Zemē nomesta pudele nav lielākā problēma. Saruna ar ekotūristu Edgaru Ražinski

Sākoties pavasarim, cilvēki atkal piepildīs ne tikai daudzās atpūtas vietas dabā, bet arī tūrisma inventāra veikalus. Par to, kā nodrošināties pārgājienam, kas ir ekotūrisms un kāpēc zemē nomesta pudele nav mūsu lielākā problēma, podkāstā “Zaļgalvis” stāsta ekotūrisma entuziasts, Dabas tūrisma asociācijas valdes loceklis un Vidzemes Augstskolas docētājs Edgars Ražinskis.

Edgars visu savu profesionālo dzīvi bijis saistīts ar tūrismu, bet šobrīd darbojas Rīgas plānošanas reģionā, kur īsteno dažādus ar dabas tūrismu saistītus projektus, tai skaitā – izstrādā garās distances pārrobežu pārgājienu maršrutus “Mežtaka” un “Jūrtaka”, kā arī laivotājiem paredzēto maršrutu “Upesoga”, bet Vidzemes Augstskolā jaunajiem tūrisma speciālistiem sniedz zināšanas tūrisma produktu pārdošanā.

 “Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums

Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Raidījumu papildina arī podkāsts par vidi.

Podkāsta formātā:

Edgaram dabas tūrisms ir ne tikai darbs, bet arī aizraušanās – viņš pats cenšas regulāri doties pie dabas. “Ja es gribu dabūt ārā no galvas sliktas domas, spriedzi un trauksmi, ir viens ceļš – daba,” stāsta Edgars. Vienlaikus viņš uzsver – katram pašam jāvēro savas vajadzības un atpūtas ritms. “Mums katram ir savs slieksnis, kas jāpārkāpj, lai atbrīvotos.

Man dabā vajag iet apmēram stundu, divas – tad es sāku just, ka mani "atlaiž".

Ideāls variants, protams, ir pamosties teltī un sākt ar otro dienu, jo pirmajā dienā tu vēl purini nost urbāno patinu.” Būdams rīdzinieks, viņš gan novērojis, ka īso maršrutu pārgājieni jeb mikropārgājieni Latvijā ir mazattīstīts tūrisma veids un cilvēki bieži nemaz neiedomājas, ka vietu galvas izvēdināšanai var atrast ne tikai dziļi mežā, bet arī lielajās pilsētās, tostarp Rīgā.

Edgars stāsta, ka atpūsties un pārslēgties “dabas režīmā” palīdz arī pats plānošanas process. “Tu iepriekšējā vakarā apsēdies mājās un sāc plānot maršrutu. Es esmu konservatīvs, man patīk izmantot “Baltic Maps” drukātās kartes. Tu redzi šo 2D karti, kurā ir ceļi, bet jau zini, ka zaļie vai brūnie plankumi pārvērtīsies mežos, cirsmās un laukos,” stāsta Edgars.

Pārgājienā – tikai nepieciešamais

Ar ko sākt tiem, kuri nolēmuši doties pārgājienā dabā? Edgars pats savulaik nodarbojies ar tūrisma ekipējuma tirdzniecību un atzīst – arī šajā nozarē lielu lomu spēlē mārketinga radīti priekšstati. “Man bija pieeja labākajam ekipējumam šajā tirgū, un zināmā mērā ilgstoši esmu bijis snobisks – "gorteksa" (Gore-Tex) membrānas, saules paneļi telefona lādēšanai un trīs veidu pārgājienu zābaki. Ja jūs esat profesionālu alpīnistu līmenī, tiešām jāsāk ar specifiskām lietām, bet tas ir abpusgriezīgs nazis – profesionālais ekipējums, ar ko mēs dodamies dabā, tiek ražots no plastmasas un arī ir daļa no patēriņa. Mums tiek iestāstīts, ka apģērbs, ar ko mēs ejam mežā, ir kaut kas īpašs un ar to nevar, piemēram, rakt kartupeļus vai iet uz darbu. Tas ir kļuvis par nenormālu biznesu un noteikti nenāk par labu dabai,” atzīst Edgars.

