“Galvenā kļūda šajā stāstā par nomedīto lūsi bija detalizētais apraksts, kurā varbūt medniece par daudz detaļās [aprakstīja], kā process notika. Tos pāris teikumus labāk bija viņai nerakstīt,” uzskata Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis.
“Vides fakti” vairākkārt centušies sazināties ar pašu mednieci, lai uzklausītu viņas viedokli, bet nesekmīgi.
Izdzīvos vai neizdzīvos?
“Ir jāpadomā, ko komentēt un kā komentēt, jo sabiedrība kaķēnu saprot, ka tas ir maziņš, pūkains un neaizsargāts dzīvnieciņš. Lūšu gadījumā kaķēns ir dzīvnieks, kas bieži vien ir pilnīgi pieaudzis. Viņš var divus gadus dzīvot ar māti, bet ir pilnīgi gatavs dzīvei savvaļā. Nav mums zinātnisku datu, nav mums faktu, kas apliecinātu to, ka šie mazuļi aiziet bojā,” norāda Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks.
Tomēr viedokļi par mazuļu iespēju izdzīvot bez mātes dalās. “Viennozīmīgi apliecinu to, ka lūsēni, zaudējot māti, faktiski neizdzīvo. Latvijā lūšu galvenais barības objekts jau ilgstoši ir vienīgi stirna. Mēs varam paskatīties, kā izskatās dažādu vecuma un dzimuma lūšu galvaskausi.
Nepieaudzis lūsēns tiešām nav spējīgs pats stirnu nogalināt.
Sāksim ar lielāko - iespaidīgāko. Tas ir pieaudzis lūšu tēviņš, un pieaugušie lūši stirnas nogalina, iekožoties kaklā vai nosmacējot, vai turot šo dzīvnieku līdz tas noasiņo. Šis ir janvāra vidū nepieaudzis lūšu vīrišķā dzimuma pārstāvis. Zobiņi daudz mazāki, galvaskausa šuves izteiktas, nav pakauša šķautnes, pie kuras stiprinās žokļus darbinošie muskuļi. Žoklis nav tik spēcīgs, lai spētu noturēt pieaugušas stirnas kaklu. Vēl jo vairāk janvāra sākumā lūšu meitenītes pārstāvis,” rāda un skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta „Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš.
Lūšu riests parasti notiek martā, un grūsnības periods ilgst aptuveni 70 dienas. Mātīte ierīko migu labi slēptā vietā: zem koku saknēm, pamestā lapsu vai āpšu alā vai kādā koka dobumā. Parasti metienā piedzimst 2 – 4 mazuļi.
“Sākumā viņa baro ar savu pienu – zīda to mazuli, tad, sākot ar kādu augustu, mamma jau dodas pie lūsēna ar savu medījumu ar gaļu. Tad visu rudeni, ziemu lūsēni seko mammai,” saka Jānis Ozoliņš.
Mazuļu nodalīšanās no mammas notiekot pakāpeniski līdz martam vai aprīlim. “Tad tā laimīgākā daļa, kas ir ne vairāk kā 10% no piedzimušajiem iepriekšējā pavasarī, kas izdzīvo, tad nākošajā gadā viņi jau paši var kļūt par vecākiem.”
Mednieku ētika
Mežzinātnes institūtā tiek veikti dažādi zinātniskie pētījumi. Lielo plēsēju monitoringā noskaidro daudz dažādu faktu par dzīvniekiem, sākot ar vecumu un beidzot ar parazītiem, kas tos ir apsēduši. Šo dzīvnieku fotogrāfijas publicētas netiek, vien zinātniskajās sanāksmēs.
Un tas noved līdz jautājumam, vai medniekiem ir noteikta ētikas robeža: kādu fotogrāfiju var un kādu nevar publicēt. “Domāju, ka grēkojam un ļoti bieži grēkojam, it īpaši mednieku forumos, jo cilvēkiem šķiet, ka šie forumi ir slēgta vide, kuru neviens neredz; tas tā nav, un tur parādās dažādas muļķības,” saka Mednieku asociācijas priekšsēdētājs.
Tikmēr Mednieku savienības vadītājs stāsta, ka mednieku ētika atšķiras pat pašiem medniekiem, tomēr viņš aicina medniekus nefotografēt: “Vai, ja tu esi nofotografējis, tad nepubliskot bildes, kur dzīvnieki ir asins peļķē, kur mednieks ir jāšus uz dzīvnieka vai kā tamlīdzīgi, kas ir necieņa pret šo medījumu.”
“Man ļoti nepatīk, kā nogalinātu dzīvnieku attēlo – vai nu pieceļ kājās it kā viņš vēl būtu dzīvs. Tas, manuprāt, ir neētiski. Ja dzīvnieks ir nomedīts, tad viņu var fotografēt kopā ar cieņu apliecinošiem elementiem, kas medniekiem ir ļoti labi zināmi: skujiņa, dažkārt mednieka nolikta cepure blakus vai kas tāds, kas apliecina pateicību dabai un šim dzīvniekam,” norāda Jānis Ozoliņš.
“Ļoti iespējams, tas, kā līdz šim ir pietrūcis, ir konkrēti atrunāt, par ko mēs - mednieki - vienojamies, ko mēs darām, ko nedarām, kādas fotogrāfijas mēs publicējam un kādas mēs nepublicējam,” norāda Pasaules Dabas fonda pārstāve Elīna Kolāte.
“Sava pārspēka parādīšana pār dzīvnieku, kas tiek apliecināta, vai nu vilkam atņirdzot zobus un kādreiz ieliekot roku rīklē, vai uzsēžoties virsū uz staltradža muguras un tur ieķeroties ragos, tas, manuprāt, ir ļoti necienīgi,” uzskata Jānis Ozoliņš.
Nomedīt žirafi
Arvien populārāki ir kļuvuši organizētie medību ceļojumi, kur par trofejām kļūst lauvas, žirafes, zebras un citi dzīvnieki. Redzot nomedīto eksotisko dzīvnieku fotogrāfijas, daudziem rodas nepatika.
“Tā ir tāda dižošanās – ne jau tāpēc, ka, piemēram, lauvu ir ļoti grūti nošaut, bet tas ir tas veids, kā vienā fotogrāfijā parādīt, ka tev ir ļoti daudz naudas,” komentē Pasaules Dabas fonda pārstāve.
“Nav nedz absolūti labu vai sliktu dzīvnieku, visi dzīvnieki ir līdzīgi, tikai ir tādi, kurus bieži vien redzam kā personāžus multfilmās, kuram tiek pielīdzināts gandrīz vai cilvēka tēls. Un tas varbūt rada pret šiem dzīvniekiem kaut kādu savādāku izpratni. Žirafe ir medījams dzīvnieks, un tāpat kā daudziem citiem dzīvniekiem to skaits ir regulējams. Kurš no medniekiem vēlas to iegūt? Tā jau ir vairāk tāda gaumes izjūta,” saka Barviks.
“Kāpēc ir svarīgs šis stāsts vai paskaidrojums, ka liela daļa to dzīvnieku, kas mums ir eksotiska, tajā zemē nav nekāda eksotika. Tur viņi ir normāli, plaši izplatīti dzīvnieki. Viņi nav ne reti, ne aizsargājami, viņi ir normāla medījamā suga, tāpat kā mums mežacūka vai staltbriedis, vai alnis. Un tas arī ir jāpaskaidro, ka Zimbabvē ziloņus medī nevis ziloņkaula dēļ, bet tāpēc, ka citādāk tur vairs cilvēki nevar dzīvot, jo ziloņu kļuvis tik daudz, ka cilvēks vairs tur nevar izaudzēt savu labības lauciņu, un tur dzīvnieku skaits tiek regulēts,” skaidro Baumanis.
Šobrīd izlemt, kādas fotogrāfijas publicēt vai nepublicēt, ir mednieku brīva izvēle, un likums to neierobežo. Bet to autoriem ir jābūt gataviem dažādai sabiedrības reakcijai, kā šīs bildes un aprakstus uztvers citi, jo formulējums ''ētikas normas'' ir teju neizmērāms.
