Meteoroloģiskā ziema iestājās agri – jau 17. novembrī. Drīz vien pēc tam, novembra beigās un decembra sākumā, piedzīvojām visnotaļ intensīvu snigšanu: dažu dienu laikā saņēmām neapšaubāmi pamatīgu sniega gāzienu.
Jā, tagad tam grūti noticēt... Grūti, ja meteoroloģiskās ziemas sākums jāgaida, vērojot pavasarim raksturīgu parādību – palus.
Bet arī tad, kad sniega vairs nav, var gaidīt, kad atkal būs. Gan jau būs! Ja sniegs nepatīk, var priecāties par to, ka tā nav. Bet nedaudz parunāt par sniegu taču drīkst jebkurā gadījumā!
Reti kurš nav ievērojis, ka sniegs nāk no sniega mākoņiem un krīt lejup sniega pārslu veidolā. Oficiāla definīcija vēsta: sniegs ir atmosfēras cieto nokrišņu veids.
Cietie nokrišņi sniega formā parasti veidojas tad, kad gaisa temperatūra turas zem nulles vai ļoti tuvu nullei. Ja ir par siltu, sniega pārslu vietā saņemam lietus lāses. Bet par aukstu gan nevar būt – sniega tapšanai derīgs jebkāds aukstums. Taču ar aukstumu vien nepietiek... Arī ūdens, protams, vajadzīgs! Aukstums plus ūdens – nozīmē: sasalšana. Ūdens kļūst ciets. Tā tas notiek tur – augšā, tā arī te – lejā. Aukstā laikā to varam redzēt ik uz soļa.
Šai kontekstā jāatgādina, ka ūdenim piemīt kāda unikāla īpašība, proti, tas ir vienīgais ķīmiskais savienojums dabā, kas šķidrā stāvoklī ir smagāks nekā cietā formā. Ūdenim sasalstot ledū, tā apjoms palielinās apmēram par desmito daļu. Tātad ledus blīvums ir mazāks nekā šķidra ūdens blīvums. Tāpēc jau sniegpārslas nekrīt lejup tik ātri, cik lietus piles.
Krīt sniegpārslas lēni. Bet kur un kā tās veidojas?
Mums virs galvas – Zemes gāzveida apvalka zemākajā slānī troposfērā, kur koncentrēti atmosfēras ūdens tvaiki un atrodas daudzum daudzi visvisādi puteklīši, kur ir mainīga temperatūra, tāpēc notiek gaisa masu pārvietošanās dažādos virzienos un sajaukšanās, – tur veidojas sniegpārslas.
Tas notiek tā: mitruma piesātinātos mākoņos zemā gaisa temperatūrā pie sīksīkām putekļveida daļiņām pievelkas, pielīp, un sasalst mikroskopiski ūdens pilieniņi. Kā zināms, sasalstot ūdenim izveidojas kristāliska struktūra. Ir tapuši miniatūri, apmēram vien 0,1 milimetru lieli ledus kristāliņi – tā saucamie sniegpārslu pamata kodoli, kuriem raksturīgs simetriski sešstarainu zvaigznīšu veidols. Sešstarainumu nosaka ūdens molekulu īpašā struktūra, kas sasalstot allaž rada noteiktā 60 vai 120 grādu leņķī izkārtotus kristāliņus.
Sasalušā ūdens starainie kristāliņi, pārvietodamies mākoņos, elektrostatisku kohēzijas spēku ietekmē pakāpeniski pievelkas un piesalst cits citam. Tādējādi topošās sniegpārslas aug lielumā.
Rezultātā kristāliņu sakopojumu forma un lielums var izveidoties visvisāds, ārkārtīgi daudzveidīgs, jo topošās sniegpārslas mākonī pārvietojas un ne vien palielinās, bet svārstīgās temperatūras ietekmē arī pārmaiņus gan pakūst, gan atkal apsalst. Katra tiek ietekmēta specifiski, tāpēc divas vienādas sniegpārslas nerodas.
