Mašīnā Bite joprojām ceļas kājās, iet pie viena loga, tad pie otra. Bet ir kļuvis nedaudz labāk. Visdrīzāk tādēļ, ka šoreiz esmu apsēdusies priekšējā sēdeklī un Bite aizmugurē ir viena, šķiet, ka tā viņai vieglāk nomierināties. Sasmilkstas un apguļas. Tad atkal pieceļas kājās.
Pēc minūtēm 50 esam klāt, pabarojam Biti, kādu brīdi uzgaidām, lai nepaliek slikti un braucam uz pludmali. Nekāda mierīgā sēdēšana tur nav plānota – mētājam kociņu, suns priecīgs, kož viļņos. Uz brīdi apsēžamies, ar kārumu palīdzību izdodas uzņemt arī pāris bildes, bet kopumā
Bitei atpūta nav prātā. Ja nebūtu pavadas, viņa jau sen būtu aizošņājusies līdz kādai interesantākai vietai.
Vakarā ejam kopā skriet
#BiteIrSuns
Šis ir stāsts par to, kā žurnāliste Justīne Savitska atrod, iepazīstas un dzīvo kopā ar savu pirmo suni. Viņa nav kinologs. Viss, ko lasīsiet šajā blogā, ir viņas pieredze.
Skrienam lēni, ne es, ne Bite negrasāmies nekur joņot. Visu laiku runāju, lai noturētu viņas uzmanību. Priecīgi saku "jā" katru reizi, kad pavada ir vaļīga. Ik pa brīdim piestājam, lai Bite kaut ko apošņātu – vilkt viņu prom man nešķiet pareizi, pieņemu, ka uz skrējiena beigām viņai tas interesēs mazāk. Tā vietā saku "skrienam", ja Bite apstājusies uz ilgāku laiku vai grasās ielīst dziļāk mežā. Ceru, ka ar laiku viņa šo vārdu saliks kopā ar manu kustību un sapratīs, ka ir jāskrien.
Noskrienam astoņus kilometrus, pirmajai reizei varbūt tas bija par daudz, bet visu laiku vēroju Biti un šķita, ka viņai tas nekādas īpašas pūles nesagādā.
Zinu, ka skriet kopā ir jāmācās, bet tik un tā skrējiena beigās nedaudz priecājos, ka esam mājās, jo suņa skubināšana un mēģinājumi izdomāt, kā ar viņu saprasties, nogurdina. Prieks gan liels par to, ka pavada lielu daļu laika bija vaļīga.
Bite paliek pa nakti
Bitei guļvietu esam iekārtojuši uz grīdas tajā pašā istabā, kur gulēsim mēs. Pieņemu, ka viņa mēģinās ielīst mūsu gultā, jo arī mūsu matracis ir uz grīdas. Tieši tā arī notiek. Noliekam matraci, suns atnāk un apguļas. Gribam uzklāt segu, bet viņa, protams, nekur prom iet negrasās. Mēs to paši nejauši padarām par rotaļu – uzsedzam segu viņai virsū, viņa izlien ārā un nogāžas uz segas. Lēnām velku segu un Bitei tas sagādā vēl lielāku prieku – var kost segā un vāļāties uz muguras.
Kaut kā to gultu beidzot saklājam, un suns priecīgs tajā guļ. Nospriežam, ka jāliekas mierā un arī viņa vabūt sapratīs, ka spēle ir beigusies.
Ielienu zem segas, lēnām ar kāju nobakstu Biti no matrača uz zemes, viņa tur kādu brīdi paguļ un aiziet uz savu guļvietu.
No rīta pamostos agri un esmu pārsteigta, cik otrā istabas galā mierīga ir Bite. Viņa arī ir pamodusies, bet pat nedomā nākt pie mums. Klausās, kas notiek ārā. Ļoti liels kontrasts, ja salīdzina ar kaķi, kurš Rīgas dzīvoklī jau piecos no rīta nāk mīcīties pa sava barotāja muguru un ar ķepu aiztiek cilvēkam vaigu, muti, aci.
Pasaucu sunci pie sevis, viņa nokrīt blakus un guļam vēl vismaz divas stundas.
