Moņa ir Diānas Bogdanovas pirmais suns. Bērnībā mājās ir bijis gan papagailis, gan trusis, gan ezis, tomēr meitene ļoti vēlējusies tieši suni. Kad bijusi pavisam maza, Diāna pat stāstījusi saviem pagalma draugiem, ka viņai ir suns, un centusies to pierādīt.
"Tad es kāpu augšā, gāju ārā uz balkona. Pa šķirbiņām izbāzu spēļmantiņas purnu. Man bija tāda spēļmantiņa, kas izskatījās pēc liela suņa. Un es rēju. Kā nu pratu, kā nu varēju," viņa atminējās bērnudienu notikumus.
Sākumā sieviete apsvērusi domu par citas šķirnes suni, tomēr beigās nolēmusi, ka tieši korgijs purniņa un interesantā rakstura dēļ būs viņas īstais četrkājainais draugs.
Diāna bijusi gatava, ka ar savu mīluli strādās un apmācīs, nevis gaidīs, ka dzīvnieks vienkārši tāpat – pats no sevis – rīkosies saimniekam pa prātam. "Es sapratu, ka tā draudzība, tās attiecības nerodas no nekā. Jāiegulda savs laiks, emocijas, nauda, pacietība. Ka tas nebūs vienkāršs pasākums – tagad man ir sunītis, un tagad viss būs skaisti," viņa norādīja.
Pirmajos mēnešos suns pat septiņas reizes dienā bija jānes nokārtoties no 5. stāva un atpakaļ. Šo laiku saimniece atceras kā visgrūtāko Moņas audzināšanā.
Korgiju saimniekiem jāapzinās, ka viņu mīluļi ir ganu suņi, un kārtīgām pastaigām jāvelta vismaz divas stundas dienā. "Nepietiek ar pusstundu dienā viņu izvest ārā. Tas ir ļoti rotaļīgs, ļoti aktīvs suns, kam nepieciešama normāla fiziska slodze. Ja jūs neesat tam gatavi, tad nevajag pat domāt par šo suni," viņa sacīja, norādot, ka korgijs ir burvīgs suns ar ļoti spilgtu raksturu, bet jārēķinās, ka šim raksturam nāksies pielāgoties – suns ne vienmēr ir paklausīgs un ne vienmēr darīs to, ko grib saimnieks.
"Tas nozīmē, ka tur ir jāiegulda laiks un pacietība, lai atrastu kontaktu,"
par korgija īpatnībām sacīja Diāna.
Kopā dodas pārgājienā
Diānas ģimene un draugi ir ļoti aktīvi un bieži dodas garās pastaigās pa mežu vai apmetas kemperī meža vidū un dzīvo tur vairākas dienas. Taču pārgājiens gar jūru ir Diānas vēlme doties piedzīvojumā kopā ar Moņu tikai divatā.
Sākotnējais plāns bijis gandrīz 600 kilometru garo maršrutu pieveikt vienā piegājienā. Tomēr apdomājot sieviete nonākusi pie secinājuma, ka tas nebūs komfortabli ne sunim, ne pašai. Sižeta tapšanas brīdī 13 dienās abas bija nogājušas 283 kilometrus. Vidēji – 20 kilometru dienā.
Jūras krasts ir ļoti dažāds, tādēļ visu laiku jāpielāgojas apstākļiem.
"Brīžiem ir sarežģītākas vietas iešanai. Protams, ka skatos, kā suns reaģē. Jo, ja liedags ir ļoti šaurs, ja viļņi ir lielāki, ja krasts ir augsts un mēs nevaram uziet augšā, tad ir jābūt ļoti labai sadarbībai ar suni. Jo varat iedomāties – ja viļņi ir ļoti tuvu. No liedaga ir palikuši tikai sauss pusmetrs. Te ir lielais augstais krasts. Nevari paņemt rokās sunīti un uziet augšā uz krastu," norādīja Diāna.
Ir vairāki priekšnosacījumi, kas jāņem vērā, dodoties pārgājienā ar suni. Pirmkārt, jāpanāk, lai suns padzeras tajā brīdī, kad no iešanas paņemta neliela pauze.
"Es ieleju ūdeni bļodiņā, ieberu mazliet barības. Nedaudz. Un tad vismaz pusi no tā ūdens suns izdzer," norādīja saimniece.
Otrkārt, svarīgi jau pašā sākumā ierādīt sunim, ka pārgājienā noteikumus diktē saimnieks. Moņa līdz piedzīvojumiem Jūrtakā reizēm vēlējās, lai viņas vietā radušos problēmu atrisina saimniece.
"Man jau pašā sākumā bija nostāja: "Mīļā, dārgā, es tevi avotiņiem pāri nenesīšu. Jo man jau ir 13 kilogrami mugurā, un kur nu vēl tevi..." norādīja Diāna, piebilstot: "Es vienkārši gāju. Ja bija kāds avotiņš, es vienkārši viņu saucu un gāju pāri tam avotiņam. Skatījos, kā reaģē suns. Pie pirmā avotiņa viņa apstājās. Gaidīja, kas nu būs. Ka es viņu paņemšu uz rokām. Nē, tā tas nenotika. Pie trešās reizes viņa saprata, ka nav ko baidīties, stāvēt un domāt. Ka vienkārši jāiet pāri. Tagad mums šī jautājuma vairāk nav."
Viens no Moņas gaidītākajiem brīžiem pārgājiena laikā ir telts celšana.
"Tad, kad esam nonākuši vietā un esmu uzslējusi telti, viņa gaida brīdi, kad es atļaušu ienākt teltī. Es ļauju. Es pasaucu, saku: "Jā, tagad drīkst." Tad viņa iekārtojas viņas stūrītī. Ir viņas stūrītis. Viss pārējais pieder man. Bet naktī viņa pielien tuvāk un noguļas man tuvāk," norādīja Diāna.
Kā kārtīgs sargs, Moņa ar riešanu naktīs ir aizbaidījusi vairākas stirnas. Taču vienreiz pamodinājusi Diānu šķietami bez iemesla. "Domāju, nu labi, izkāpšu no tās telts, paskatīšos, kas tur notiek. Un pirmais, ko es ieraudzīju, bija melnas, melnas debesis ar spilgtām, spilgtām zvaigznēm. Un tas bija tik burvīgi! Es izvilku suni ārā no telts, saku: "Moņa, skaties, cik skaistas debesis!" Protams, viņa nevarēja saprast, ko es no viņas gribu," atstāstīja Diāna.
Moņas ienākšanu savā dzīvē Diāna raksturo kā vienu līdz šim iztrūkstošu puzles gabaliņu, bez kura, iespējams, pat varētu iztikt. Taču, kad kopējā dzīves bildē ir trūkstošais otas triepiens, viss nostājas savās vietās. "Tas nenozīmē, ka tavā dzīvē tagad viss būs rožaini. Nemaz ne. Jo suns ir darbs, suns ir laiks, nervi, emocijas. Bet tad tu saproti, ka ir tā, kā tam bija jābūt. Tagad viss ir kārtībā," atzina saimniece.
