontemplatīvu filmas ritējumu, kurš skatītāju iekaro pamazām. 2014. gadā daudzās intervijās režisors minēja, ka "Ziemas miega" galvenais iedvesmas avots bija Antona Čehova daiļrade. Lai arī 2023. gadā Čehova vārds vairs netiek minēts, filmā jaušama līdzīga, gandrīz romantiska tēlu nespēja izlauzties no vides, kurā viņi grimst arvien dziļāk, lai cik izmisīgi nesapņotu par pārmaiņām. Katru no mīlas trijstūri veidojošajiem varoņiem – Nahiru, Samiru un Kenanu (Musab Ekici) raksturo sastingums, nespēja iziet no situācijas, kurā viņi atrodas.
Katrs no viņiem ir savas dzīves un tās radīto sakritību ķīlnieks.
Papildinot čehovisko noskaņu, filma izceļas ar īpašu literārumu, kas dažbrīd dzirdams varoņu dialogos. Taču ja filma sastāvētu tikai no "Klasīšu spēles" cienīgiem dialogiem, vai iekšējiem monologiem, kurus nav vienkārši uztvert un kurus ir vēlme "pašķirt" atpakaļ un izlasīt vēlreiz, tā drīz vien kļūtu (vai dažiem skatītājiem droši vien brīžiem kļūs) nogurdinoša, varbūt pat kaitinoša. Taču tam pāri stāv filmas ainaviskums, fotogrāfiskums, tās meistarīgā režija, kurā tēlu tuvums mijas ar satricinošu dokumentālu dabas skaistumu.
Elpu aizraujoša vizualitāte
Aktrise Merve Dizdara (Merve Dizdar) par darbu filmā "Par sausu zāli" saņēmusi labākās aktrises balvu Kannu 2023. gada festivālā, un tas ir tiesa, ka viņas tēlojums kameras priekšā ir apbrīnojams. Līdzīgi kā Sevimas (Ece Bagci) portrets, kuru redzam filmas noslēgumā, kas ir vienlīdz neaizmirstams, cik brīnišķīgās ziemas ainavas, un ciemata iedzīvotāju kustīgi un nekustīgi portreti, kurus fiksējusi kamera. Turcijas Erzurumas provincē esošais ciems atgādina Pītera Paula Brēgeļa vecākā (Peter Paul Bruegel) ziemas tēlojumus un somu fotogrāfa Penti Samalahti (Pentti Sammallahti) sniegainās panorāmas.
Gribētos pat teikt, ka šajā filmā skatītājs tiek pa īstam lutināts gan ar lielisku scenāriju, brīnišķīgu aktieru tēlojumu gan arī ar vizuālu pārpilnību.
Neskatoties uz to, ka filma pēc tās noskatīšanās šķiet pilnīga, noapaļota, tuvu perfektai, režisora darbs dažās ainās pievēršas arī kino mākslīgumam, mazliet koķeti atgādinot par skatītāja pakļautību kadrējumam un kameras darbam.
Nevienam nevajadzīga, vārdā nenosaukta sausa zāle
Latvijā, līdzīgi kā citās valstīs, sausu zāli mēdz dedzināt, neskatoties uz aizrādījumiem par bīstamību un kaitējumu, ko šādas darbības nodara videi. Sausās rudens pļavas pēc milzīgās destrukcijas, ko veido uguns, atjaunojas, par spīti cilvēka slinkumam pļaut un vākt sienu. Sausā, "pazemīgā" zāle "kurai neviens nedod vārdu" (un kuru daži izvēlas dedzināt), ir metafora, ar kuru režisors izvēlas raksturot filmas galvenā varoņa dzīvi.
Šo metaforu iespējams arī attiecināt uz filmā redzamajiem Turcijas lauku iedzīvotājiem, kuri, līdzīgi kā sausie stiebri, nevienu neinteresē, kuri dzīvo ciemos, kurus neviens nebrauc apskatīt vai apbrīnot, vai bērniem, kuri sniegā spēlē volejbolu, kuri kļūs par ganiem un kuru vecākiem nav līdzekļu ziemas apģērbiem vai apaviem. Tie ir cilvēki, kuriem jau pašā dzīves sākumā nav lielas nākotnes perspektīvas, kā to ciniski vairākās epizodēs dusmu iespaidā raksturo Samets.
Sametam piemīt arī antivaroņa iezīmes. Viņa attiecības ar skolas audzēknēm ir divdomīgas. Viņa hameleona daba, iekļaujoties jebkurā vidē, vai tas būtu armijas sargpostenis vai vēlās tikšanās ar veikalnieku un nabadzīgu jaunu partizānu, filozofējot par dzīvi, varētu būt izdzīvošanas stratēģija. Taču tās liecina arī par viņa gļēvumu un pasivitāti, kuru bieži nākas sastapt cilvēkos arī "īstajā" dzīvē, un kuru spilgti izgaismo saruna ar Nahiru. Tomēr, lai cik antipātisks šis varonis nebūtu, lai cik manipulatīvs viņa raksturs vai paštaisnas un pareizas viņa atbildes, izvēloties nerīkoties, viņa tēls rāda to, ka, lai izdzīvotu vietā, kur izplūst labā un sliktā aprises, vietā, kurā viss šķiet sastindzis, nepieciešama vismaz kāda cerība, kāds zāles stiebrs, pie kura turēties. Un Sameta gadījumā tie ir viņā neesošu, zaudēto ilūziju meklējumi, kurus viņš atrod Sevimā un kas viņu glābj no "miglainajiem apgabaliem, kuros nav mūsu gribas".
Riga IFF programmā šogad:
