Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši… Ieva Romanova, pirms sākt sarunu, kaut ko cītīgi skaita. Abu roku pirkstu ir par maz. "Es esmu aktīvi piedalījusies kādu 14 "Kristapu" organizēšanā. Gan kā māksliniece sākumā vairākus gadus 90. gados, gan kā organizatore, projektu vadītāja un producente. Zinu, ka tas nav viegli," stāsta Romanova.
1977. gadā "Lielā Kristapa" balvu par izcilu veikumu kino iedibināja režisors Ansis Epners un tā laika Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs Miks Zvirbulis, kurš ir arī talantīgs kinooperators – ar padomju laikā aizliegto filmu "Četri balti krekli" pirms pieciem gadiem izpelnījies stāvovācijas Kannu kinofestivālā.
Ieva Romanova "Lielā Kristapa" dzimšanas brīdī vēl bija studente Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā, bet viņas stāsts ir līdzīgs kā Zvirbulim: veiksmīga kinojomas organizatore un reizē arī – atzīta nozares profesionāle, ar vairākiem "Lielajiem Kristapiem" godalgota filmu māksliniece. Viņa stāsta: "Saņēmusi es esmu piecus. Tie ir bijuši par mākslinieka darbu. Vairākās filmās esmu piedalījusies, kur par filmu kopumā ir saņemts "Lielais Kristaps". Arī par filmu kopumā tā ir nozīmīga balva, nozīmīgs novērtējums.
"Kristapa balva" ir mainījusies piecas reizes, tāds veidols man vēl nebija, un man ir liels prieks, ka man būs kolekcijā arī tas."
Vairāk nekā 20 gadus Ieva Romanova vadījusi Latvijas Kinematogrāfistu savienību.
Nav daudz tādu cilvēku, kas spējuši savienot aktīvu radošo dzīvi un funkcionāra lomu. Ieva Romanova atklāj: "Man parasti saka, ka man jāraksta memuāri. Atbildu, kādi tur memuāri – es varētu izdot birokrātisko rakstu izlasi jeb kopotos rakstus. Rakstīts ir tiešām daudz. Uz Kultūras ministriju mēs kādreiz nesām dokumentus, kad kino bija ļoti bēdīgā, mizerablā situācijā. Tur teica: naudas jums nebūs, bet rakstiet – mums noder, no tā kaut ko varam izmantot savos papīros."
Pēc izmisuma un cilvēcīgām drāmām kinonozarē, kādām viņa 90. gados bijusi aculieciniece, patlaban kinoainava izskatoties ļoti iepriecinoša. Šajā "Lielo Kristapu" skatē pat nācies veidot divas ekspertu komisijas: vienu – dokumentālajām, otru – spēlfilmām un animācijai.
"Filmām ir jābūt vairāk, lai rastos labas filmas. Katrs bērns nepiedzimst ļoti skaists. Mastu priedes neaug klajā laukā, tām ir vajadzīgs mežs," uzsver Romanova. "Cīņa par kultūras atbalstīšanu, ko kurš kā pateiks, kas būs tas, kas aizkustinās un kas liks saprast mūsu mainīgajai valdībai, ka kultūra ir ārkārtīgi svarīga un arī ka kino ir svarīgs."
"Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku", "Laikmetu griežos", "Akmeņainais ceļš", "Parāds mīlestībā", "Aveņu vīns", "Saulessvece", "Dzīvīte", "Ziemassvētku jampadracis", "Likteņdzirnas", "Vecās pagastmājas mistērija", "Bille" – Ievas Romanovas filmu mākslinieces liktenis ir bijis labvēlīgs gan padomju, gan neatkarības laikā. Un ne bez iemesla.
"Filmu mākslinieka darbs ir smags fiziski," atzīst Romanova. "Ne jau tikai jāstiepj. Viss jāizdomā, jāapzina un jāsagādā. Dažkārt nākas no mušas izveidot ziloni un ziloni pārvērst par mušu, tad ir vajadzīga liela asprātība un ātra reakcija, kā to izdarīt. Tas svarīgākais, kas filmā tiek radīts, tas ir tēls. Stila vienība, kopums gan spēlē, gan attēlā, gan stāstā. Tas ir tas, kas jāpanāk."
Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma papildina – Ieva Romanova ir strādājusi ar nozīmīgākajiem Latvijas režisoriem – Jāni Streiču, Vari Braslu, Arvīdu Krievu – pārliecinoši radot filmas, kas no mākslinieciskā viedokļa ir ļoti sarežģītas, īpaši tas sakāms par vēsturisko kino, kur jāiekāpj īstā "laika mašīnā".
"Viņas mākslinieces palete ir samērā daudzveidīga, bet, ja vajadzētu definēt būtiskāko akcentu, tad tā ir prasme radīt 20. gadsimta sākuma atmosfēru – mājīgu, īpašu, nedaudz sentimentālu vidi," teic Rietuma.
Arī pati māksliniece atzīst, ka 30. gadu atmosfērā jūtas kā mājās – jo augusi ģimenē, kas detalizēti atceras tā dēvētos "ulmaņlaikus".
Ieva Romanova pagājušogad nosvinējusi 70. jubileju. "Birokrātisko" darbu šobrīd likusi pie malas, tomēr neizslēdz, ka filmu beigu titros viņas vārdu vēl kādreiz redzēsim.
