Metro nav draugs!
Gan daba, gan māksla ir lēnas parādības, bet tās abas ietekmē mūsu dzīves. Tāpat kā tie, kuri izdveš ko vairāk par nopūtu.
"Tā bija pretestība padomju iekārtai, jaunības eiforisms," savu iesaistīšanos Vides aizsardzības klubā komentēja Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese. Tolaik viņai bija 18 gadu un vēlme būt kopā ar domubiedriem, kuri spēja Latvijas atmodu pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados iekustināt ar vides un mākslas provokāciju palīdzību.
"Es pat toreiz, man šķiet, tik daudz nedomāju par vidi. Tā bija kaut kāda jaunības eiforija, un man laikam pamata dzinulis bija tā kopība un tā pretestība pret padomju iekārtu," atzina Krese.
Taču ne velti Arkādijas parks ir viņas mīļākais parks Rīgā – tas saistās ar īpašām atmiņām, kad 80. gadu beigās tur darbojās Vides aizsardzības kluba Arkādijas nodaļa. Viņas atmiņās būtiskākais notikums – Vides aizsardzības kluba akcija pret metro būvēšanu Rīgā.
"Man bija kaut kādi padsmit gadi, 18 varbūt, kaut kas tāds. Bija 1988. gads, bija milzīgs gājiens, un tad mēs atnācām uz šejieni. Šeit, [Arkādijas parkā], notika tas mītiņš. Pirmo reizi padomju sistēmas kaut kādā ietvarā es redzēju, ka cilvēki nes plakātus, mēs kliedzam, ka metro nav draugs," atminējās Solvita.
"Tad arī, man liekas, ka pirmo reizi Latvijas karogu izvilka ārā. No Ogres bija tie džeki. Tad karogs te parādījās, un Ieva Akurātere baltā tērpā dziedāja. Bija tāds pacilājums, un 18 gadu vecumā visā tajā padomju sistēmas ietvarā likās neticami, ka kaut kas tāds ir iespējams. Man tas bija satricinošs iespaids," viņa atzina.
Latvijas atmoda tieši ar to arī sākās – ar Vides aizsardzības kluba aktivitātēm, jo tas bija kaut kas tāds, ko padomju vara vēl akceptēja. Tas bija lielisks aizsegs, vērtēja Solvita.
"Metro gadījums jau bija tāds pirmais atklāti politiskais žests, kad viens bija tas aspekts, ka tas nebūtu labi mūsu ainavai, videi, šī metro būvniecība. Bet no otras puses bija skaidrs, ka caur šo metro būvniecību atkal tiks veikta mērķtiecīga rusifikācija, ka tiks atvests ļoti daudz viesstrādnieku, lai palielinātu krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvaru Latvijā," viņa skaidroja.
Dekoloniālās ekoloģijas
Šobrīd Solvita jau vairāk nekā trīs gadu desmitus atrodas Latvijas mākslas asinsritē, pētot pārmaiņas sabiedrībā, kūrējot izstādes un starptautiskus mākslas notikumus.
"Man bieži kā mākslas centra vadītājai tiek prasīts, kas tad tā tāda – laikmetīgā māksla? Un tad no tādām populārākajām atbildēm es saku, ka tā ir māksla, kas atspoguļo to laiku, kas mums ir apkārt un rada domāšanas telpu ap kaut kādu problemātiku, aktualitāti, kurā mēs dzīvojam," norādīja Solvita.
Lai gan dabas vērtības viņai svarīgas bijušas vienmēr, pēdējā laikā biežāk tieši caur caur izstādēm sanāk atskatīties uz ekoloģiju un aktīvismu. Šobrīd Solvitas pārraudzībā ir izstāde "Dekoloniālā ekoloģija".
"Šīs izstādes lielākā daļa saistīta tieši ar vides problemātiku daudz plašākā mērogā. Tā aicina domāt gan par mūsu patēriņu, gan par biotopiem, vides piesārņojumu, atkritumu apsaimniekošanu. Mums liekas svarīgi par to domāt, tieši skatoties uz šo padomju mantojumu un dekolonizējošo periodu, jo dekolonizācija nozīmē atbrīvoties no visa tā, kas mums bija uzspiests savā laikā, un no lietām, kas mūs joprojām ietekmē šodien," viņa skaidroja.
Vienlaikus laikmetīgā māksla un tādas izstādes kā šī uzdod virkni jautājumu un provocē ne tikai domāt, bet arī rīkoties.
"Caur tādu asociatīvu pieeju vai uzdodot šos jautājumus negaidītā formātā, mēs ceram, ka tas tiešām cilvēkam izraisīs reakciju un liks padomāt par to, kā viņš izturas pret vidi," skaidroja Solvita.
"Man liekas, ka mākslu nevar novērtēt par zemu kā instrumentu, līdzekli, kas provocē uz darbībām, rada neērtības, urķējošu sajūtu, kad tu skaties mākslas darbu un domā – jā, varbūt es kaut kā varētu citādāk darīt," viņa uzsvēra.
Tāpat Solvita Krese atklāja, ka šobrīd viņa turpina vides jautājumiem un problēmām aktīvi sekot līdzi ne tikai laikmetīgās mākslas kontekstā, bet arī ikdienā.
"Tikai šobrīd es to daru daudz apzinātāk. Ar gadiem arvien vairāk pamanu, kā lietas ir saistītas savā starpā, ka ir jēga cīnīties par kaut kādu lietu, kura varbūt tevi neietekmē burtiski šobrīd. Tu sāc saprast vairāk likumsakarību ķēdi," viņa secināja.
