Tatjanas ikdiena bez dzīvniekiem nav iedomājama. Īpaši mīļi viņai ir zirgi, kas bijis sapnis kopš bērnības.
"Kad kļuvu pieaugusi un tiku pie savas mājas, beidzot piepildījās mans lielākais sapnis. Starp citu, arī ar vīru iepazinos, pateicoties zirgu sportam. Vasarā mums ir maz laika, mēs strādājam, bet zirgi atpūšas. Savukārt ziemā, lai nezaudētu formu, mēs visi nodarbojamies ar sportu. Blakus mājai mums ir mežs, tāpēc brīvdienu pastaigas vienmēr notiek zirga mugurā," stāsta Tatjana.
Pastaigu maršrutus palīdz izplānot arī suņi. Kamēr 16 gadus vecais Grejs paliek pieskatīt māju, par meža pārzini kļūst Grants, un kā nu ne – mūža pirmos gadus viņš strādājis robežsardzes postenī Rēzeknē un zina, kur tas kauls aprakts.
"Vīrs ar viņu ilgi darbojās, gāja uz treniņiem aptuveni pusotru gadu. Viņam [Grantam] acīmredzot pietrūka kompanjona, viņš ļoti bieži cilvēkiem "uzprasījās" spēlēties, pamest bumbiņu, kociņu, līdz uzradās lieliskais draugs Bruno. Abiem četri gadi, vienaudži. Tagad viņiem kopā ir ļoti jautri," stāsta Tatjana.
Tikai nejauši, bet liktenīgi Tatjana ieraudzīja patversmes "Ar sirdi delnā" sunīti Bruno.
"Kucēnu atrada laukos kādā miskastē. Viņu paņēma ģimene, cilvēki gados, kuri nevarēja ar tik lielu suni tikt galā. Pēc tam viņš nokļuva vēl vienā ģimenē, kur par suni neviens nerūpējās," saka Tatjana.
Patversmē Bruno atšķīrās no citiem. Viņu neinteresēja suņu bari, skriešana un dauzīšanās ar sugas brāļiem. Suns pacietīgi gaidīja savu ģimeni un ļoti cerēja, ka drīz būs blakus savam saimniekam.
"Mēs sapratām, ka tā vajag darīt, tas ir liktenis, kāpēc nedot mājas dzīvniekam no patversmes, kuram tiešām nepieciešama mīlestība un mājas. Šķirnes suni var paņemt vienmēr, bet viņš arī vienmēr atradīs mājas. Galvenais nav ārējais izskats, bet sajūtas," atzīst Tatjana. "Kad ieraudzījām, sapratām, ka jā, neesam kļūdījušies, šis skatiens, šīs acis, viņš tiešām ir pelnījis mājas, mīlestību un glāstus."
Par spīti pieredzētajai cilvēku nodevībai, Bruno raksturs ir teju apskaužams.
Pateicoties darbam ar kinologu, viņš lieliski sadzīvo ar Tatjanas zirgiem, vistām un pārējiem suņiem. Taču Bruno vienmēr cenšas izrādīt savu pateicību vairāk nekā citi – baidoties, ka atkal tiks pamests.
"Viņš ļoti labi saprot, ka mēs viņu paņēmām, ka mēs esam viņa saimnieki. Kad braucam kaut kur atpūsties vai trenēties, viņš vienmēr atsaucas uz pirmo saucienu, cenšas būt tuvumā, cenšas pierādīt, ka ne velti viņš ir paņemts," stāsta Tatjana.