Tā vietā, lai steigtos ieguldīt dārgā ekipējumā, svarīgi vispirms novērtēt vajadzības – nelielam pārgājienam nebūs nepieciešams specifisks aprīkojums. “Normālos laikapstākļos vienu dienu pastaigāt pa mežiem var arī džinsos. Ja pa ceļam nav dubļu vai purvu, tu vari noiet šo maršrutu arī botās, ar ko ikdienā skrien krosu. Ja ir ekstremāli laikapstākļi vai jūti, ka gribi ar tūrismu nodarboties nopietni, piemēram, kāpt kalnos, ekipējums kļūst svarīgs – zābaki ar pienācīgu potītes stiprinājumu, laba soma, jaka.” Viņaprāt, aprīkojuma nozīmīgākais elements ir labi zābaki un zeķes, bet otrajā vietā – mugursoma. “Kājas ir ķermeņa daļa, kas visciešāk saskaras ar virsmu, bet pleci un mugura ir nākamās daļas, ko jūt pēc kājām. Tāpat es ieteiktu padomāt arī par virsjaku,” stāsta Edgars.

Dodies dabā gudri!

LSM.lv raksti, kas noderēs katram pārgājienu cienījam:

Kā norāda Edgars, rūpīgi pārdomāt ekipējuma iegādi liek ne tikai finansiāli apsvērumi – pārgājiena laikā šķietami nepieciešami priekšmeti var ne tikai izrādīties nevajadzīgi, bet arī apgrūtināt gājienu. “Katra lieta, ko tu iegādājies un stiep līdzi, pievieno papildu smagumu. Visi iesaka maksimālu minimālismu,” atzīst Edgars, minot, ka allaž jāizsver, vai ekipējuma priekšmets varētu būs noderīgs pārgājiena situācijā. “Piemēram, lieta, kas man nekad nav noderējusi, ir kramiņš, bet zinu, ka daudzi man nepiekritīs, – var būt ekstrēmi apstākļi, kad, piemēram, nedarbojas šķiltavas vai sērkociņi ir izmirkuši, un tad kramiņš noder. Esmu arī redzējis cilvēkus, kas iet pārgājienos gorteksa biksēs un tad viņiem izsūt viss, kas var izsust. Iespējams, tāpēc, ka gortekss ir dārga lieta, ar ko var atstāt iespaidu,” stāsta Edgars. Viņaprāt, ņemot vērā Latvijas laikapstākļus, vērts ieguldīt apģērbos, ko iespējams izmantot arī ikdienā, nevis pakļauties mārketinga spiedienam un modei.

 

Kā svarīgu aspektu Edgars min arī plānošanu, kas ļauj ne tikai pagarināt patīkamo pārgājiena gaidīšanu, bet arī izvairīties no nepatīkamiem piedzīvojumiem. “Protams, to, kā jāplāno maršruti, saproti tad, kad sāc iet un pieļauj kļūdas, piemēram, iebrien purvā vai dabas liegumā,” piebilst Edgars.

Saudzīga atpūta

Pēdējos gados daudz tiek runāts par ekotūrismu – ko tas īsti nozīmē? Kā skaidro Edgars, ekotūrisms aizsācies 60.–70. gados kā pretreakcija aviācijas attīstībai, pārtūrismam (nesamērīgs tūristu skaita pieaugums – red.) un neokoloniālismam, kas tūrisma galamērķos noplicināja gan dabas, gan sociālo daudzveidību. “Kultūras kļuva orientētas uz tirgu, notika selektīva kultūras tradīciju atlase, piemēram, tūristiem dziedāja vai dejoja to, par ko visvairāk aplaudēja vai maksāja. Šajā vidē tika ievazātas arī daudzas neoliberālisma un kapitālisma idejas. Izskatījās, ka daudzas tradīcijas vienkārši izzudīs, bet ekotūrisms teica – stop!” stāsta Edgars.

