Kas noticis Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pilnvaru pirmajā gadā un kam jānotiek turpmāk?

Edgars Rinkēvičs

Jānis Domburs 19.jūnijs, trešdiena 21:15

«Kā kalnu ērglis» – prezidenta izraudzīšanās tradīcijas preparē politologs, publicists, vēsturnieks un dramaturgs

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 2 mēnešiem.

Uzņēmējs un politiskās apvienības "Apvienotais saraksts" premjera amata kandidāts 14. Saeimas vēlēšanās Uldis Pīlēns šonedēļ paziņoja, ka kandidēs uz Valsts prezidenta amatu. Šis solis tiek dažādi vērtēts. Arī no Latvijas politisko tradīciju puses. Piemēram, tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere no "Jaunās Vienotības" TV3 pauda – Pīlēna politiska virzīšana šim amatam neatbilst "Apvienotā saraksta" spēku samēram. Proti, šim politiskajam spēkam jau ir Saeimas spīkera amats. 12. aprīļa raidījumā "Kas notiek Latvijā?" dažādu nozaru eksperti apsprieda šīs nerakstītās tradīcijas, no daļas aicinot atteikties.

Pīlēns, paziņojot par kandidēšanu, sacīja, ka nesmādēs nevienu balsi, arī opozīcijas balsis ne. Tikmēr pašreizejais prezidents Egils Levits, kurš par kandidēšanu uz otru termiņu vēl nav teicis galavārdu, sacīja, ka nevēlas tikt ievēlēts ar tā dēvēto nelatvisko partiju balsīm. Likums nosaka, ka prezidents Latvijā ir ievēlēts, ja saņēmis vismaz 51 Saeimas deputātu balsi. Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds uzskata, ka Latvijas tradīcija, kad prezidentu ievēl vienīgi ar vadošās koalīcijas balsīm, nav normāla. Profesoram simpātiskāks šķiet Igaunijas modelis, kur "par" jānobalso divām trešdaļām. "Prezidents pēc definīcijas nav vadošās koalīcijas pārstāvis."

Šādai profesora nostājai nepiekrita publicists Māris Zanders. Viņš uzskata, ka beidzot būtu jāatvadās no uzstādījuma, ko parasti izmanto paši prezidenta amata kandidāti – gribu būt visas tautas prezidents. Zanders uzskata, ka Latvijas vēsturē tādu piemēru nav bijis.

Vēl vienu Latvijas politikas tradīciju minēja raidījuma vadītājs Jānis Domburs – amatu sadalīšana starp vadošajām partijām. Vieniem premjers, otriem Saeimas spīkers, trešajiem – prezidents. Rozenvalds arī šo paražu neuzskata par normālu situāciju, uzsverot, ka prezidenta izraudzīšana nav partiju amatu portfeļa dalīšana un to neparedz arī Satversme, kurā aprakstītas prezidenta funkcija.

Par šo amatu dalīšanas tradīciju Domburam izcēlās diskusijas ar vēsturnieku Gati Krūmiņu – vai Guntis Ulmanis prezidenta amatā bija vienošanās starp tolaik varas partijām Latvijas Zemnieku savienību un "Latvijas ceļš", vai arī viņš amatā nokļuva, pateicoties uzvārdam. Krūmiņš piekrita, ka šajā situācija bija gan viens, gan otrs.

To, vai partijai ir nozīmīgi, ka viņu virzītais kandidāts tiek ievēlēts, apšaubīja Zanders. Viņš atsaucās uz "Apvienotā saraksta" pārstāvju teikto, ka, piemēram, Zaļo un Zemnieku savienības virzītie prezidenti – Raimonds Vējonis un Andris Bērziņš – partijai labumu nenesa. Zanders uzskata, ka samērs tomēr netiek izjaukts, jo, kļūstot par prezidentu, virzītais kandidāts ieņem "ērgļa pozīciju".

Runājot par kandidēšanu uz prezidenta amatu, Pīlēns vairākkārt izteicies, ka dara to nelabprāt. Dramaturgs Matīss Gricmanis uzskata, ka šāda tielēšanās arī ir tradīcija Latvijas politikā. "Latvijas politiskajā dienaskārtībā nepiekrist kādam amatam no sākuma ir absolūta tradīcija." Viņaprāt, labs piemērs ir pašreizējas premjers Krišjānis Kariņš no "Jaunās Vienotības", kurš, pirmo reizi kļūt par premjeru arī tika savā ziņā pierunāts. Gricmanis spriež, – tas vien, ka nepiekrīt un ir kādam jālūdzas, ir zīme, cik nopietni kandidāts pieiet amatam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti