Suns ir jāķemmē, bet ar pareizu ķemmi. Kas der pūdelim, nederēs terjeram. Īsspalvainajiem suņiem nav pavilnas, kas būtiski atvieglo ķemmēšanu un kopšanu, taču arī tie ir obligāti jāķemmē. Kopā ar suni noteikti jāiegādājas arī pirmā ķemme, un jāpieradina pie tās kopš mazotnes. Ja suns no bērnības būs iepazinis šo procedūru, grūtību ar sakopšanu nebūs.
Dzīvnieku friziere Žanna Romaņenko novērojusi, ka klienti uz salonu sakopt savus mīluļus nāk diezgan reti. "Būtu ieteicams tādām mazajām šķirnēm kā Jorkšīras terjeri, Maltas zīda suņi nākt, piemēram, reizi divos mēnešos, protams, ja klients pats mazgā mājās, kārtīgi ķemmē. Daži nāk arī reizi mēnesī, ja paši netiek galā. Bet ir arī tādi klienti, kas nāk reizi gadā vai pusgadā, un tur sanāk ļoti traka situācija," norādīja Romaņenko.
Visbiežāk spalva saveļas un kunkuļi veidojas zem suņa padusēm, uz dibena, aiz ausīm.
Arī Anetes Silas Bernes ganu sunim mēdz būt nelieli savēlumi, kaut gan saimniece suni regulāri un rūpīgi ķemmē.
"Viņai tā ķemmēšanās ir vidēji patīkama, bet viņai nekas cits neatliek. Viņai patīk, kad ķemmē muguru, punčuku, bet viņai nepatīk, ja kājas ķemmē," sacīja suņa saimniece.
Bernes ganu suņiem ir ļoti biezs kažoks ar akota matiem virspusē un biezu pavilnu iekšpusē.
Nereti suņu īpašnieki neko nezina par iekšējo apmatojumu un brīnās, kāpēc suns ir pinkains, jo ikdienā taču ir ķemmēts. To var saprast, noglaudot suni pret spalvu – ja jūtat biezas, mīkstas pūkas iekšā, tā ir pavilna.
Ja kažoks ir gluds un caurskatāms, rokas neķeras spalvā – pavilnas nav.
Anetei ir vairākas ķemmes maksimālam efektam – virspusei, pinku atdalīšanai un pavilnas izķemmēšanai.
Daudziem patīk furminatora tipa ķemme, taču suņu frizieri ar to ir ļoti piesardzīgi. Kā norādīja Romaņenko, šāda tipa ķemmes var būt arī bīstamas. "Tai ir asmeņi. Tie smalkie zobiņi, starp tiem ir tādi kā asmeņi, kas nogriež to spalvu. Tāpēc rezultātā jūs varat nevis izķemmēt to pavilnu, bet sabojāt visu kažoku.
Ja cilvēks to nezina un vienu vietu ķemmē, ķemmē, ķemmē, tad var sanākt tā, ka tur paliks vienkārši pliks, būs caurums," skaidroja friziere.
Furminatora tipa ķemme piemērota gadījumos, kad spalvas mešanas process ir jāaktivizē – var pavilnu izkustināt, taču neplēst ārā. Un tālāk jau ņemt citu ķemmi.
Friziere atzina, ka suns jāķemmē bieži. Garspalvainos suņus un mīluļus, kuri tiek tērpti apģērbā, viņa ieteica ķemmēt vismaz reizi nedēļā, īpaši pēc pastaigām vai dziļa sniega laikā. Romaņenko vērsa uzmanību, ka bieži vien saimnieki savus suņus ķemmē nepareizi, ķemmējot tikai spalvu virsējo kārtu.
"Bet ir jāizķemmē pareizi, līdz ādai, lai tas viss būtu izķemmēts ideāli," viņa sacīja.
Tai pašā laikā regulāra ķemmēšana nenozīmē pārcentību. Ja kažoks tiek ķemmēts nemitīgi, īpaši kādā konkrētā vietā, to var sabojāt. Rezultātā var traumēt matus un arī ādu. Gandrīz visas ķemmes ir asas un, nepareizi vai pārāk intensīvi lietojot, var nodarīt pāri ādai, radot medicīniskas problēmas.
Neatkarīgi no suņa apmatojuma jāsaprot, ka ķemmēt to nāksies visu mūžu. Ja ne pašam, tad suņu frizētavā. Darot to pašam, jāatceras pamatlietas – suns pie ķemmēšanās jāpieradina kopš pirmās dienas mājās. Jādarbojas ar dažādām ķemmēm un jāmeklē piemērotākā. Romaņenko atgādināja, ka suni pie ķemmēšanas var pieradināt ar kārumiem.
Suns jāķemmē mierīgi, neraustot tā spalvas. Vislabāk ķemmēšanu ieviest kā patīkamu kopābūšanas rituālu – nesteidzīgu, ar kārumiem mīlulim, glāstīšanu un samīļošanos. Tad dzīvnieks zinās, ka ķemme rokās ir nevis bieds, bet unikāls mīlestības mirklis.