Vidusmēra sniegpārsla ir ap puscentimetru līdz centimetru liela. Lai viena tāda taptu, vienkopus jāsasalst neskaitāmam (miljonos rēķināmam) daudzumam sīksīku ūdens pilīšu.
Katrā sniegpārslā ir ieskauts relatīvi milzīgs apjoms, proti, 95% gaisa, kas nodrošina tās nelielo blīvumu, bet ne tikai to. Sniegpārslas ledus kristāliņos esošais gaiss palīdz radīt mūsu acīs arī tās balto krāsu.
Patiesībā sniegs ir bezkrāsains. Sniegam baltu izskatu piešķir tā absorbētā saules gaisma. Kā zināms, balti izskatās objekti, kuri maksimāli atstaro visu garumu gaismas viļņus. Un – jā – no sniegpārslu daudzum daudzajiem īpašajiem dažādas formas sīkajiem ledus kristāliņiem caur to gaisa ieslēgumiem efektīvi, daudzpusīgi atstarojas un vienmērīgi izkliedējas visu redzamo krāsu gaismas stari. Tas cilvēka acij, veroties uz sniegu, rada baltās krāsas sajūtu.
No gaisa nākošais, mūsuprāt, baltais sniegs mēdz būt slapjš vai sauss, vairāk vai mazāk irdens.
Slapjš sniegs kļūst tad, kad tas vairāk vai mazāk apvienojas ar lietu. Tādu savienību mēdz dēvēt par "slapjdranķi". Slapjš sniegs ir lipīgs.
Sauss sniegs snieg, kad gaisa temperatūra zemes tuvumā nokritusi zemāk par ūdens sasalšanas robežu jeb zem nulle grādiem pēc Celsija. Tas sniegs, kas snieg sala laikā, parasti ir irdens. Irdenuma pakāpe, protams, mēdz būt dažāda.
Ja snigšanas rezultātā uz kādas virsas rodas un saglabājas daudzmaz stabila, pastāvīga sniega kārta, to dēvē par sniega segu. Sniegot sausam sniegam, tā izveidojas gandrīz vienmēr.
Sniega sega, kā jau tas segai pienākas, sargā to, ko sedz, no aukstuma. Sniegs, būdams porains, absorbē sevī daļu apkārtējā sala.
Uz zemes virsmas izveidojusies sniega sega neļaujot augsnes siltumam izstaroties gaisā, sargā no sasalšanas daudzus augus vai to daļas un no nosalšanas neskaitāmus pazemē ziemojošus dzīvniekus. Cik veiksmīgi sargā – lielā mērā ir atkarīgs no tās biezuma jeb dziļuma, noturīguma, vienmērīguma, porainības un blīvuma konkrētajā periodā. Visi nosauktie rādītāji dažādu faktoru ietekmē mainās.
Sniega segai mēdz būt ne vien pozitīva, bet arī negatīva ietekme.
Teiksim, ja koki apsnieg ar biezu ķepīga sniega kārtu, kas piesalst un tad atkal apsnieg, top veicināta koku noliekšanās jeb tā saucamā sniegliece (vēl nesen šogad Latvijā – ļoti izplatīta parādība). Tā bieži kombinējas ar koku snieglauzi, kad zem sniega svara lūst koku stumbri, lūst koku zari.
Ķepīgais sniegs vietām izrādās bīstams elektropārvades sistēmām. Bieza sniega kārta, kas sakrājusies uz jumta, var noslīdēt un krist lejup, kušanas periodā tā var pārvērsties lāstekās un tad krist, tātad – arī ir nopietns apdraudējums: potenciāls kaitēklis gan gājējiem, gan pie ēkām novietotiem transportlīdzekļiem.
Iespējamu sniega segas kaitējumu netrūkst. Lūk, vēl!
Sniega kārtas dēļ augļu dārzos mēdz izsust koku un krūmu sakņu kakli, jo siltums, kas to tiešā tuvumā izplūst no zemes, atduras pret sniegu un koncentrējas, tādējādi pārlieku paaugstinās temperatūra un samazinās augu saknēm nepieciešamā gaisa daudzums.