Iepazīšanās ar kaķi
Turpinām baiļoties, kas būs, kad aizvedīsim Biti mājās pavisam. Ja nu kaķis būs tik nobijies, ka muks prom un viņa dzīsies viņam pakaļ? Saprotam, ka nav ko gaidīt un vajag viņus iepazīstināt jau tagad.
Ar patversmi viss sarunāts. Pirms brauciena ejam uz ezeru, lai Bite var izskraidīties pie ūdens, tad tikšanās būs mierīgāka. Bite uzreiz iebrien līdz ceļiem. Peldēt gan negrasās. Metu Bitei kociņu, viņa skrien tam pakaļ, paķer to zobos un skrien pakaļ man, ja īstajā brīdī paķeru citu un parādu to viņai. Un tā vairākas reizes.
Kad Bite izskraidījusies un aprējusi vārnas, braucam pie kaķa. Esam izvārījuši gaļu, lai varam mēģināt novērst suņa un kaķa uzmanību vienam no otra.
Piebraucam, izkāpjam no mašīnas, ar suni palieku gaidīt ārā, kamēr kaķis pāris stāvus augstāk tiek uzlikts uz galda. Drīkstam nākt! Bite kāpņutelpā satraukta, ļoti ātri skrien augšā pa kāpnēm. Jauns segums, ko ķepas nepazīst, nezināmas smaržas, šķiet, ka Bite īsti nesaprot, kāpēc mums kaut kur jākāpj, skrien pie visām durvīm, kurām ejam garām.
Ienākam iekšā, un kaķis uz galda sastingst. Pirmo reizi dzirdu, ka mūsu kaķis rūc!
Bet Bite viņu ignorē! Viņai vairāk interesē telpa, kurā ienākusi, bet nemetas arī skriet pa visiem stūriem. Suni nosēdinu istabas vidū un dodu viņam mazus vistas gabaliņus. Kaķis dara tieši to pašu, tikai uz galda. Pie paša galda sunim nākt neļauju – saiti neesmu noņēmusi, un viņa arī nemaz tik ļoti to negrib darīt. Viņa kaķi apskata, bet nekādas pastiprinātas intereses viņai nav.
Kaķis milzu palēninājumā pārvietojas pa galdu pēc vistas gabaliņiem, neizskatās priecīgs, bet labi, ka ēd.
Sēžu uz grīdas, pļāpājam; sunim viss ir skaidrs, un Bite apguļas uz segas, kas pie galda noklāta uz grīdas. Nogāžas uz sāna un guļ. Neraujas augšā arī tad, kad es mierīgi pieceļos kājās. Kaķis arī beidzot ir apgūlies, viņš gan salūzuša kaķa burito pozā.
Jāved Bite beidzot mājās pavisam
Tikšanos ar kaķi atkārtojam vēl reizi. Mums ir paveicies, ka Dzērves lielākā kaislība ir ēdiens un tā dēļ viņa ir gatavs apdraudēt pat savu dzīvību. Pēc nejaušas vistas gabaliņa nokrišanas uz zemes, kaķis šoreiz saņemas no galda nokāpt. Un viss ir kārtībā – suns riet nesāk un pie kaķa nelien!
Dzērve gan sāk rūkt un šņākt ik reizi, kad suns straujāk pieceļas kājās vai nodripelē gar galdu, bet šķiet, ka viņu kopdzīve varētu būt iespējama. Tas ir liels atvieglojums. Bail jau tik un tā, jo kaķis nevarēs visu dzīvi pavadīt uz galda, ja kaut kas tomēr nebūs labi, bet
pēc 10 tikšanās reizēm ar Biti mēs saprotam, ka pietiek muļļāties. Pagājuši vairāk nekā trīs mēneši, kopš pirmo reizi gājām pastaigā.
Viss ir pilnīgi citādi, nekā plānojām – remonts jaunajā dzīvoklī vēl pat nav sācies, bet likt Bitei ilgāk dzīvot patversmē šķiet nepareizi. Pēc nedēļas pārvāksimies uz vasaras mājiņu, ļausim kaķim kādu dienu tur pavadīt vienam un atcerēties vecās takas, un tad vedīsim Biti mājās pavisam.
