“Staigājot gan pa Latvijas, gan Baltijas, gan pasaules takām var redzēt, ka ir cilvēki, kas “podiņmācību” nav apguvuši, un viņiem vajadzētu ievērot zināmu, loģisku un saprātīgu kārtību, kādā veidā mežā nokārtoties,” stāstīja Juris Smaļinskis.
Viens no padomiem, ko noteikti nedarīt, – neatstāt aiz sevis mitrās salvetes, jo tās atšķirībā no tualetes papīra dabā paliks daudz ilgāku laiku.
Smaļinskis atgādināja, ka piemērota vieta dabisko vajadzību nokārtošanai nav arī ūdenstilpju tuvums. “Piemērota vieta nebūs pie jebkādiem ūdeņiem – tekošiem, stāvošiem un vismaz 150 metrus no jebkāda ūdens. Ir redzēts, ka daži to dara uz takām vai uz ceļa, nu nevajag tā darīt. Ieejam 150 metrus tālāk mežā,” uzsvēra Smaļinskis.
Rūdītākajiem dabas taku apmeklētājiem līdzi šādiem mērķiem ir arī īpašas lāpstiņas, ar kurām vajadzības gadījumā esot vēlams izveidot apmēram 10–15 centimetrus dziļu bedri.
“Vēl vēlams bedri apklāt ar sūnām vai, ja to nav tuvumā, koku mizām. Katrā ziņā variantu ir tik daudz, ka tos nevar izstāstīt, bet viss slēpjas veselajā saprātā un tajā, lai mums mežā, pļavā, laukā vai jebkur citur būtu patīkami ieiet. Neatstājam pēdas aiz sevis, lai citiem ir patīkami atgriezties tur, kur mēs esam bijuši,” aicināja Smaļinskis.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