Pie sniega segas negatīvās ietekmes jāpieskaita arī peļveidīgajiem grauzējiem piemītošā tieksme rosīties zem sniega, lai mielotos ar kokaugu mizu. Strupastes un klaidoņpeles sniega aizsegā mēdz nobendēt kociņus, apgraužot tiem mizu visapkārt stumbram. Savvaļas kociņiem palīdz peļēdājas lapsas.
Dārzkopji iemanījušies savu kokaugu sakņu kaklus no izsušanas un stumbru apakšdaļas no apgraušanas sargāt paši, nomīdot ap tiem sniegu.
Pēc atkušņa vai pavasara pusē, kad stiprāk silda saule, sāk kust – atmiekšķējas vai pat samirkst – sniega segas virspuse. Ja sniega sega nenokūst pavisam, virs tās, kad atgriežas aukstums, sasalstot pakusušajam, mitrajam sniegam, parasti izveidojas sērsna – plāna, cieta, vienlaidu ledus kārta jeb garoza. Tā nereti nodara gauži lielajiem savvaļas zvēriem, visbiežāk nagaiņiem — stirnām, briežiem, aļņiem, meža cūkām —, jo neiztur viņu svaru. Šie dzīvnieki ejot lauž plāno ledu virs sniega segas, tā savainojot sev kājas.
Visbiežāk izveidojas trausla sērsna vai vidēji cieta sērsna, taču reizēm ir īpaši izturīga. Lai kāda sērsna būtu, lūstot zem soļiem tā krakšķ.
Bet pat tad, ja sērsnas nav, ejot pa sniega segu, mēdz rasties specifisks troksnis – gurkstēšana jeb čīkstēšana. Gurkstoša skaņa veidojas, lūstot maziem sniega kristāliņiem. Sniegs zem kājām gurkst, kad tā temperatūra ir zemāka par mīnus diviem grādiem. Mainoties gaisa temperatūrai, mainās sniega gurkstoņas nianses.
Soļu radītās skaņas traucē klusi pārvietoties daudziem dzīvniekiem – gan uzbrucējiem, gan bēgļiem. Tas traucē klusi pārvietoties arī cilvēkiem: dzīvnieku vērotājiem, fotografētājiem, filmētājiem.
Turklāt sniega segā, protams, paliek pēdas – negribēti atstātas liecības.
Dažs neuzmanīgāks gājējs, autobraucējs un vairākums traumatologu apstiprinās: sniegs ir slidens. Slēpotāji un ragavu braucēji, visticamāk, novērojuši, ka sniega slīdēšana atkarīga no gaisa temperatūras. Labākā slīdēšana ir pa sausu sniegu, kad tā temperatūra ir ap nulli. Temperatūrai pazeminoties, sniega segas slīdmība samazinās, jo palielinās berzes koeficients.
Ja gaisa temperatūra uz ilgāku laiku paceļas augstāk par nulli, sākas sniega segas pārvēršanās ūdenī jeb atgriešanās šķidrā stāvoklī – kušana. Kušanas procesa sākumā sniegs sablīvējas, pēc tam piesātinās ar kūstošo ūdeni. Seko tā sakrāšanās, notece un aizplūšana.
Ar laiku izkusušā sniega ūdens iztvaiko atmosfērā, lai pēc tam atkal pārtaptu nokrišņos.
Starp citu, dabā liela daļa sniega tomēr arī pie negatīvas temperatūras iemanās pāriet uzreiz gāzveida stāvoklī, tātad apejot šķidro stāvokli. Šo procesu dēvē par sublimāciju jeb sniega iztvaici jeb sauso pārtvaici. Sublimācija notiek puteņa laikā un jo īpaši intensīvi spožu saules staru tiešajā iedarbībā.
Jā, var būt tā, ka pavasarī sniega sega ir pazudusi, bet arī pali izpalikuši...
Rudens un ziema