Viņš skaidro, ka ekotūrisms balstās uz trim vaļiem: pirmkārt, ceļošanu nelielās grupās ar cilvēkiem, kas ir atbildīgi un gatavi respektēt vidi, kurā tie ienāk, jo ekotūrisms tiecas izvairīties no jaunu tūrisma produktu radīšanas un samazināt to skaitu vietās, kur tie radušies mākslīgi, līdz ar to ļaujot atjaunoties dabiskajai videi tūrisma galamērķos. Otrkārt, bieži ekotūrisma mērķis ir ne tikai saglabāt tūrisma galamērķi, bet to arī uzlabot, piemēram, daļu naudas novirzot vides aizsardzībai un vides izglītībai. Treškārt, ekotūrisms aicina gan ceļotāju, gan dabas produktu veidotājus tūrismā iesaistīt vietējās kopienas un izmantot to pakalpojumus. “Somu tūrisma politika vairs nerunā par dabu, bet gan par dabkultūru, jo daba un kultūra faktiski nav nodalāmas. Piemēram, Latvijā divas lielākās sikspārņu kolonijas dzīvo militārajās būvēs: Daugavpils cietoksnī un Mangaļsalā, savukārt viens no Latvijas skaistākajiem ūdenskritumiem – Kazugravas – ir veidots mākslīgi, dolomīta raktuves vietā, bet tagad tas ir populārs tūrisma galamērķis. Respektīvi, mēs nevaram Latvijā atrast vietu, kas nebūtu saimnieciski skarta. Pirtis, zvejas vietas – tie visi ir dabkultūras hibrīdi. Ekotūrisms nerunā tikai par dabu, jo tādas tīras dabas gandrīz nav,” stāsta Edgars.

Viņš uzsver – dodoties dabā, mums jārūpējas ne tikai par to, lai mēs netraucētu putnus un dzīvniekus, bet arī cilvēkus.

“Īpaši tiem, kas dzīvo netālu no rezervātiem un dabas liegumiem, saimnieciskā darbība ir ierobežota, viņi jau maksā savu cenu par to, ka atrodas vidē, kur nevar darīt visu to, ko pilsētā. Iespējams, šie cilvēki tur dzīvo gadsimtiem ilgi. Ja viņi dod mums naktsmītni un vietējos labumus, mums jābūt labiem ciemiņiem,” uzsver Edgars.

Edgars atzīst – došanās dabā atstāj ietekmi uz vidi, taču ir arī risinājumi un labie piemēri. “Igaunijas valsts meži ir attīstījuši daudz nopietnāku infrastruktūru: viņiem ir seši pārgājienu maršruti pāri visai valstij. Viņu attieksme ir šāda – lai cilvēki nelīstu visur, mums viņi ir jāvada. Ir iespēja cilvēkus gan koncentrēt, gan mobili apsaimniekot atkritumus, jo cilvēki piesārņo tur, kur iet. Latvijā šādu maršrutu nav daudz, un cilvēkus var satikt jebkur, visneiedomājamākajās vietās,” stāsta Edgars.

Vienlaikus Edgars aicina aizdomāties ne tikai par mežā nomestām pudelēm, bet neredzamajiem piesārņotājiem:

”Mūsu patēriņš, mobilitātes paradumi vai neefektīva apkures sistēma ir miljons reižu nopietnāki piesārņojuma avoti nekā nomestas pudeles un riepas.

Tās mēs vienkārši redzam. Tāpat kā suņa sūds parkā – sadaloties tas rada daudz mazāku ietekmi nekā ietīts plastmasas maisiņā. Mēs pārāk koncentrējamies uz to, kā piesārņojums izskatās. Mežs tiks galā ar tajā nomestu pudeli, bet tas, kas notiek, piemēram, ar lauksaimniecības piesārņojumu, satiksmi, ir daudz kaitīgāks, bet to mēs redzam kā normu.”

Edgars uzsver – rūpējoties par dabas tīrības saglabāšanu, mēs rūpējamies arī par sevi. “Nošķīrums “daba un cilvēks”, kam kalpojusi zinātne un politika, iespējams, nācis par labu industrijai, bet nav nācis par labu mūsu izpratnei par to, ka mēs esam daļa no dabas. Daba nav mūsu mājas, un mēs neesam tajā ciemiņi – mēs esam daba. Mikrosplastmasa, gaisa piesārņojums – tas viss nonāk atpakaļ mūsos. Mēs esam nenovēršami saistīti ar dabu.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt