Vēlme uzlabot dzīves apstākļus
"Sapnis par māju man jau bija sen – vēlme izrauties no Rīgas dzīvokļiem un dzīvot savā vidē," atzina Celiņš.
Taču ģeologs izvēlējās nevis vienkārši būvēt māju, bet darīt to, izmantojot pēc iespējas vairāk dabai draudzīgu materiālu.
"Ar māju ir tā. Kad sākām to projektēt, nebija šīs idejas, ka tiks izmantoti īpaši materiāli. Plānojām projektam atbilstošu māju. Nolēmām, ka varam ietekmēt to, kāda ir apdare, un vai projektā iezīmētie mezgli ir pareizi. Izlēmu, ka man būs kaļķa apmetums – tas ir ļoti bāzisks un sārmains. Kaļķa apmetums veido bāzisku vidi, kas nepatīk ļoti dažādām sēnītēm," stāstīja Celiņš.
Viņš atzina, ka, dzīvojot dzīvoklī Rīgā, saskāries ar pelējuma problēmu, kas bija viens no galvenajiem iemesliem kaļķa apmetuma izmantošanai.
"Mitinoties dzīvokļos, bija problēma ar pelējumu. Tad es sāku domāt, kā no tā izvairīties. Tad piedzima mana meita – viņai bija bronhiālā astma vieglā formā. Pirmos viņas dzīves gadus pavadījām dzīvoklī.
Sanāca mazliet absurdi – it kā lietojam zāles, uzturamies svaigā gaisā, bet mājās ir šādi apstākļi.
Šīs lietas, kuras nevar viegli mainīt, lika domāt, kā rīkoties, lai uzlabotu dzīves apstākļus mājā," skaidroja Celiņš.
Aizraušanās ar kaļķi
Darbošanās ar kaļķa produktiem – krāsu un apmetumu – nav vienkārša. Tā prasa lielu pacietību un zināšanas, kuras Celiņš ieguva pašmācības ceļā, galvenokārt ar interneta starpniecību.
"Internets! "YouTube" nav daudz video par to, kā uzklāt kaļķa apmetumu, taču ir daži, kuriem var ticēt. Latvijas internetā diemžēl nav arī daudz informācijas. Es mēģināju sazināties ar meistariem, kas ar šo nodarbojas, taču rezultāts ne vienmēr ir veiksmīgs. Latvijā ir daži "ekoloģiskie materiāli", teiksim, kaļķa produkti vai ekovate, ar kuriem strādājoši profesionāļi mēdz būt ļoti tādā ekoloģiski kareivīgā pozīcijā. Kad teicu, ka vēlos kaļķa apmetumu uz gāzbetona, šķita, ka no kauna jālien zemē; tas pats attiecas uz plēves izmantošanu būvdarbos, lai gan bez tās ir grūti nodrošināt mājas hermētiskumu," stāstīja Celiņš.
Vienlaikus kaļķa apmetuma uzklāšana rada arī zināmu baudu, ja piesaista dažādas tekstūras un ir vēlme eksperimentēt.
"Viens no instrumentiem, ar kuriem strādāju, ir smalka špakteļlāpstiņa. Ar cietāku no sākuma uzklāj apmetumu, tad ar švammīti to izberzē, līdz tas kļūst matēts. Ar lāpstiņu to vēl var nogludināt.
Mani ļoti fascinē arī tas, cik interesantu izskatu un faktūru var iegūt no kaļķa apmetuma. Tas ir daļējs manas aizraušanās iemesls," atzina Celiņš.
Arī kaļķa krāsa mēdz darīt brīnumus, tāpēc viena no mājas sienām, kas krāsota zaļā kaļķa krāsā, ir ar savdabīgiem un interesantiem pleķiem. Tas gan nav apzināti izveidots dizaina elements.
"Tas bija vesels piedzīvojums – uz šīs sienas ir sešas krāsas kārtas. Pēc pirmās kārtas bija slikti, šķita, ka būs jājauc nost. Pēc konsultācijas uzliku vēl vienu kārtu, tad vēl vienu, bet labāk nepalika. Tad man ieteica kazeīna grunti, taču palika vēl sliktāk! Galu galā uzklāju vēl trīs krāsas kārtas, un rezultāts tomēr sanāca pieņemams. Tad sev pateicu – pietiek," pieredzē dalījās Celiņš.
Viņš atzina, ka, lai gan daudz ko mācās no jauna, dažādo materiālu izmantošanas procesā lieti noder arī viņa ģeologa izglītība.
"Tas palīdz saprast materiālu izcelsmi. Tas pats kaļķa apmetums, kuru ražo no kaļķakmens. Arī cementu ražo no tā paša kaļķakmens, tikai ar dažādām palīgvielām, kas tam ļauj reaģēt ātrāk un kontrolētāk. Tiesa, jāatceras, ka abi materiāli ir ļoti energoietilpīgi – tie abi ir vienlīdz "dabai negatīvi"," vērtēja Celiņš.
Nekas ārā nav jāmet
Papildus dabisku materiālu izvēlei, domājot par videi draudzīgu būvniecību, svarīgi parūpēties arī par to, lai materiāli netiek vienkārši izmesti. Tāpēc Celiņš nebaidās no vannas istabas pāri palikušo cementa maisījumu lietot arī citās istabās.
"Beigās sanāk tāds materiālu sajaukums, taču uzskatu, ka nekas ārā nav jāmet. Kad uzklās apmetumu, apakšējo slāni nemaz neredzēs," viņš uzsvēra.
Savukārt to, ko nevar izmantot pats, Celiņš pārdod vai atdod internetā. Kāds tos sauc par būvgružiem, bet kādam šie materiāli lieti noderēs.
"Es atbrīvojos no pašam nevajadzīgām, bet noderīgām lietām. Pēc būvniecības paliek daudz dažādu pārpalikumu – puse cementa maisa, kādas skrūvītes... Ir grūti saprast, ko ar to visu darīt. Viena opcija ir visu izmest miskastē, taču es cenšos atlikumus pārdot internetā par puscenu vai atdot bez maksas. Tiesa, visas šīs lietas ir jāfotografē un jāapraksta, tas prasa diezgan daudz darba, es visu nemaz nejaudāju atdot," stāstīja Celiņš.
Domājot gan par telpu plānojumu, gan mājas ārējo izskatu, Celiņš daudz iedvesmas smēlās pasaulē slavenajā "somu māju" koncepcijā. Tas palīdz materiālus iegādāties tik, cik nepieciešams, lai nerastos lieki atkritumi.
"Tās ir tipveida un ļoti labi izplānotas – tas ir darīts tik pedantiski gan iekštelpu plānojumā, gan būvniecības procesā, ka rezultāts ir ļoti efektīvs. Šādu māju būvniecībā paliek ļoti maz pārpalikumu – sienās ir tikai tik daudz koka, lai viss turētos, un nekā lieka. Latvijā pārsvarā gan projektētāji, gan būvnieki veido mājas ar pamatīgu "rezervi" – kaut vai ar apsvērumu, ka pēc gadiem var gribēt izbūvēt otro vai trešo stāvu," viņš skaidroja.
Absolūta avantūra
Mājas būvniecību Celiņš no pamatiem līdz jumtam galvenokārt apguvis pašmācības ceļā, tāpēc atzina, ka bija momenti, kas lika šaubīties par savām spējām.
"Atskatoties paliek diezgan bail! Tā bija absolūta avantūra. Vistrakāk bija ar jumtu – kad liku spāres, kuras gatavoja vietējā gaterī. Es iedzēru limonādi, saliku vienu pusi, tad savilku striķus, pārbaudīju ģeometriju un secināju, ka viss ir slikti. Toreiz sapratu, ka visu nemaz nevaru. Arī sieva teica: "Kāpēc tu domā, ka tu bez izglītības uztaisīsi jumtu?" Sāku šaubīties. Taču tad pasēdēju, padomāju, izgulējos... Ir lietas, kuras sākotnēji nav saprotamas, taču procesā rodas arī izpratne. Galvenais – neko nesasteigt, rīkoties ar apdomu," viņš vērtēja.
Vienlaikus vēlme rīkoties ar apdomu prasa laiku – savus plānus nākas samērot ar iespējām un realitāti.
"Mums bija trīs vai četru gadu plāns. Realitātē nu iet sestais gads – process nav tik ātrs. Darbojos viens vai palīgā atnāk kaimiņš. Veselu vasaru pavadīju, mūrējot blokus, un tāpat mazliet palika darba nākamajai vasarai. Tā ir ar visu – objektīvi grūti piepildīt plānotos rezultātus. Var sanākt izdomāt, ka kaut ko darīsi divas dienas, taču beigās tas aizņems divas nedēļas," atzina Celiņš.
Tikmēr arhitekts, Somijas Ālto universitātes lektors Edgars Raciņš Celiņa izmantoto praksi mājas būvniecībā vērtēja ļoti atzinīgi.
"Man šķiet ļoti labi, ka Ivars projektā ir izmantojis vietējās zāģētavas spāres! Ir labi lietot vietējos, un, ja iespējams, eko [ekoloģiskos] produktus. Nevis pasūtīt "eko" no Norvēģijas, bet skatīties, kas ir pieejams uz vietas – tas arī veicina vietējās sistēmas attīstību un palīdz nākotnes māju cēlājiem. Somijā daudz saskaramies ar valdības iniciatīvu – regulām, atbalsta programmām, citiem veicinošiem risinājumiem. Pēc pāris gadiem, pateicoties iniciatīvām, ekoloģiski risinājumi sāks izkonkurēt neekoloģiskos," sprieda Raciņš.
