Jau sešus gadus Laimas ikdiena paiet viņas darbnīcā, strādājot ar mālu un veidojot traukus. Keramiku viņa apguvusi Lielbritānijā un pēc studiju beigšanas atgriezusies dzimtas mājās Rundāles pusē, izveidojot šeit savu darbnīcu.
"Tu ieguldi savus 150 procentus kaut kādā vienā lietā, pat ja tu tur sākumā neko īsti daudz nezini, tu dari to visu ar visu savu enerģiju, tad, protams, tos rezultātus var sasniegt ātri. Man viss aizgāja tiešām un deva to sajūtu, ka es esmu īstajā vietā un daru īsto lietu, kas man būtu jādara īstajā laikā," stāsta Laima.
Savus darbus Laima pārdod visā pasaulē, tomēr šķiet, ka latviešiem keramika ir tuvāka nekā jebkurai citai tautai, jo roku darbs ir sena tradīcija, ko gribas novērtēt.
"Liela daļa klientu man saka, ka viņi tik ļoti gribētu pirkt, bet viņiem sajūta, ka vajag to vidi radīt ap sevi tādu, kur tie mani trauki varētu dzīvot tā pa skaisto. Daudzi cilvēki saka, ka viņiem ir aizkrautas virtuves, un diemžēl tie trauki neplīst," turpina keramiķe.
Pirms nodoties darbiem, Laima katru rītu vismaz stundu pavada pie saviem zirgiem. Vētra un Savanna ir Laimas pirmie zirgi mūžā. Un šogad sagaidīts ģimenes pieaugums.
"Man bija vienkārši tā, ka tagad man vajag zirgus obligāti, un obligāti man viņus vajag manā dzīvē un tieši šādā veidā, ka viņa dzīvo kopā ar mani un ka man ir pārraudzība pār visiem tiem procesiem," atklāj Laima.
Laima izvēlējusies dzīvniekus trenēt ar alternatīvu metodi, kas vērsta uz zirga iekšējo motivāciju. Latvijā šādu treniņu programmu vēl pagaidām pielieto retais.
"Tas veids, kā es darbojos ar zirgiem, – es cenšos viņus iedvesmot kustēties un lai tā motivācija kustēties nāktu no tās viņu iekšējās sajūtas, ka to darīt ir brīnišķīgi. Ja parasti tu zirgu tā kā nedaudz dzen no aizmugures tādā tradicionālā treniņā, tad šeit tu rādi zirgam, kur tu vēlies, lai tu ar viņu ej ar tādu kā mērķi. Tu viņam dod mērķi un virzienu, uz kuru kustēties," skaidro keramiķe. "Tas viss ir brīvprātīgi. Ja viņi grib darboties, viņi grib, un, ja viņi negrib, tad viņiem ir tiesības doties projām."
Laimas dzīvē pavisam nesen ienākusi Džera, kura te atradusi jaunas mājas.
Pirmos sešus dzīves mēnešus Džerai saimnieka nebija. Suņu meitene atrasta klaiņojam, nogādāta patversmē un drīz vien adoptēta. Taču, kad jaunie saimnieki izlēma pārcelties uz ārzemēm, Džera viņiem vairs nebija vajadzīga.
"Viņa ir ļoti nedroša, īpaši pret svešiniekiem, īpaši pret gariem kungiem un daudziem priekšmetiem viņa ir nedroša, un, es domāju, tur ir diezgan daudzas visādas emocionālas traumas un bailītes apakšā," stāsta Laima.
Džera pārsteidzoši ātri pieņēma Laimu kā savu tuvāko cilvēku – it kā būtu pazinusi viņu visu mūžu.
"Mēs esam salipušas abas divas kā divi dadzīši. Viņa mani ļoti sargā, ļoti, ļoti sargā no visa un visiem. Šeit viņa pati izvēlas stratēģiski nozīmīgus punktus kā jau sargs. Ja es esmu šeit, viņa pat sargās tās durvis, jo tas ir potenciāls ieejas punkts un no turienes nāk visas piegādes, visi cilvēki," turpina Laima. "Būtu brīnišķīgi, ja viņa zinātu, ka es nosargāju perimetru, un viņa var atpūsties un relaksēties, bet es neesmu spējusi viņai to komunicēt līdz galam."
Savukārt kaķenīte Izī rakstura ziņā ir pilnīgs pretstats – īsts, neapstādināms mājas gariņš.
"Izvēlējos viņu, jo viņa bildītē bija atgūlusies tā ar ķepām gaisā, un es sapratu, ka tā ir tā īpašība, kas man šobrīd ir vajadzīga dzīvē - spēt relaksēties pilnībā, vēderu gaisā," atklāj Laima. "Viņi māca katru dienu un visu kaut ko un, manuprāt, ļoti attieksmi pret dzīvi. Izī, piemēram, viss tik viegli, nekādas problēmas
"Mēs ceram no citiem cilvēkiem uz to attieksmi, ko mēs saņemam no dzīvniekiem, tas, man liekas, tas ir perfekti," uzsver māksliniece.
